Maestro Raimonds Pauls ir vārdi, kas ikvienam nozīmēs ko citu. Iespējams, tās ir Paula sarakstītās dziesmas, kāds koncerts vai melodija, kas dzirdēta radio. Arī šodien Maestro lielu daļu savas ikdienas pavada muzicējot ierakstu studijās un koncertzālēs, kurā pulcē vairākus Latvijā zināmus mūziķus, lai radītu ko unikālu. 

Raimonda Paula dzimšanas apliecībā rakstīts  Ojārs Raimonds Pauls, jo viņam tika doti divi vārdi. Kā skaidro pats komponists: “Tēvs gribēja – Ojārs, māte, laikam, Raimonds. Un tad māte, būdams lauku cilvēks, teica: “Nē, to Ojāru nevajag, jo katram lauku bullim ir vārds Ojārs!”” 

Maestro uzauga Iļģuciemā. Tā tolaik bijusi Rīgas  nomale, strādnieku rajons, jo apkārt bija ļoti daudz fabriku: Rīgas tekstils, Iļģuciema stikla rūpnīca un pavisam netālu bija Spilvas airodroms jeb lidosta. Vēl tagad Raimonds atceras kara gadus, kas bijuši ļoti traģiski, jo liela daļa uzbrukumu bija tieši pie airodroma. “Tur varēja atrast sazin ko. Tur pat vairāki zēni aizgāja arī. Tur pazaudēja i rokas, i acis, i Dievs pasarg.”

Bērnība, protams, nesaistījās tikai ar karu, bet Raimondam tās jau bija pirmās klavierspēles un dažādas spēles pagalmā. Kā atceras pats: “Kā jau puikas, spēlēja futbolu. Tad mums bija futbola bumba, kas bija sašūta no kādiem 20 gabaliem, jo bija vecā pirmskara bumba. Kamera bija salāpīta, neko jaunu nopirkt nevarēja. Sapnis visiem bija tikt pie velosipēda.” Pēc vairākiem gadiem viņa tētis bija šo riteni sadabūjis, kas bija ļoti liels sasniegums ģimenei, kas ļoti maz ko varējusi atļauties. Māte esot bijusi ģimenes vadošā persona. Raimonds par tēvu atceras: “Tēvs man bija jaunāks. Viņš bija tāds... Man liekas, šo to esmu no viņa pārtvēris arī. Vienmēr  visu mēģināja pārvērst par joku. Vienmēr ar smaidu, nekad negāja lēni. Viņš gāja it kā uz augšu palēkdamies, pusskriešus.”  

Savu klavierspēles karjeru sāka skolā, spēlējot divas himnas, Latvijas un PSRS, kā arī melodiju dejotājiem un dažādiem koriem, ansambļiem. Pēc kāda laika Raimkonam, dodoties uz Emīla Dārziņa mūzikas skolu, tētis bija nopircis vecas klavieres, uz kurām Raimonds spēlējis visas gammas, skaņdarbus un “visus melnos darbiņus”.  Sākumā īsti nav bijusi gribēšana spēlēt klavieres.  “No sākuma gribēja, lai es it kā mācos vijoli spēlēt, bet kaut kāds gudrinieks bija paskatījies rokas un teicis, ka pirksti pa resniem un nevarot.” Kā savas pirmajās mīlestības vēstules un dzejolīšus atceras: “Es zinu, kad man tur sākās tie uzplūdi. Kad parādījās tās pirmās dziesmiņas. Tad tās lauku meitenītes un visi sūtīja tās kartiņas… vēl bija tādi blociņi, tādi piemiņas ar dzejolīšiem un ar vēlējumiem.” Klavieru skolotāja, kas vienīgā saskatījusi un vairāk veidojusi Raimondu Paulu kā daudzsološu muzikantu, bijusi Olga Barovska.  

Kopš bērnības Raimonds Pauls ir iecienījis dažādas dullības un humoru. “Man patīk visādas dullības līdz šai dienai. Pat nopietnos koncertos, uzskatu, var atļauties daudz vieglāk to pasniegt. Var komentēt ar smaidu, netaisīt drūmu seju, arī izejot uz skatuves. Vienmēr, arī muzicējot klasisko mūziku, var ar tādu vieglu, vieglu ironiju. To visu vajag atļauties. Man tas ļoti patīk!”

Foto: Zane Bitere/LETA