83 jeb Sibīrija bērnu acīs

Latvijā ar deportāciju upuru pieminēšanu vistiešāk ir saistītas piemiņas dienas 25. martā un 14. jūnijā. Pēc Latvijas Nacionālā arhīva datiem no tā laika Ludzas apriņķa, kurā ietilpa arī Kārsavas pilsēta, 1941. gada 14 .jūnija deportācijās Latviju kopumā pametis 641 cilvēks, bet 1949. gada 25. marta deportācijās – 484 cilvēki. Lai tuvinātu šo notikumu jauniešu izpratnei un paraudzītos uz to ne vien no traģiskās, bet arī tautas spēka puses, Ludzas novada Kustību teātris sadarbībā ar Jura Soikāna Ludzas mākslas skolu un biedrību “Teātris azotē” izveidojis fotogrāfiju un atmiņu stāstu izstādi un teatrālu uzvedumu. 

Kārsavas Kultūrvēstures centrā “Līču mājas” tiek iekārtota izstāde “83 jeb Sibīrija bērnu acīs”. Tā vēsta par no Ludzas apriņķa izsūtīto Sibīrijas bērnu atmiņām, mākslinieciski neparastā risinājumā. Fotogrāfiju izstādes pamatā ir no Ludzas novada 1941. gadā deportēto bērnu un jauniešu atmiņas dialogā ar mūsdienu jauniešu fotogrāfijām un pārdomām. 

“Ideja radās patiesībā sen, 2023. gada ziemā, uz pavasara pusi. Tas bija tāds grūts laiks, jau gadu ritēja Ukrainas karš, pie mums bija daudz Ukrainas bēgļu, mums arī ģimenē bija viens sāpīgs zaudējums, aizgāja mūžībā viens mūsu radinieks, un, patiesībā, pirmais impulss bija ļoti personisks,” stāsta teātra pedagoģe un režisore Marika Čerņavska.

Par pamatu izrādei un izstādei ņemti 1941. gada jūnijā deportēto atmiņas tā vienkāršā iemesla dēļ, ka bibliotēku arhīvos tās esot bijušas uzreiz pieejamas. Fotogrāfa Māra Justa uzņemtajos kadros redzami vietējie jaunieši, kas, veidodami izrādi, mēģināja iejusties deportācijas dienas momentos. 

“Mēs nevaram iztēloties, patiesībā, mes varam, mēģināt paklausīties tajā pieredzē un teikt –  par kurpēm man arī ir viens interesants stāsts. Vai – tu biji izsalcis, par izsalkumu man arī ir. Tādā līmenī šī izstāde runā par radniecīgo,” turpina Marika Čerņavska.

Izrāde ir uz kustību, skaņu un dinamiku balstīta, tās laikā mūsdienu jauniešu dzīve savijas ar Sibīrijā izdzīvojušo stāstiem, kurus jaunieši paši izvēlējušies no arhīvos atrastajiem. 

“Man bija izlaidums. Mani mājās pavadīja kāds zēns un ļoti mīļi noskūpstīja uz vaiga. Tas bija apmēram, 24.00. Bet 5.00 no rīta pēc mums atbrauca.”

“Tā pati traģēdija, ka meitene pilnībā negaidīja, ka tā būs pēdējā diena Latvijā, šajā zemē uz nenoteiktu laiku. Atcerējos, kā es svinēju izlaidumu, un man nebija ne nojausmas, kā es varētu justies viņas vietā,” stāsta izrādes dalībniece un 12.klases skolniece Agnese Puncule. 

“Es runāju pamatā par Basiju Gamzu, viņa bija deportēta uz Sibīriju tajā laikā. Es pati īsti  nevaru iedomāties to laiku, bet teātris palīdz nedaudz izprast, kas tur bija, bet precīzi tas pilnīgi nav iespējams,” skaidro Emija Šteinberga-Šternbroka, izrādes dalībniece un 6.kalses skolniece.

“Nebija, ko baigi ēst un tā situācija, ka cilvēki mira vagonos – kaut kā ne baigi labi. Tagad mums tādi cilvēki, kuri baigi nav tādi, kuri izturīgi un varētu tādu piedzīvot, man liekas, visiem tagad ir savas mājas, nu, gandrīz visiem un tiem vienalga ir silts apģērbs, kuriem nav, un vienalga tiem sanāk izdzīvot,” uzskata Kamilla Krocāne, izrādes dalībniece un 4.kalses skolniece. 

Es ļoti ceru, ka tas kopumā ir tāds notikums un process bez tādas žēlošanas, kas mums, piedodiet, kā nācijai ir pārāk tipiski, ka mēs tā: “Ak, mēs nabadziņi, mēs nevaram to aizmirst, mums tā par to sāpīti jāparunā”, bet es negribu runāt par sāpīti, es gribu runāt par izdzīvošanas spēkus” saka teātra pedagoģe un režisore Marika Čerņavska.

Izstāde “Līču mājās” būs apskatāma līdz otrajai deportāciju atceres dienai 14. jūnijā, bet tās veidotāji ir atvērti sadarbībai, jo šis didaktiskais mūsu tauta atmiņu stāsts būtu jāzina ikvienam, sevišķi modernās dzīves pārpilnības kontekstā.