Ar 1.augustu sākas nēģu zveja. Salacgrīvas nēģu zvejniekam Aleksandram Rozenšteinam šī gan jau ir 25. sezona, kad uz Salacas esošajā tacī tiek zvejoti nēģi. katra no šīm sezonām ir atšķirīga. “Šī sezona, ja runa ir par mani, tad ir labāka, kā pagājušā un aizpagājušā. Augustā bija rietumu vēji, kādas trīs četras reizes te iepūta kaut ko bišķiņ, tad jau man kaut kas sanāca.”
Senā nēģu zvejošanas metode, izmantojot tačus, ir tikai vēl divās vietās Salacā un Svētupē. Aleksandrs šo amatu ir pārmantojis no tēva. “Man tēvs zvejoja vēl tajā laikā, kad bija kolhozs “Brīvais vilnis”, “Brīvajam vilnim” bija nomas tiesības no pašvaldības. Kad “Brīvais vilnis” atteicās, tad deva pirmo roku zvejniekiem pašiem. Es pirms tam gāju tēvam palīgā, redzēja, ka no manis var kaut kas šajā jomā iznākt, tāpēc man arī piedāvāja. Ar galvu sāku zvejot tikai tad, kad tēva vairs nebija, tad bija jāsāk domāt, kā uztaisīt taci, ko darīt, kad ir lielie ūdeņi, ka salauž taci, kad saproti, ka nākamo reizi tā nevar darīt, tad tā pieredze tikai sāka augt.”
Aleksandra nēģu zvejas tacis ir arī apskates objekts. Tam blakus esošajā namiņā viņš tūristiem rāda arī video, kur redzama arī aroda smagā puse. Pirmkārt, jau taci nākas katru gadu gatavot no jauna. “Vispirms ir mežs jāatrod, jāatrod saimnieks, kam ir ar tādām eglēm, kur var dabūt kārtis, tad jāsalīgst, tad, protams, paši braucam, zāģējam, tad atved šeit līdz upmalai. Tad pavasarī, pirmās marta siltās dienas, kad ir sniegs nokusis, ņemam rokās slīmestus, kādas divas trīs nedēļas mizojam kārtis.”
Nākamais jau ir tas, ka nezini, kādus izaicinājumus sezonā var nest daba. “2001.gada 1.novembris, sezona jau beidzās, vēl puse no murdiem bija jūrā, tas pats lielais ūdens – 2019.gada novembrī – visus trīs tačus noslaucīja, vienkārši tu stāvi malā un skaties, tu esi bezspēcīgs dabai… Tas nav vienmēr, tas ir pie lielākiem ūdeņiem, jo lielāki ūdeņi, jo lielākas problēmas gaidāmas, kad nāk arī koki ar visiem zariem, visām galotnēm, kas ir vēja gāztie vai bebru grauztie, tāpat visas zāļu pakas… Cilvēki, kad noskatās to mūsu 25 gadus seno filmu, tad saka, ka mēs tagad saprotam, kāpēc nēģis maksā to, ko maksā, droši vien ir pareizi cilvēkiem to visu parādīt, lai viņi nešausminās.”
Bet kas sniedz šajā darbā gandarījumu? Te Aleksandram ir sava atbilde. “Protams, ka tā nav nauda, gan ir, gan nav, tas ir darbs, ar kuru es nodrošinu ģimenei ienākumus, tas ir mans naudas darbs, bet ne jau tikai nauda, gandarījums, ko es varu pateikt droši, nekautrējoties, gandarījums ir par znotu, ka man ir kārtīgs znots, kurš pie manis strādā, zvejo nēģus, viņam dzirksts ir acīs tāda pati, kā man bija 25 gadus atpakaļ, skatoties uz viņu, es redzu sevi spogulī, tur no viņa iznāks gan zvejnieks, gan arī plus vēl pārstrādātājs, kurš šobrīd jau ļoti labi ir iegājis nēģu tirgū ar tādu kā firmas zīmi – Nēģis burciņā. Tā kā liels prieks par to, būs, kas paliks aiz manis.”
Nēģu zvejas sezona turpināsies līdz 1. februārim. Kāda tā būs, vēl ir pāragri vērtēt, jo tas ir atkarīgs no laika apstākļiem. Lai nēģis nāktu upē, ir vajadzīgs vējš no jūras, lietus, tā teikt, jo sliktāks laiks, jo tas labāk patīk nēģim.