Cilvēks vismaz vienu reizi mūžā uzstājas publiski. Ja citi publikas priekšā jūtas kā zivs ūdenī, tad ir arī tādi runātāji, kuri uz skatuves nejūtas ērti. Tukuma novada Zemītē ieradās Zane Daudziņa, kura dalījās savos ieteikumos par to, kā nostādīt savu balsi un uzvesties publikas priekšā.
Lai kādam uzdrīkstētos kaut ko mācīt, nav jābūt pašam labākajam Latvijā, ir tikai jābūt zinošam un pārliecinātam. Tā uzskata publiskās un skatuves runas meistarklases vadītāja Zane Daudziņa.
“Ja tev ir zināmi kritēriji un tevī ir pedagoga dzinulis, šarms un cilvēka mīlestība, tad var ārkārtīgi daudz ko panākt arī pašam neesot perfektam. Bet tad, ja tu esi tuvu ideālam, loģiski, ka tādā gadījumā ir daudz ātrāk iespējams citus cilvēkus pārliecināt, ka te ir tas ceļš un tu viņus esi tiesīgs vest sev līdzi.”
Zane Daudziņa ir arī aktrise, kuru vairums latviešu asociē ar seriālu “Ugunsgrēks”, kur Zane attēloja Helēnu Felzenbaheri. Seriālā Zane runāja lauzītā latviešu valodā.
“Runāt ar kaut kādām nobīdēm no normas ir vieglāk, jo tad tu vari atļauties būt tāds organiskāks un kaut kādā ziņā varbūt nevērīgāks pret to, vai tur ir visas galotnes vietā. Tu savā ziņā slēpies aiz tēla maskas, aiz brillēm, un esi atbrīvotāks, dullāks, drosmīgāks.”
Zane Daudziņa uzsvēra, ka nākot uz meistarklasi cilvēki sagaida nopietnu jomas speciālistu, taču auditorijā valdošā atmosfēra un smiekli rādīja pretējo. Zemītes Tautas nama vadītāja Ērodeja Kirilova bilst, ka šādi apgūt jaunas zināšanas var vislabāk.
“Tikai tāpēc vien, ka tā ir līdzdarbība, tā ir kopā būšana un Zane kā personība ir tik fascinējoša, ka, ja viņa saka: “Leciet!”, tad mēs lecam, un pat nepajautājam cik dziļi, cik tālu.”
Ērodeja Kirilova ir ne tikai Tautas nama, bet arī amatierteātra “Ai-z-iet” vadītāja, tāpēc viņai īpaši svarīgi uzrunāt personas, kas kolektīvam pasniegtu ko lietderīgu turpmākajai darbībai.
“Pati apmeklējot kursus, atbraucu mājās pie sava kolektīva un saku: “Nu tagad darīsim šādi!”. Un viņi man tā īsti negrib noticēt, ka viņiem ir jāvelta laiks vai sava enerģija šo vingrinājumu veikšanai. Bet tagad man būtu vienkāršāk, jo es pasaku: “Atcerieties, mēs ar Zani tā darījām…”
Uz meistarklasi ieradās aptuveni 80 cilvēku, kuriem interesēja, kā pēc iespējas labāk runāt publiski.
Jānis Lepsis un Sandra Svarāne, meistarklases apmeklētāji, aktieri: “Es personīgi strādāju arī kā skolotāja, tāpēc skolotājai tas ir ļoti noderīgi. Publiskajos pasākumos, jubilejās, bērēs.”
Krišs Treikals un Elīna Bērziņa, meistarklases apmeklētāji, aktieri: “Mums ir jārunā ar skatītāju dzīvajā, mums nav mikrofonu, un tad noteikti ir jāsaprot, kā savu balsi nostādīt tā, lai arī skatītājs aizmugurē dzird, arī tā, lai saprastu, ko mēs sakām un lai arī nepazūd tekstam doma.”
“Man ļoti patika tas, ko teica par degsmi, ka tad, kad tu tur esi, tad tu tur esi uz vietas, un tu runā tā no sirds. Man arī tā gribas runāt, lai cilvēki skatās, klausās, ieklausās, un lai mums veidojas forša sadarbība.”
Zane Daudziņa uzsver, ka svarīgi nav tas, vai publiskā runa ir veidota pēc visiem standartiem, korekti un precīzi, bet gan tas, vai runātājam ir zināšanas, dedzība un vēlme ar klausītāju sadarboties.
“Ļoti reti ir tādi gadījumi, kad cilvēks jau piedzimst ar zelta mēli mutē. Lielākoties tas ir jāmācās. Manā gadījumā tas ir ļoti sūrā un lēnā, grūtā darbā izkopts. Man ir piemituši visi iespējamie trūkumi – milzīgas bailes, dreboša balss, nepārliecinošs balss tembrs. Arī dziļa nepārliecinātība par to, vai es vispār esmu tiesīga tur atrasties utt.”
Dari pārliecinoši, un arī citi tev noticēs! Ar šādu atziņu apmeklētāji devās mājās ar nepacietību drīzumā izmantot savas zināšanas praksē.