“Open Radošā Centra” izveidotājs un vadītājs bieži redzams, dažādos medijos runājot par problēmām, ar kurām saskaras grūtībās nonākuši jaunieši. Viņš principiāli izvēlas nelietot tādus apzīmējumus kā, piemēram “ielu jaunieši”. Jo stāsts nav tik viennozīmīgs – pēc palīdzības pie viņa bieži vēršas arī jaunieši no situētām ģimenēm.
Centru būtība ir tāda, ka dažādās grūtībās nonākuši jaunieši tur var pavadīt brīvo laiku un justies droši, ja mājās šādu iespēju nav. “Drošās vietas”, kur patveras jaunieši no ģimenēm, kurās valda atkarības, vardarbība un citas problēmas, atrodas vairākās Latvijas pilsētās. Edijs uzsver, ka tie nav nedz izglītības, nedz krīzes centri, bet vieta, kur patverties, uztaisīt sev ēst, pildīt mājasdarbus vai vienkārši pabūt mierā. Centri jauniešiem ir pieejami katru dienu, savukārt no 16 gadu vecuma – visu diennakti. Šobrīd ir jau centri darbojas dažādās Latvijas pilsētās, un tas notiek, pateicoties ziedotāju atbalstam, jauniešiem tie ir pieejami bez maksas.
Edijs pagājuša gada nogalē saņēma Tieslietu ministrijas apbalvojumu “Cilvēks – Cilvēkam”. Ministrijā to pamato šādi: “Edija Klaiša aktīvās darbības rezultātā vairāk nekā 300 jauniešu ir ticis nodrošināts patvērums biedrības veidotajos centros dažādās Latvijas pilsētās. Centri uz laiku kļūst par jauniešu vienīgajām mājām, vietu, kur saņemt nepieciešamo atbalstu un pakalpojumus. Tos apmeklē arī jaunieši, kuri ir Valsts probācijas dienesta klienti. Viņiem šis atbalsts ir būtisks, lai atturētos no jaunu likumpārkāpumu izdarīšanas, jo šiem jauniešiem nereti trūkst drošas un atbalstošas vides un jēgpilnu brīvā laika pavadīšanas iespēju.”
Taču “Personības kods” trešās sezonas pirmajā raidījumā Edijs nerunā par centriem, bet stāsta pats par savu, nebūt ne gludo un pareizo, dzīves pieredzi. Par to, kā (un kāpēc) atteicies no agrākā dzīvesveida, kāpēc viņam reizēm ir grūti, par ko ir skumji un par ko – vienalga. Sociālajos medijos Edija ieraksti lielākos ir tādi, ka varētu šķist – lūk, viens čalis, kurš, lai kas arī nenotiktu, visu laiku tikai joko. Šajā sarunā mēs uzzinājām ko vairāk.
Te (noskaties arī video!) tikai mazs fragments – stāsts par eklēriem un pamācīšanu (un ne tikai) no mūsu stundu garās sarunas, kuru var noskatīties retv.lv sadaļā raidījumi un ReTV YouTube kanālā.
“Man ir stāsts par eklēriem,” saka Edijs. “Biju ielicis gan tviterī, gan feisbukā bildi ar eklēriem. Un viena paziņa, kas gadiem nodarbojas ar veselīgu dzīvesveidu, uzrakstīja: “Ak, Dievs, Edij – tās kalorijas! Ko tu nodari savai sirdij?!” Es piezvanīju viņai un teicu: “Vai tu zini, kā atšķirsies tie mirkļi, kad es miršu no tiem, kad tu mirsi? Es gulēšu un domāšu – cik šaušalīgi garšīgi bija eklēri, bet tu gulēsi un domāsi – bļins, kāpēc es nepagaršoju eklērus?” Tad, kas bija ļoti neraksturīgi viņai, cilvēkam, kuram vienmēr ir ko atbildēt, iestājās klusums. Un tad viņa teica, ka kaut kādā ziņā jau man taisnība ir. Nu – nevis kaut kādā, bet ļoti tiešā, patiesībā.
Manuprāt, šobrīd lielākā daļa sabiedrības nevis dzīvo, bet imitē dzīvošanu nemitīgi izpatīkot kaut kādiem standartiem. Bailēs no tā, ko kāds padomās.Un tad sanāk tāda dzīvošana priekš citiem cilvēkiem. Nē, pat ne dzīvošana citiem, bet dzīvošana izpatīkot citiem un nedomājot par sevi. Tas ir ne tikai par padomu došanu, bet arī par pārmetumiem sociālajos tīklos. Esmu vienmēr teicis, ka esmu atvērts konstruktīvai kritikai, bet, runājot par tādiem rējējiem, mana nostāja ir vienkārša – mani jau četrus gadus vispār neinteresē un neuztrauc, ko par mani runā vai domā. Pateikšu – kāpēc.
Tāpēc, ka tiem cilvēkiem patiesībā ir pie vienas vietas, kā es jūtos, kādas ir manas patiesās vērtības. Kā es jūtos vakarā, kā es jūtos no rītiem, par ko es domāju, par ko es uztraucos. Kāpēc man būtu jāuztraucas par šādu cilvēku viedokli par mani? Neredzu tam jēgu. Ne velti es heiterus mēdzu laikot. Man patiesībā šos cilvēkus ir pat mazliet žēl. Jo acīmredzot tā ir viņu vienīgā bauda dzīvē – gānīšanās sociālajos tīklos.
Runājot par padomu došanu – mums šobrīd tā ir šausmīgi izteikta. Mēs atveram jebkurā dienā sociālos tīklus un kāds ir kaut ko ielicis – tu to dari ne tā un to dari ne tā. Kāpēc tu tā dari, ja pareizi būtu šitā? Mana devīze, kas te arī uz krūzes rakstīta: man piedrāzt jūsu pareizumu! Jo patiesība jau tas pareizums ir kāda iestāstīts. Tas ir kāda tev uzlikts rāmis. Manuprāt – nav pareizi vai nepareizi. Ir tā, kā ir labi, un tā – kā ir slikti. Ir baigi forši, ja tu vari dzīvot tā, kā ir labi. Un es šeit nerunāju par kaut kādām mantiskām lietām. Runāju par pašsajūtu – par to, kā tu jūties.
Te man jāpieskaras savai pagātnei. Varu pateikt tā: lielākais ieguvums pēdējos četros gados man ir tas, ka es katru vakaru varu likties gulēt ar tīru sirdsapziņu. To nekad nesapratīs tie cilvēki, kuriem nav tāda pagātne kā man. Kuri nav gāzuši tādus podus, kā es. Es nekad neesmu slēpis, ka esmu krāpies, uzmetis, ko tik neesmu darījis. Bet pēdējos četrus gadus katru vakaru liekos gulēt ar tīru sirdsapziņu.”
Raidījums “Personības kods” katru ceturtdienu plkst. 21.30 kanālā ReTV. Atkārtojums sestdienās plkst. 19.00!