Kāds pavisam nejaušs pētījums atklājis, kāpēc bieži vien lielie ragulopi pie mums uzvedas pavisam dīvaini. It īpaši tad, kad tie iznākuši uz ceļa un pamana tuvojamies automobili. Analizējot kāda negadījuma iemeslus atklājies, ka avārijā iesaistītais alnis bijis prāvā alkohola reibumā! Patiesība ir diezgan skaudra un tajā, protams, vainojams tikai un vienīgi cilvēks.
Kā izrādījies, tuvējo privātmāju saimnieki bagātīgā daudzumā veduši uz mežu lielo ābolu ražu. Sulas, kompoti, ievārījumi, taču pieliekamais kambaris nav bezizmēra. Āboli rudens saulītē puvuši, rūguši un pārvērtušies teju vai brāgā, kas gana labi gājis pie sirds vietējiem aļņiem un briežu bukiem. Tā nu ragainie lopiņi mielojušies pilnām mutēm, līdz galīgi apskurbuši devušies meklēt piedzīvojumus.
Un tomēr dzīvnieki uz ceļiem mūsdienās nav nekāds retums. Gan aļņi, gan brieži un stirnas, gan kāda lapsa, āpsis un sazin vēl kas. Turklāt ne vienmēr dzīvnieki obligāti nāk no meža ballītes.
Meža nozares speciālisti stāsta, ka kaut kas neesot kārtībā ar medību kvotām, tāpēc dzīvnieki savairojušies nekontrolējamā daudzumā. Dabas draugi savukārt uzskata, ka pie vainas bezgalīgie izcirtumi, kas atņem dzīvniekiem mājas un liek pārvākties arvien tuvāk apdzīvotām vietām. Lai vai kā sadursmes ar dzīvniekiem ir biežas un nereti traģiskas.
Ja uz ceļa pagadījies augumā mazāks dzīvnieks, tad visticamāk tiksim cauri ar pamatīgu izbīli un KASKO izmaksāto atlīdzību bamperu un bleķu nomaiņai. Ja sastopam uz ceļa alni, tad talkā jāņem visas prasmes un netraucēs arī lūgšanas.
Kādēļ sadursme ar alni ir tik bīstama? Nu kaut vai tāpēc, ka šis šķietami nekaitīgais lopiņš sver trešdaļu no mūsu spēkrata. Te ar saburzītu bamperi vai sasistu lukturi cauri netikt. Taču visbīstamākās ir aļņa garās kājas! Automobiļa purngals trāpa lielā dzīvnieka ceļgalos, notriecot to no kājām un liekot inerces dēļ ieslīdēt cauri vējstiklam salonā. Pie ātruma 90 kilometri stundā un pāris simtu kilogramu svara varam iedomāties, kas paliek pāri no priekšā sēdošajiem. Tikai laimīgas sagadīšanās pēc, pēc šādas sadursmes visi saglabā dzīvību.
Secinājums uzprasās pats no sevis – jādara viss iespējamais un neiespējamais, lai no šādām sadursmēm izvairītos. Gan tur, kur mūs brīdina ceļa zīmes, gan tur, kur šķietami viss izskatās drošs un pārredzams.
Ja diennakts gaišajā laikā mēs vēl kaut nedaudz spējam ar asu skatienu kontrolēt gan pašu ceļu, gan tā nomales, tad tumsā jānodrošina perfekts gaismas stars tur, kur ražotājs to paredzējis – viens uz ceļu, bet otrs uz ceļmalu. Lai tā būtu, gaismas staru pārbaudīt vajadzētu ne tikai pirms obligātās tehniskās apskates, bet arī katru gadu pirms ziemas, kad dienas ir gauži īsas.
Mūsdienās pastāv ne viens vien veids, kā uzlabot redzamību – gan sertificētas LED spuldzes, gan tā saucamie LED bāri, ja tie netraucē pretī braucošos. Ja nepieciešams, tad pastāv iespēja atjaunot un saremontēt traumētos lukturus. Tas ir tik pat svarīgi, ka kvalitatīvas logu slotiņas rudenī, kad redzamība jau tā ir niecīga.
