Tuvojoties Latvijas valsts svētkiem, skatītājiem beidzot ir iespēja noskatīties režisora Māra Martinsona un Daiņa Īvāna kopīgi veidoto vēsturisko spēlfilmu “Zeme, kas dzied” – stāstu par latviešu nācijas dzimšanu Pirmo latviešu dziedāšanas svētku laikā 1873. gadā.
“Sākot darbu pie filmas, sākotnējā doma bija uztaisīt stāstu par to, kā izveidojās Dziesmu svētki. Taču, kad sākām izpētīt cilvēkus, kas tajā laikā bija iesaistīti, mēģinājām izprast viņu dzīves un iztēloties, kā viņi jutās un ko domāja, sapratām, ka stāsts ir par kaut ko lielāku. It īpaši attiecībā uz tiem galvenajiem cilvēkiem, kuri uz saviem pleciem iznesa šo ideju – viņiem jau bija viss. Viņi bija bagāti, iecienīti sabiedrībā, varēja mierīgi dzīvot un neko nedarīt. Tad radās jautājums – kāpēc šie cilvēki, kuri varēja zaudēt tik daudz, to vispār darīja? Mēs sapratām, ka viņi sajuta vēlmi izdarīt kaut ko ļoti nozīmīgu savā dzīvē, kaut ko, kam nebija racionāla izskaidrojuma. Jo vairāk viņi par to runāja un domāja, jo vairāk viņi ar to aizrāvās un spēja aizraut citus. Ja kori nebūtu pieteikušies, svētki nemaz nenotiktu,” saka filmas režisors Māris Martinsons.
Režisors Māris Martinsons stāsta, ka filma ir izveidojusies ne tikai kā stāsts par Dziesmu svētkiem. Drīzāk tā vēsta par to, kā, veicot visu šo, viņi attīstīja spēju vienot cilvēkus. “Viņi sūtīja vēstules, un kori sāka pieteikties. Katrs solis, ko viņi veica, nesa jaunus rezultātus. Viņi vērsās pie dzelzceļa pārvaldes, kas piekrita piešķirt atlaides, un meklēja atbalstu pie mecenātiem kokrūpniekiem, kuri ziedoja kokmateriālus estrādes būvei. Visas šīs iniciatīvas izveidoja kodolu, kas vēlāk kļuva par pamatu ceļam uz savu valsti. Kopā sanākšana tajā laikā radīja vienotības sajūtu, kas joprojām ir svarīga – tāpēc katros Dziesmu svētkos tiek nests Līgo karogs, atgādinot par šīm vērtībām. Filmas nozīme kļuva daudz dziļāka, intīmāka un personiskāka, būtiska katram cilvēkam.”
Filmas tapšanā piedalījās vairāk nekā 2000 cilvēku, kas liecināja par to, ka cilvēkiem ir svarīgi būt daļai no kaut kā liela. “Par to liecina filmas titri, kas ir salīdzinoši gari, tomēr tas ir cieņas apliecinājums visiem, kas piedalījās. Šī filma ir kā piemiņas zīme mūsu laikam, un, domājot uz priekšu, pēc 10, 20 vai 30 gadiem tā atgādinās par šiem cilvēkiem. Varbūt pēc 50 gadiem skatītājiem dzīves temps būs pavisam citādāks, bet viņi paskatīsies titrus, sāks lasīt un sapratīs, ka tie bija reāli cilvēki – latvieši, kas piedalījās, atbalstīja un ieguldīja sevi šajā darbā.”
Savukārt arī Valmierai ir ļoti liela saikne ar šo filmu. 2022. gada vasarā Valmieras estrādē norisinājās spēlfilmas filmēšana, kur tika atainota Pirmo latviešu dziedāšanas svētku norise. “Ar Valmieras pašvaldības un vietējo iedzīvotāju atbalstu, pat darbadienā, cilvēki strādāja ar tādu sajūtu, it kā būtu svētki. Šobrīd Valmiera manā sirdī ir kļuvusi par nozīmīgu šīs filmas stāsta daļu, un tā arī paliks. Skatītāji varēs atpazīt ainas un teikt: ‘Re, tas ir Valmierā!’ Lai gan daži varbūt teiks – ‘Nē, tā ir Rīga, Ķeizardārzs!’ Bet patiesībā tas ir tieši Valmierā.”
Valmieras estrāde filmēšanas vajadzībām tika pielāgota ar īpašu īstermiņa pirmo Dziesmu svētku būves rekonstrukciju, kas savu gala tēlu ieguva ar datorgrafikas palīdzību. Filmas mākslinieks Mārtiņš Kalseris radīja skici atbilstoši vēsturiskajām liecībām. Tādējādi Valmiera iekļūst Latvijas kino vēsturē kā viena no efektīgākajām datora kadru epizodēm, kas kļuvusi par svarīgu filmas sastāvdaļu.
