Ilze ir ļoti interesants cilvēks. Reizē mākslinieciska, par ko liecina pat viņas ikdienas stils, tomēr ļoti racionāla un mērķtiecīga plānotāja. Reizē filozofe un reizē smaga darba darītāja. Ilze spriež, ka tieši filozofijas studijas viņai ļāvušas saprast, ko darīt ar savu dzīvi, un aizvedušas līdz bioloģiskajai lauksaimniecībai. Viņas stiprais balsts un partneris ne tikai dzīvē, bet arī darbos, ir vīrs Juris, ar kuru kopā ir jau kopš vidusskolas laikiem.
Reiz viņi izdomāja, ka grib vairākus bērnus un grib, lai tie visi nāk pasaulē, pirms vecāki nosvinējuši trīsdesmito dzimšanas dienu. Tagad Lipsku ģimenē aug četri bērni. Vecākajam ir jau sešpadsmit, bet jaunākajam – deviņi gadi. Paralēli bērnu audzināšanai tapusi arī saimniecība, kurā audzē un pārstrādā bioloģiskos dārzeņus.
Ilze saka, ka viņai tiešām patīk būt zemniecei, kaut arī pati bijusi pilsētas bērns. Viņai šķiet svarīgi arī citiem stāstīt par to, kā notiek zemnieka ikdiena, kā izaug dārzeņi, kā tos interesanti pagatavot. To viņa ik dienas dara sociālajā medijā Instagram.
“Cilvēkam ir jāzina, no kurienes nāk tas, ko viņš liek galdā,” uzskata Ilze. Viņas publicētajos videostāstos varam ne vien sekot tam procesam, kā no sekliņas izaug dārzeņi, bet arī uzzināt par to, kādu katastofu zemnieka dzīvē var radīt, piemēram, nelaikā uznākusi krusa. “Bet mēs esam spītīgi, nepadodamies,” atzīst Ilze.
Bet vairāk par to visu “Personības koda” kārtējā epizodē. Raidījums skatāms ceturtdienu vakaros, bet atkārtojums ReTV – šovakar plkst. 19. Tāpat katru epizodi iespējams noskatīties ReTV YouTube kanālā un retv.lv.
Te mazs ieskats sarunā ar zemnieci Ilzi Lipsku. Skaties arī video!
Tie, kas strādā, tie dara paši
“Kad jauns cilvēks grib kaut ko studēt, pirmais jautājums ir – kas tu būsi? Ko tu darīsi? Ko tu strādāsi? Filozofam kaut ko tādu pajautāt… Tās ir akadēmiskās studijas, kas vairāk iemāca, kā mums viena pasniedzēja teica – domāt, runāt un rakstīt. Tas nav amats. Par lauksaimniecību runājot, man liekas – ir liels pluss, ka man nav lauksaimnieciskās izglītības. Es, protams, esmu gājusi kursos, papildinu zināšanas, mācos. Bet jāsaka, kā ir mums Latvijā, lauksaimnieciskā izglītība tomēr ir konvencionālā lauksaimniecība. Saimniekojot bioloģiski, tas, ka nav šīs zināšanu bāzes – kā to dara konvencionāli –, ir liels pluss. Labāk ir eksperimentējot, mācoties no pieredzes un saprotot, ka tieši tas ved uz priekšu – praksē visu iepazīt un uzzināt.
Kā Tu vispār līdz tam nonāci? Tev omei bija viena dobīte, tu mācījies filozofijas fakultātē un tagad tu audzē tik skaistus un bioloģiski nesabojātus dārzeņus.
Iespējams, ka tieši ome ir devusi savu mācību šajā ceļa izvēlē. Mana ome agri zaudēja savu māti. Kad karš sākās, viņa pavisam maziņa devās bēgļu gaitās. Viņa sāka agri strādāt – cūku fermā, projām no mājām, fiziski smagu darbu. Un tēvs, viņai tik agri sākot to patstāvīgo dzīvi, esot devis vienu padomu. “Meit, uz ēdienu nedrīkst taupīt! Būsi paēdusi, būs veselība, būs viss pārējais.”
Un iespējams, ka tas ir tik ļoti aizķēries, ka man tiešām šķiet, ka tas, ko liekam uz šķīvja, ko mēs ēdam, tā mēs rūpējamies par savu veselību. Tā ir viena no svarīgākajām lietām vispār. Ja tu būsi vesels, tev viss būs. Un tajā brīdī, kad tev kaut kas kaiš, tu to ļoti labi apzinies.
Jūs visu darāt divatā.
Jā, visa plānošana tiek veidota, lai mēs divatā varētu tikt galā. Mēs, protams, esam meklējuši palīgus, bet nav izdevies. Tas būtu diskusijas vērts, interesants jautājums – kāpēc Latvijā laukos trūkst darbinieku. Es nezinu atbildi uz šo jautājumu. Fizisks darbs varbūt? Kad mūsdienās pajautā kādam, ko grib darīt, tad grib būt influenceris, nevis ko fiziski darīt.
Bet tu jau esi piemērs, ka var būt gan influenceris, gan arī fiziski smagi strādāt.
Jā, var. Bet tie, kas strādā, tie dara paši. Un tie, kas nestrādā, tie nestrādā arī citam.”