Otrā pasaules kara laikā nacistu okupācijas režīms Latvijā iznīcināja tūkstošiem nevainīgu dzīvību, tostarp cilvēkus ar garīgās veselības problēmām. 1942. gada 8. janvārī Jelgavas slimnīcas “Ģintermuiža” teritorijā notika masveida traģēdija – nošauti 443 pacienti un divi ārsti. Šis notikums atstājis dziļas rētas Latvijas vēsturē un ir skarbs atgādinājums par totalitārisma nežēlību.
1942. gada 8. janvāris ir diena, kas atstājusi neizdzēšamas pēdas Latvijas vēsturē. Nacistu okupācijas varas laikā Jelgavas slimnīcā “Ģintermuiža” tika izdarīts masveida noziegums – nošauti 443 slimnīcas pacienti. Par tā laika notikumiem liecina gan slimnīcas sarkanā ķieģeļu sēta ar ložu šautām pēdām, gan ēkas kur tolaik mituši pacienti.
Klaude Putna, VSIA “Slimnīca “Ģintermuiža”” muzeja vadītāja: “Te ir vissenākā pašas “Ģintermuižas” teritorijas ēka, aptiekas ēka bijusī. Šī bija vīriešu nodaļa bijusī. Sieviešu tālāk ir šī nodegusī.”
Kara laikā Latvijā nacistu okupācijas režīma mērķis bija iznīcināt cilvēkus, kas neatbilda ideoloģiskajām prasībām. Tas skāra arī cilvēkus ar garīgās veselības slimībām. Dienu pirms traģiskā rīta pacientu atlasi veica toreizējais slimnīcas direktors Dargevics un okupācijas varas pārstāvis Henzels.
Klaude Putna: “Un 8. janvārī pulkstenis astoņos no rīta jau brauca šurp kravas mašīnas. Mašīnas piekabēs lika kā siļķes iekšā cilvēkus aukstajos mīnusos. Un viņus aizveda tā kā vienu pēc otra uz mežu.”
Modris Putns, VSIA “Slimnīca “Ģintermuiža”” Administratīvi saimnieciskās daļas vadītājs: “Citi pacienti nesaprata, kas ar viņiem notiek. Lielākā daļa nesaprata. Uzvilka vislabākās drēbes, uzlika ordeņus, Latvijas laika apbalvojumus un ar tiem devās uz šo soda izpildes vietu.”
Slimnīcas ārstiem un personālam nebija iespējas pacientus glābt, tomēr, nojaušot par iespējamām briesmām, tika uzrunāti pacientu tuvinieki savus piederīgos no slimnīcas izņemt. Arī Aijas Purmales radinieki šādu aicinājumu saņēma. “Marta Purmale, ja es pēc savas dzimtas koka ņemu, ir vecvectēva brāļa dēla sieva. Viņai ir depresija bijusi, ko viņa ir ārstējusi. Mūsu dzimtas leģendā iet, ka ir zvanīts, bet nevarēja aizbraukt, tāpēc ka ar zirgu bija problēmas un kamēr apkala tikmēr ir par vēlu aizbraukts.”
Ar tā laika baisajiem notikumiem liecina arī slimnīcas muzejā izveidotā ekspozīcija, kur vienā no medicīnas kartēm kā pacienta pēdējais ieraksts slimības vēsturēs ir: “Nodots apgabala komisariāta rīcībā”. Slimnīca informē, ka pirmā pagaidu piemiņas zīme uzstādīta jau 1945. gadā. Šodien Būriņu meža Garajos kalnos notikušajā piemiņas brīdī lasāmi ne vien nošauto 443 slimnīcas “Ģintermuiža” pacientu vārdi, bet vērojamas arī krusta zīmes priedēs.
Anastasija Meijere, bijusī VSIA “Slimnīca “Ģintermuiža”” māsa: “Padomju gados, kad tika iznicināta šī piemiņas vieta, gandrīz iznīcināta, jāsaka tā. Un piederīgie, lai saglabātu kaut kādu piemiņu, tad viņi kokos iegrieza vairākās vietās šādas krusta zīmes.”
1942. gada 8. janvārī notikusī traģēdija Ģintermuižā ir viens no skarbākajiem piemēriem nacistiskā režīma cilvēktiesību pārkāpumiem Latvijā.
Modris Putns: “Tas notika ne tikai Latvijā, notika arī citas slimnīcās – Ukrainā, cik man ir zināms, ļoti plašos apmēros. Šādā veidā tika iznicināti pacienti. Un arī Latvijā tika iznicināti visu psihiatrisko slimnīcu pacienti, ne tikai Jelgavas.”
Kopš 2024. gada piemiņas vieta ir ieguvusi vietējās nozīmes kultūras pieminekļa statusu un ir atzīta par sabiedrībai svarīgu vietu, kas atspoguļo totalitārā nacistiskā režīma politiku okupētajās teritorijās un saglabā piemiņu par masu terora upuriem.
