Nedēļas nogalē daudzviet Latvijā notika Miķeļdienas tirdziņi. Kā ierasts, Miķeļdienu svinēja arī Brīvdabas muzejā, šoreiz latgaļu sētā. Miķeļdiena saukta arī par apjumībām, Jumja dienu vai rudenājiem dabā iezīmē rudens sākumu. Sens ticējums vēsta, ka lauku darbiem līdz Miķeļiem jābūt pabeigtiem, kas arī esot iemesls svinībām.
Latvijā ir četri gadalaiki un četri gadskārtu svētki. Rudens iestāšanos iezīmē Miķeļdiena, kas mūsu senčiem bijusi tikpat nozīmīgā kā Lieldienas, Jāņi vai Ziemassvētki. Tomēr mūsdienās Miķeļdiena savu popularitāti lielā mērā zaudējusi.
Brīvdabas muzeja muzejpedagoģe Ieva Bērziņa: “Mēs esam aizgājuši jau krietnu gabalu prom no tradicionālā dzīvesveida, tieši tāpēc, liekas, ka Miķeļi ir mazliet pazaudējušies. Mēs vairs tik daudz nesējam, nepļaujam un nekuļam. Mēs esam kļuvuši par pilsētniekiem, bet rudens ar ražas novākšanu ir tāds riktīgs zemnieku gods.”
Jau ierasti Brīvdabas muzejā tiek svinētas visas gadskārtas.Visi šie svētki iezīmē noteiktu darbu posmus, kas ir iemesls būt priecīgam un lustēties. Miķeļdienas svinības šoreiz notika Latgales sētā. Muzejnieki teic, ka tas tāpēc, lai šoreiz ļautu iemirdzēties Latgalei, kura realitātē atrodas vistālāk no Rīgas, bet muzejā – vistālāk no ieejas. Tuvojoties latgaļu sētai, gaisā uzvirmo garšīgi aromāti. Lielā katlā uz ugunskura vārās zupa, kas šajos svētkos esot vissātīgākā, jo pagrabi un klētis ir pilnas. Bērziņa: “Miķeļos ir izdarīti lauku darbi, un šis ir brīdis, kad zemnieks, arī mēs tagad varam ievilkt elpu un ar pateicību paskatīties atpakaļ, kas izaudzis un ko paši vasarā esam paveikuši.”
Sens ticējums vēsta, ka līdz Miķeļdienai visiem lauku darbiem jābūt padarītiem. Mūsdienu klimatiskajos apstākļos gan tā visur nesanākot.
Dekšāru pagasta māju “Slāņi” saimniece Jolanta Smane: “Mums vēl viss notiek. Kazas ganās pļavās, taisām sieru. Cidonijas arī vēl pamazām vācam nost. Mums Latgalē rudens mazliet vēlāk atnāk apmēram divas nedēļas. Tā kā vēl šis tas dārzos ir vācams. Katrs lauksaimnieks, kurš nodarbojas ar dažādu produkciju, teiks, ka smags vai ka sauss, sienu grūti bijis savākt, bet pa lielam vasara mūs lutina. Jāpriecājas par to, kas ir, nevis jābēdājas par to, kā nav.”
Un priecāties latgalieši māk. Folkloras kopas vadībā tiek dziedātas dziesmas un iets rotaļās. Īpaša vieta rudenājos, kā Latgalē bieži vien sauc Miķeļdienu, Latgalē ierādīta jumim. “Senāk mūsu vectēva sētā, kad nopļāva labību, atstāja pēdējo kūlīti tīrumā. No tā kūlīša sapina vārpu vainagu, nesa to uz sētu un sacīja, ka tur glabājās tas jumītis. Šogad mūsu pusē ir ļoti daudz plūmju, katra plūme gandrīz ir jumītis. Tātad – jāsaka, ka auglība ir nodrošināta,” saka folkloras ansambļa “Ceiruleits” vadītāja Anna Kārkle.
No senajām tradīcijām Latgalē joprojām populāras esot talkas. Savi rituāli un Miķeļdienas tradīcijas arī tiem, kuri sevi par zemniekiem īsti nesauc.
Pēc Miķeļdienas, kad vakari kļūst garāki un dienas īsākas, sākas vakarēšanas un veļu laiks.