Nīkrāces pamatskola Kuldīgas novadā ir viena no Latvijas mazajām skolām, kurai iepriekšējais mācību gads bija pēdējais. Par jauna darba meklējumiem skolotāji saka: “Tas ir lēciens nezināmajā, uztraukums par nākotni.” Lai arī valstī kopumā pedagogu trūkst, ne vienmēr reģionos izdodas atrast darbu tai paša nozarē pēc iespējas tuvāk dzīvesvietai. Arī ne visi Nīkrāces pamatskolas pedagogi turpinās darbu kādā no Kuldīgas novada vispārizglītojošām skolām. Piemēram, skolotāja Maija Rubene Skrundā izveidojusi pati savu zinību māju “Sapnis”.
Nīkrāces pamatskolā Maija Rubene strādāja pēdējos divus tās pastāvēšanas gadus, pirms tam bijis darbs Rīgā. Jau kādu laiku viņa loloja ideju, ka varētu radīt bērnu pieskatīšanas centru ar izglītojošām un radošām nodarbībām, īpaši vērstām uz lasītprasmes attīstību nelielās grupiņās vai individuālās nodarbībās. Nu tapusi zinību māja “Sapnis”. “Man likās, ja es tagad nemēģināšu, tad kad tad. Man nav bail no tā, jo zinu, ja nesanāks, tad vismaz man būs mierīga sirds, ka es esmu mēģinājusi. Iešu tālāk strādāt uz parastām skolām, varbūt Skrundā kādreiz vajadzēs.”
Lielākie iedrošinātāji bijuši tieši bērnu vecāki, nu viss iespējamais apjoms ir jau gandrīz aizpildīts. “Man šķita fantastiska iespēja, jo ne vienmēr mēs mājās spējam nodrošināt to, ka varam viņus iemācīt lasīt, jo vecāki ne vienmēr ir autoritātes, ne vienmēr gribas viņu klausīt, bet Maijai ir brīnišķīga pieeja bērniem, un Anna ar nepacietību gaida katru nodarbību,” saka Annas mamma Eva Behmane.
Aleka mamma Zane Bolšteina: “Simtprocentīgi zināju, ka es vedīšu savu bērnu arī šeit tāpēc, ka nu, pirmkārt, jau ir savējos jāatbalsta. Un vēl jo vairāk, tie ir mūsu bērni, tad vēl jo vairāk.”
Nīkrāces pamatskolā strādāja 17 pedagogi, no tiem pamatdarbā bija deviņi. Pieci turpina darbu kādā no Kuldīgas novadā esošām izglītības iestādēm. Angļu valodas skolotāja vēl ir pārdomās turpināt darbu šai jomā vai uzsākt ko pavisam citu. Savukārt Līgas Knopkenas ceļš vedīs uz Valsts policijas koledžu, lai pēc tam strādātu prevencijas nodaļā Saldū. Viņa uzrunāta šim darbam un tam piekritusi. “Tieši to specializāciju, kur es esmu specializējusies, īsti nevarēja piedāvāt. Bija piedāvāts darbs Vārmē vai Kabilē, apskatot attālumu, secināju, ka diemžēl, ja man ir jānodrošina savs privātais auto un vēl uzturēšana, saprotam, ka es pat nevaru nosegt izdevumus, lai varētu uzsākt darba gaitas attiecīgajā skoliņā.”
Dabaszinību un ķīmijas skolotāja Mārīte Vanaga ik darba dienas rītu mēro aptuveni 20 minūšu garu gājienu no ciema, kur dzīvo, lai ap septiņiem jau būtu lielās šosejas malā, kur sagaida no Skrundas ar privāto auto braucošās kolēģes un dodas uz kaimiņu novadu, uz Saldus vidusskolu.
Vanaga: “No tā sākuma jau bija – liela skola, kolēģīši arī ļoti daudz, ja mēs bijām padsmit, tad tur pie 80, lai iepazītos, tur jau gadu vajag, bet kolēģīši ļoti laipni, atsaucīgi.”
Savukārt Maija Rubene cer, ka ar laiku izdosies attīstīt pakalpojumu klāstu, izglītojot arī bērnu vecākus, rīkojot dažādas radošas meistarklases ģimenēm.