Valmieras novadā uzsākta zivsaimnieciskās ekspluatācijas noteikumu izstrāde Dauguļu Mazezeram un Rāķa ezeram, lai būtu skaidrība, kā šos ezerus turpmāk apsaimniekot.
“Tas mums ir nepieciešams, lai saprastu tālāk, vai ir nepieciešama zivju mazuļu ielaišana, ja ir, tad – cik daudz un kādi zivju mazuļi būtu ielaižami. Būtībā šie ekspluatācijas noteikumi ir kā ābece katram zivju resursu apsaimniekotājam turpmākajām darbībām, arī papildus tiek novērtēts ezera ekoloģiskais stāvoklis, lai ezera apsaimniekotājs var plānot tālākās darbības,” Valmieras novada pašvaldības Dabas resursu pārvaldes vecākā vides speciāliste Evija Ozola.
Abos ezeros izpēti veica SIA “Saldūdeņu risinājumi” pētnieki, kas jau vairākus gadus apzina Latvijas ezeru un upju zivju resursus, lai pašvaldībām dotu ieteikumus, kā labāk apsaimniekot savas ūdenstilpes. “Mēs pa nakti ievietojam zinātniskus tīklus, tad nu no rīta viņi pilni ar zivīm ir jāceļ ārā,” par savu darbu stāsta zivju ekologs, biologs Matīss Žagars, kura vadībā norit ezeru izpēte. “Čubinām viņas ārā, pēc tam katru nomērīsim un paskatīsimies, ko ir ēdušas un kā viņas aug.Dauguļu Mazezerā ir diezgan daudz mazu zivju, tas pēc tās pašas analoģijas, kas mežā, ka mums ir stirnas un ir vilki, vilki regulē stirnu daudzumu, tajā pašā laikā stirnas regulē vilku daudzumu, ja vilkam nav, ko ēst, tad arī ir ziepes, šinī gadījumā vilku proporcionāli ir par maz, tas kā likums ir rezultāts tam, ka cilvēks par daudz lieto to plēsīgo zivju resursu, ķer tikai plēsīgās zivis. Tas izjauc līdzsvaru. Ir redzēts labāks, ir redzēts sliktāks, šis ir tāds vidējs Latvijas ezers.”
Valmieras novadam ir seši publiskie ezeri. Galvenā problēma apsaimniekošanā, kā tas ir arī Dauguļu Mazezeram, ir piekļuve, jo ezers ir pašvaldības, bet apkārtējā zeme privātīpašums. “Rāķa un Dauguļu Mazezerā šo publisko pieejas punktu vienkārši nav, tad teorētiski varam laist tos zivju mazuļus iekšā, bet jautājums, cik plašai sabiedrības daļai šie resursi būs pieejami. Tas ir ne tikai Valmieras novadā, tā ir visas Latvijas problēma, ka ir šie mazāka izmēra ezeri, kuriem vienkārši šo publisko pieejas punktu savulaik nav palikuši, pieejas vietas ezeram, tad dabūjam cīnīties gan mēs kā apsaimniekotājs, gan zivju resursu lietotāji.”
“Publisks nozīmē, ka tas pieder mums visiem,” uzsver Matīss Žagars. “Būtu jābūt vismaz vienai publiskai piebraukšanas vietai, tas ir Latvijas niķis. Man liekas, vispārdotākā prece dārza veikalos ir tās zīmes, kur rakstīts “Privātīpašums”, bet tas ezers jau nav tavs, tā jau nav. Tas ir visiem. Latvijā ir sakārtota likumdošana tā, ka pašvaldība apsaimnieko publiskos ūdeņus. Principā tas ir pašvaldības rokās, tās ir sarunas ar privātīpašniekiem, uz kādiem noteikumiem viņi atļautu to pieeju.”
Runājot par tendencēm ezeru apsaimniekošanā, tad Matīss Žagars vērtē, ka situācija uzlabojas. Daudzās pašvaldībās tiek ieguldīts darbs un līdzekļi, kā pozitīvo piemēru viņš min Alūksnes ezera apsaimniekošanu un arī paveikto Burtnieka ezerā. “Valmieras novadam jau ir flagmanis Burtnieka ezers, tur gribās uzslavēt pašvaldību, jo desmit gadus atpakaļ tur bija daudi sociāli ekonomiski konflikti starp zvejniekiem un makšķerniekiem, kopumā Burtnieka ezera apsaimniekošana ir gājusi labajā virzienā noteikti. Alūksnē jau pirmie bija Latvijas flagmaņi, kas sāka sistemātiski strādāt ar ezera apsaimniekošanu, protams, pats Alūksnes ezers ir ļoti labi apsaimniekots. Jēkabpils novads aktīvi strādā šobrīd, Cēsu novads pamodās, kad bija pašvaldību reforma pirms pāris gadiem, aizmiga ar trīs ezeriem, pamodās ar sešdesmit, bet malači – arī ķērušies darboties un sistemātiski pieiet ezera apsaimniekošanai. Tomēr uzlabojas cilvēku vides apziņa, uzlabojas līdzatbildība, ir vairāk cilvēku, kuri saka – tas ir mans ezers, nevis jūsu, valsts, pašvaldības. Tā ir jūsu atbildība, es tikai ņemšu, bet tas ir mūsu kopīgais, sabiedrības.”
Kā pozitīvu tendenci Matīss Žagars uzsver arī to, ka, domājot par to, kā labāk ezerus apsaimniekot, ezeru saimnieki vairāk uzticas zinātniskajai izpētei un pētniekiem šovasar darba Latvijas ezeros netrūks.
