Klasiska ainiņa kādā Rīgas patiltēm katru reizi, kad nolijis nedaudz spēcīgāks lietus – ūdens līdz riteņu gultnim, bet visi turpina ceļu. Kas gan tur traks? Tā droši vien nodomā lielākā daļa autobraucēju, kas pie šādām ielu peldēm pieraduši no sazin kādiem laikiem. Un tomēr ne katrs sasniedz sauszemi! Cik bieži nākas vērot tos, kas milzīgas peļķes vidū sēž savā braucamrīkā un gaida labākus laikus – vai nu evakuatoru, vai peļķes izžūšanu.
Arvien maldīgāku redzējumu par peļķu šķērsošanu mūsu jaunajai paaudzei ieaudzinājuši mazie un ne tik mazie pilsētas apvidnieki, ko lepni dēvē par krosoveriem, bet zinātniski tiem pienākas saīsinājums no angļu valodas vārdu salikuma “sport utility vehicle” – SUV.
Šie asfalta visurgājēji rada ilūziju par bezceļa pieveikšanas spējām, par trakulīgu upju krāču šķērsošanu un izklaidējošu izbraucienu pa purvu. Un kā nu ne, ja braucamais ir par dažiem centimetriem augstāks no zemes par citiem sugas brāļiem? Daži centimetri, protams, dažās dzīves situācijās var nospēlēt izšķirošu lomu, taču kārtīgā Rīgas peļķē ar to būs krietni vien par maz.
Runā, ka kritiskais pieļaujamais peļķes dziļums ir apmēram pieci centimetri zem riteņa centrālās ass. Skaidra lieta, ka katram modelim šī kritiskā robeža var nedaudz atšķirties, taču riskēt un izaicināt likteni nav tā labākā doma.
Viena lieta ir noslāpt peļķes viducī un žēli noskatīties kā garām traucas kravas automašīnas, pikapi un patiešām bezceļiem paredzētie spēkrati. Bieži vien tādās reizēs viss izārstējas pats no sevis, kad auto atkal nokļuvis sausumā. Nepavisam nav obligāti, ka šāda izprieca beigsies ar pamatīgu remontu, taču varbūtība ir gana liela. Hidrotrieciens ir viens no biežākiem iemesliem dzinēja maiņai uzreiz pēc laicīgi nenomainītas eļļas.
Kas tad īsti ir tas biedējošais hidrotrieciens un kāpēc no tā nāktos baidīties? Galvenokārt jau tādēļ, ka šis zvērs gandrīz vienmēr beidzas vai nu ar dzinēja kapitālo remontu, vai pat nomaiņu. Abos gadījumos tas var izrādīties dārgāks prieks par pašu automobili.
Visi mēs ļoti labi zinām, kā iekšdedzes dzinējs darbojas! Tik pat labi mēs zinām, ka tā darbībai nepieciešama konkrētā degviela un gaiss. Gluži parasts gaiss bez mehāniskiem piemaisījumiem – smiltīm, kukaiņiem un putekļiem. Gaiss un degviela satiekas tā sauktajā degkamerā un tur to saplacina, lai blīkšķis sanāk skaļāks un spēcīgāks. Dzinēja detaļas ir radītas konkrētam spiedienam, jo gluži loģiski degkamerā nekas cits atrasties nevar. Visi laimīgi, visi brauc tur, kur nodomājuši.
Ja iebraucam dziļākā peļķē, pastāv liela varbūtība, ka gaisa ieplūdes sistēmā tiks ūdens. Labi, ja tās ir dažas lietus lāses, taču peļķē dzinējs var pasmelties pilniem vaigiem un tad gaisa vietā degkamerā dzinējs mēģinās saspiest ar degvielu samaisītu ūdeni. Vielu, kurai ir pavisam cits blīvums un tādēļ tā saspiešana dažai labai detaļai var izrādīties liktenīga. Ar to arī ūdens izpriecas patiltē būs beigušās ar tā saucamā hidrotrieciena rezultātā salocītiem vārstiiem, bojātiem virzuļiem, klaņiem jeb īsāk sakot, remonts par lielu naudas summu garantēts!
Auto mehāniķi iesaka turēties no neprognozējamām peļķēm pa gabalu. Reti kurš autobraucējs apzinās, cik augstu no zemes atrodas gaisa ieplūdes kanāla atvere. Ja tomēr citas iespējas nav, tad šis manevrs jāveic maksimāli lēnām, lai pagūtu noreaģēt pirms auto jau sācis stumt viļņus ar radiatora resti.
Ja tomēr dzinējs noslāpst, nevajadzētu to histēriski mēģināt atdzīvināt tur pat peļķē, radot vēl lielāku iespēju saraut dzinējā ūdeni. Vispirms vajadzētu tikt sauszemē un tad atsākt “mākslīgo elpināšanu”.
Tomēr peļķē jāapzinās arī citi riski, ko ūdens spēj nodarīt mūsu braucamrīkam. Piemēram, dažiem Latvijā iecienītiem premium klases ilgdzīvotājiem ģenerators ir izvietots motortelpas zemākajā punktā un lieki skaidrot, ka dziļākā ūdens peldē automobiļa elektronika un elektrības sistēma izslēgsies uz ilgāku laiku.
Gluži tā pat ne visiem automobiļiem, kuri senāki par desmit gadiem, ir gana hermētiski drošinātāju un vadības sistēmu bloki. Arī šajā gadījumā nekāds labais rezultāts pēc kārtīgas peldes nav gaidāms.
Turklāt auto elektriķi zina stāstīt, ka ar detaļu izžāvēšanu vien vēl nekas nebūs līdzēts. Iespējams dzinējs ļausies dažiem nobrauktiem kilometriem, taču elektroniskie kontakti būs paguvuši nosūbēt, kas prasīs gan daudz automehāniķa necenzētus vārdus, gan mūsu finanšu ietaupījumus.
Un vēlreiz atgriezīsimies pie spoži lakotajiem pilsētas apvidniekiem. Gan jau daudzi būs pamanījuši īstos apvidus automobiļus ar garu plastmasas “skursteni” līdz pat kabīnes jumtam? Tieši šie “skursteņi” palīdz automobiļa dzinējam piekļūt nepieciešamajai gaisa porcijai pat tad, ja auto iebraucis ūdenī līdz pat durvju rokturiem. Parastam SUV klases braucamrīkam gaisa ieplūde ir vien labi ja pāris centimetrus augstāk par jebkuru sedanu vai universāli.
Automobiļu peldinātājiem gan vēl un vēlreiz vajadzētu pārliecināties, cik labi ir nostiprināta valsts numura zīme. Ūdenim ir sasodīti liels spēks un pat šķietami lēnām izbraukta peļķe var laupīt ne tikai pašu numura zīmi, bet arī tās stiprinājumu.