Nedēļas nogalē Talsu paugurainē aizvadīts pirmais minifestivāls “Dabas dejas” – klusāks, rimtāks, ar akcentu uz apzinātību. Pagaidām tas gan neizpelnījās ļoti plašu apmeklētāju interesi, taču organizatori ir gandarīti, plāno ideju turpināt.
Šis ir skaņu mākslinieces Ievas Matvejas darbs, kas tapis no skaņām, kas pirms dažām dienām ierakstīta Talsu pauguraines “Ceileros”. Tās ir mūziķa Ginta Saulīša mājas, kas uz vienu dienu kļuva par skatuvi pirmajam svētdienas minifestivālam. “Es apstaigāju teritoriju. Tad es daru tā, ka pieeju pie egles, kaut ko pasitu un ierakstu. Tad tur bija sēnes, piemēram – es pa tām pasitu, tad tur bija tāda bungu skaņa,” stāsta skaņu māksliniece Ieva Matveja.
Laikapstākļi festivāla dalībniekus nelutināja – lietus savā ziņā papildināja skaņdarbus, bet, iespējams, nobiedēja arī kādu potenciālo festivāla apmeklētāju. Šis ir organizatoru pirmais mēģinājums Talsu pusē iepazīstināt ar ne tik ierastām lietām, kas, viņuprāt, var paplašināt dzīves pieredzi, dot pozitīvas emocijas un vienkārši ieklausīties sevī. “Mēs kā tādi algoritmiņi dzīvojam savas dzīves. Tev nav bijis laika apstāties, padomāt, uz kurieni tu skrien, kāpēc tu skrien, kas tev ir vajadzīgs… Kas īsti tevi dara laimīgu? Vai tas ir kaut kas materiāls, vai tam ir kas īpašs vajadzīgs? Vai tas, ko meklējam un pēc kā skrienam, patiesībā jau atrodas mūsu sirdīs? Esot tādā relaksētākā stāvoklī, pie dabas, ar mūziku, ar rituāliem, ar jogu, elpošanu, meditācijām un dejām, mēs varam piekļūt avotam, kas mūsos jau ir,” saka DJ Shankara, viens no festivāla organizatoriem.
Minifestivāls “Dabas dejas” vienoja gan improvizētā mūziķu saspēlē, gan nodarbībās. Tā, piemēram, interesenti ieguva pirmo āķi lūpā Indijas dejās. “Sapratām arī to, ka Indijas tempļu dejas nebūt nav tās, ko mēs varam redzēt Bolivudas filmās, bet tas ir kas dziļāks, sakrālāks, fizisku sagatavotību prasoša nodarbe,” saka Madara Vīķe, Indijas deju pasniedzēja.
Ķermenim, prātam un garam pacilājošs process, kurā katrs atrod ko savu, lai atjaunotos, iedvesmotos un savienotos ar skaisto dabu un cilvēkiem. “Es ceru, ka festivāls attīstīsies, būs varbūt biežāk nekā reizi gadā. Kaut kas citādāks, jo festivālu vispār ir ļoti daudz riņķī un apkārt, visur ir skaļi, daudz alus un daudz viss kaut kas, kas jau festivālos ir, bet šeit var tieši mīlīgā veidā mazliet mierīgāk un padomāt, pameditēt, pasportot,” saka Armands Svinsters, viens no festivāla organizatoriem.
Vakaru noslēdza meditatīvs guļus koncerts – īpaša ambientās mūzikas performance. Un tieši šo vācu mūziķu vēlme ierasties Talsos patiesībā arī ķēdītē aizsāka ideju, kas aizveda līdz pirmajam minifestivālam Talsu paugurainē.