Protams, pašu autovadītāju disciplīnai un koncentrācijas spējai ir noteicošā loma. Braucot tumsā jābūt gatavam jebkurā brīdī strauji reaģēt. Turklāt labi, ja reakcija un manevri iepriekš ir apgūti kādā no drošas braukšanas nodarbībām. Diemžēl apjukums ir autovadītāja lielākais ienaidnieks ekstrēmās situācijās un tas parasti rodas zināšanu un prasmju trūkuma dēļ.
“Protams, sekojam līdzi tam, kāds ir ceļa segums, vai ir iespēja vispār izvairīties no sadursmes, vai nav tā, ka vienā un otrā pusē ir dziļš grāvis. Tā situācija ir jālasa, bet galvenais – ātrums lai tas ir tāds, ka mēs paspējam kaut ko izdarīt. Viens ir braukt ar atļauto ātrumu, un otrs ir spēt kaut ko izdarīta ar automašīnu tajā ātrumā,” skaidro Drošas braukšanas skolas direktors un autosportists Jānis Vanks.
“Ir tāds nerakstīts likums: no tiem dzīvniekiem (lai cik tas skarbi neizklausītos), kas ir augumā līdz motora pārsegam, ja mums ir bīstami izvairīties, tad neizvairāmies, bet tikai bremzējam. Savukārt no tiem dzīvniekiem, kas augstāki par motora pārsegu un pie trieciena var trāpīt priekšējā stiklā, mēģinām izvairīties. Tas ir tāds skarbs likums, bet kritiskā situācijā tas ir jāņem vērā,” turpina Vanks.
Ekstrēmas braukšanas instruktori no Renault poligona arī uzsver, ka pats galvenais ir bremzes. Jo vairāk mēs pagūstam samazināt ātrumu, jo sadursmes rezultāts būs labvēlīgāks mums. Turklāt šajā situācijā pa bremzes pedāli ir teju vai jāsper un ne maigi tam jāpieskaras kā ikdienas satiksmē.
Nevajadzētu aizmirst arī to, ka mūsdienu automobiļi pat vispieticīgākajā komplektācijā ir aprīkoti ar ABS jeb bremžu antibloķēšanas sistēmu. Šai sistēmai vienmēr jābūt darba kārtībā ne tikai tāpēc, ka tas pamatīgi samazina bremzēšanas ceļu. ABS sistēma ļauj paralēli bremzēšanai izmantot arī stūri, tādējādi strauji samazinot ātrumu un vienlaikus veicot manevru.
Ekstrēmas un drošas braukšanas nodarbībās izvairīšanos no pēkšņi uz ceļa izskrējuša dzīvnieka dēvē par “aļņu testu”. Parasti tam izmanto butaforisku šķērsli slēgtā poligonā, kur pat neveiksmes gadījumā nekas nevar atgadīties ne ar auto, ne cilvēkiem. Manevra galvenā funkcija ir vienlaicīgi strauji bremzējot ass stūres pagrieziens par ne vairāk kā 25 grādiem un tik pat spēja iztaisnošanās, lai atgrieztos savā braukšanas joslā un trajektorijā.
Pieredzējuši autobraucēji apgalvo, ka šis “aļņu tests” ne reizi vien ir glābis situāciju gan ar garkājainajiem dzīvniekiem, gan mežacūkām. Abos gadījumos dzīvnieki vien nedaudz aizskāruši automobiļa sānus, atstājot nebūtiskus bojājumus.
Un, visbeidzot, der atcerēties, ka daudzi dzīvnieki parasti pārvietojas baros. Ja pamanām uz ceļa izskrējuši stirnu un esam droši, ka to neaizskarsim, ir ļoti liela varbūtība, ka pirmajai sekos vēl citi sugas brāļi un atkārtoti izvairīties vairs visticamāk neizdosies.
Lai cik liels un kā uzvestos dzīvnieks uz ceļa, pareiza autovadītāja rīcība ir samazināt ātrumu vai pat apstāties un sagaidīt, ka dzīvnieks ir prom no ceļa un drošā attālumā. Savukārt iemaņas ekstrēmai reakcijai vislabāk apgūt profesionāla pasniedzēja uzraudzībā!