Latviešu profesionālās jūrniecības šūpulis – tā var dēvēt Ainažus, jo pirms 160 gadiem vietējie Ainažu kuģinieki, zemnieki, Krišjāņa Valdemāra iedvesmoti, par pašu ziedotiem līdzekļiem nodibināja jauna tipa jūrskolu – pirmo jūrskolu, kurā bez maksas jūras zinības varēja apgūt latviešu un igauņu zemnieki.
Skola tiek nodibināta, jau visai drīz, kā stāsta Ainažu Jūrskolas muzeja vadītāja Iveta Erdmane, tās skolnieki pierāda, ka guvuši labas zināšanas. “Tad pēc trīs gadu mācībām viņiem izdodas tikt Rīgas Jūrskolā pie eksāmeniem, un viņi pierāda, ka šiem zemniekiem zināšanas nebūt nav sliktākas par Rīgas jūrskolnieku zināšanām, tas bija arī par pamatu, ka izstrādā 1867. gadā likumu par šādu jūrskolu dibināšanu visā Krievijas impērijā.”
Jūrskolā iegūtās zināšanas ļauj latviešu jūrniekiem doties tālos ceļos, šķērsot arī okeānu. “Pēteris Šnore – mēs viņu dēvējam par Vidzemes Kolumbu, viņš pirmais ar pašu latviešu būvēto buru kuģi aizzēģelēja līdz Amerikai, kuģis saucās “Rota”, viņi veica šo lielo braucienu, kas arī ievadīja visus tālākos Atlantijas braucienus,” stāsta Iveta Erdmane.
Latviešu jūrnieki kļūst pazīstami visās pasaules ostās. Protams, atnes turību Ainažiem. Ēka, kur tagad atrodas jūrskolas muzejs, arī savā ziņā ir eksponāts, jo tajā notiek mācības pašos jūrskolas pirmsākumos, savulaik šo ēku bija doma pārvest uz Brīvdabas muzeju, bet tomēr tā paliek Ainažos. “Viņa ir eksponāts numur viens,” stāsta Iveta Erdmane. “Toreiz te bija lopu kūts. Ļoti, ļoti sliktā stāvoklī. Nolēma, ka šī ēka nav pārvedama un ka šo ēku tepat uz vietas atjaunos, tā ideja atkal piederēja kapteinim Skolim, viņam gods un slava, lai šeit Ainažos tiktu atklāts muzejs, viņš bija diplomāts un toreizējai krievu valdībai mācēja labi izskaidrot, kāpēc šis muzejs nepieciešams.”
Laika gaitā vākti un krāti materiāli, liecības par šo nozīmīgo Latvijas vēstures daļu – jūrniecību. Šīs liecības vāktas arī no jūrskolnieku ģimenēm, tās muzejam nodevusi arī Māra Mežagile, kapteiņa Čakstes mazmeita. “Vecais tēvs bija kapteinis, viņš sāka braukt kā kuģa puika, pa ziemu mācījās šeit skolā un vasarā brauca uz kuģiem, izmācījās. Beigās kļuva par kapteini, sāka ar buriniekiem braukt, tad ar citiem kuģiem. Un tad, kad muzejs sāka vākt mantas no kuģiniekiem, mēs arī iedevām kuģa grāmatas, iedevām ērģelītes, kas uz kuģiem ir bijušas, miglas tauri.”
“Protams, kā jebkuram latvietim, man liekas, ka jūrskola ir ļoti svarīga, jo īpaši jūrniekiem, jo šie ir patiešām pirmsākumi, lai kādā jūras nozarē mēs strādātu, pamats jau tomēr ir izglītība. Tieši šeit arī izglītība arī sākās, paldies muzejam, ka visa tā labā jūrniecības aura, no kurienes tā cēlusies, tiek šeit uzturēta,” tā Ainažu Jūrskolas muzeja nozīmi vērtē Jūras spēku komandieris, jūras kapteinis Māris Polencs.
Šīs vēstures lappuses saglabāšana, kā uzsver Iveta Erdmane, ir svarīga arī tādēļ, ka savulaik, iegūstot izglītību, braucot tālās jūrās un kļūstot turīgiem, tas, protams, deva arī pamatu latviešu pašapziņas celšanai. “Te bija tā drosme, tā uzdrīkstēšanās, tas, ka mēs paši varam, neesam nekādi kalpi, mēs paši varam būvēt kuģus, braukt jūrā, būvēt namus, mēs – kā jebkura Eiropas tauta – ne vājāka, ne sliktāka.”
Ainažu jūrskolas muzejs šodien ne vien turpina apmeklētājus iepazīstināt ar šo mūsu vēstures lappusi, bet arī ik gadu rīko šodienas jūrnieku salidojumus.
