Atgriešanās Latvijā pēc dzīves un darba citās valstīs ne visiem ir veiksmes stāsts, bet Anda Sutugova pēc Latvijā nodzīvotiem astņiem gadiem atzīst, ka ne mirkli šo mājupceļu nav nožēlojusi. “Es zināju, ka atgriezīšos Latvijā, arī tad, kad braucu prom, lai arī toreiz bija tā, ka Latvijā biju visu pazaudējusi, tobrīd nebija, kur atgriezties.” 

Tagad par savām mājām Anda sauc Apes pagasta „Valdiņus”, iebraucot pagalmā, pirmais sagaida haskijs Koudijs, kurš atceļojis līdzi no Īrijas, viņš jau Latvijā jau ir iedzīvojies, bet Anda smej, ka vienīgi vēl valodu nav iemācījies un komandas jādod angļu valodā. “Koudijs ir ļoti labi iedzīvojies, te taču viņam ir tās kolosālās ziemas, sniegi dziļie, garās pastaigas un stirnas aiz sētas!”

Ar „Valdiņu” mājām Andu un viņas dzīvesbiedru kopā saveda nejaušība, bet, ieraugot šo vietu, tā iekritusi sirdī. “Viņš (dzīvesbiedrs) arī pamēģināja Īrijā dzīvot, bet viņam ļoti nepatika un atgriezās atpakaļ, un tā mēs meklējām to vietu, kur varētu dzīvot, lai es arī varētu atgriezties. Tad viņš bija šeit, es biju tur, bet par māju samaksāja viņš ar savu Latvijas algu. Kā es smejos, no manas Īrijas algas tur ir tikai logi un durvis, vairāk, nekā es tur dzīvojot neiekrāju, nav jau nemaz tādas tās iespējas.”

Ar Andu viņas mājās tikāmies arī pirms pieciem gadiem, toreiz vēl daudz kas bija tikai iecerēs, bet bija skaidra apņemšanās, ka dzīvos un saimniekos laukos, bija savi sapņi, kā iekārtot savu sētu. “Mums ir zemes te pietiekoši daudz, tad bija tas sapnis, ka es audzēšu vismaz sev visu. Tas sapnis man no bērnības. Cik es atceros, kad man prasīja, par ko gribi kļūt, tad man bija vai nu daiļdārznieks, vai bērnudārza audzinātāja.”

Tagad Andas saimniecība ir vairākas siltumnīcas. “Te var ielūkoties, te ir lizantes iestādītas un stādiņi aug.”

Citā siltumnīcā lilijas un puķu zirņi. “Cenšos audzēt visādus stādiņus. Ko audzēju sev, to arī tirgoju, audzēju ziedus, lilijas, trešo gadu arī lizantes, taisu pušķus, arī sēru pušķus un vainagus. Tos tad ir iespējams iegādāties. Vasarās es esmu ļoti aizņemta arī citos darbos, esmu kā pašnodarbināta persona un sniedzu savus uzkopšanas pakalpojumus tepat netālu esošajā viesu mājā.”

Atgriežoties Latvijā, piepildīts ne tikai sapnis par savām lauku mājām, siltumnīcu un floristiku. “Pagājušogad piepildīju sapni. Šķūnīti sataisījām tā, lai var vistiņas paņemt, tad man tagad ir savs vistu bars.”

Par dzīvi un iztikšanu Anda nesūdzas. “Es esmu iemācījusies izdzīvot, es visu gatavoju pati, man pagrabs ir pilns, ar visu to, kas izaug, to, kas ir vēl arī mežā salasāms. Man ir savas olas, es nesūdzos, ka tā dzīve ir tik šausmīgi dārga. Ja dzīvotu dzīvoklī, tad droši vien tas būtu citādāk.”

Anda ir arī rokdarbniece, ieguvusi pašnodarbinātās statusu, kas ļauj tirgoties tirdziņos, bet laika tagad, kad sākušies dārza darbi, jau rokdarbiem neatliek, taču ziemā bijuši pat vairāki izaicinājumi. “Somijā ir diasporas grupiņa, tur dažāda vecuma bērni viņiem ir, mani uzrunāja pagājušogad, tad es adīju viņiem rakstainās zeķes, nekad jau nebiju tādas adījusi. Garās, tautiskās zeķes. Tās pilnīgi visas ir rakstainas. Nav tā, ka tur tikai kaut kāds valnītis, bet līdz pirkstgaliņiem rakstainas. Ja par tautiskiem izaicinājumiem, tad pirms tā Jaunannas deju kolektīva uzrunāja izšūt tautiskās cepures.”

Runājot par nākotnes plāniem, tad tie Andai saistās, protams, ar savām mājām un darbu. “Uzcelt lielu, skaistu siltumnīcu, apkurināmu, kur varētu izvērsties un ērti darboties, tas ir viens tāds liels plāns. Kas tad vēl? Atjaunot saimniecības ēku, jo es gribētu arī pīles un zosis, vīrs teica, ka būšot arī kādreiz govs, par to gan es smejos, bet nekad nesaki nekad.”

Par darba trūkumu Anda nesūdzas un arī nenožēlo, ka savulaik bija pieņemts lēmums – atgriezties Latvijā. “Es nevienu sekundi nenožēloju, ka es esmu mājās, nē! Pat nav doma bijusi, ka varētu braukt atpakaļ.”

Jautāta, kāpēc tad tomēr ir daudzi, kuri nevar Latvijā iedzīvoties, atrast darbu un dodas atkal prom, Anda atzīst, lai par ko, bet par darba trūkumu Latvijā nevar sūdzēties, vien cik kuram ir augsts vēlmju slieksnis. “Es nevaru sūdzēties, ka trūktu darba, darba piedāvājumi ir un esmu arī atteikusi, jo es nevaru uz visām pusēm, es laikam vienmēr kaut kā esmu mācējusi atrast. Varbūt neesmu tik izvēlīga, man tiešām pietiek ar mazumiņu, var tā teikt. To mazumiņu es nopelnīšu, jo man laikam svarīgāk ir sajust to zemi un būt pie tās zemes, ne kaut kur citur. Mēs taču dzīvojam kolosālā, fantastiskā vietā.”

Foto: Freepik; ilustratīvs