Pēdējā laikā cita pēc citas pienākušas ziņas par traģiskiem vai gandrīz traģiskiem negadījumiem kalnos, kuros iesaistīti Latvijas iedzīvotāji. Aļaskā, krītot no Denali nogāzes, gāja bojā trīs Latvijas alpīnisti, bet ceturtais guva smagas traumas. Drīz pēc tam Monblāna masīvā negadījumā cieta alpīniste no Latvijas. Šādos brīžos sabiedrība seko glābšanas operācijām, gaida ziņas par cietušajiem un izsaka līdzjūtību, bet pēc tam saruna parasti apraujas. Alpīnisti un instruktori Kristīne Liepiņa un Kristaps Liepiņš podkāstā “Kas tas vispār bija?!” uzsver, ka ar līdzjūtību vien nepietiek. Nelaimes kalnos ir jāizvērtē, lai saprastu, kas noticis, kādi lēmumi pieņemti un ko nākamie kāpēji varētu darīt citādi.
Pēc negadījumiem publiskajā telpā parasti parādās divas galējības. Vieni alpīnistus pasludina par varoņiem, kuru izvēles pēc notikušā apspriest nedrīkst. Citi raksta, ka viņi paši izvēlējušies risku un tādēļ paši vainojami visā, kas sekojis. Abos gadījumos pazūd svarīgākais jautājums – nevis tas, vai cilvēks bijis labs vai slikts alpīnists, bet tas, kā konkrētā situācija izveidojusies. “Pasaulē pēc katra negadījuma, kas notiek kalnos, – vai tas ir traumatisks, vai kāds ir gājis bojā – notiek nelaimes gadījuma analīze. Sabiedrībai ir publiski pieejama informācija par to, kas noticis, kāpēc tas noticis, kādas likumsakarības bijušas un kādas kļūdas pieļautas. Ne vienmēr ir pieļautas kļūdas – dažreiz arī daba pasaka savu jā vai nē,” stāsta Kristīne Liepiņa.
Citviet par negadījumiem tiek gatavoti raidījumi, izdoti specializēti žurnāli un ikgadēji pārskati. Tajos netiek vērtēts tikai pēdējais brīdis pirms kritiena, lavīnas vai apmaldīšanās. Analīze sākas daudz agrāk – ar maršruta izvēli, grupas sagatavotību, ekipējumu, laikapstākļu prognozi, iziešanas laiku, drošināšanu un iepriekš noteikto brīdi, kad jādodas atpakaļ. Tiek skatīts arī tas, vai grupas dalībnieki iepriekš kopā kāpuši, vai zinājuši cits cita stiprās un vājās puses un vai bijis skaidrs, kurš pieņem gala lēmumu. “Tā ir normāla prakse, lai citi kāpēji mācītos no to kāpēju kļūdām, kuri tās ir pieļāvuši. Mums ir teiciens, ka dzīve varētu būt par īsu, lai mācītos tikai no savām kļūdām,” saka Kristīne Liepiņa.
Negadījums kalnos reti sākas ar vienu vienīgu kļūdu. Biežāk tā ir vairāku šķietami nelielu lēmumu ķēde. Grupa iziet vēlāk, nekā bija plānots. Viens dalībnieks pārvietojas lēnāk, taču pārējie cer, ka temps uzlabosies. Laikapstākļi nav labi, bet pagaidām vēl nešķiet kritiski. Sākotnēji noteiktais atkāpšanās laiks tiek pārbīdīts, jo virsotne jau ir redzama. Kad apstākļi kļūst sliktāki, cilvēki ir noguruši un atrodas vietā, no kuras atkāpties ir grūtāk nekā turpināt. “Lielai daļai šo nelaimes gadījumu ir cilvēku izraisīti cēloņi. Ne vienmēr tas ir lavīnas nobrukums vai dabas stihija, kas būtu pilnīgi nepārvarama,” saka Kristaps Liepiņš. Viņš uzsver, ka, ieraugot, kā negadījums izveidojies “caur dažādām neizdarībām”, iespējams nevis vainot cietušos, bet parādīt nākamajiem kāpējiem, kādas kļūdas nedrīkst atkārtot.
Par Ķirsi runāt nedrīkst?
Latvijā šāda saruna bieži iestrēgst jau pie jautājuma, vai vispār drīkst analizēt bojāgājušo rīcību. Kristīne Liepiņa kalnos kāpj aptuveni 15 gadus, Kristaps Liepiņš – vairāk nekā 40, taču jautājums par sistemātisku negadījumu izvērtēšanu joprojām atkārtojoties. Kristaps Liepiņš precizē, ka atsevišķi gadījumi tiek analizēti, tomēr sabiedrības reakcija mēdz būt asa. Cilvēki tajā saskata personīgu uzbrukumu cietušajiem, vēlmi atrast vainīgo vai nomelnot bojāgājušo reputāciju. Reizēm tiek pieņemts, ka viens instruktors, norādot uz cita kļūdām, mēģina pierādīt sava pakalpojuma pārākumu. “Daudzi cilvēki šajā analizēšanā saskata personīgu uzbrukumu tiem cilvēkiem, kuri ir cietuši. Saskata vēlmi kādu vainot, kādu nomelnot. Vēl tur sāk saskatīt kaut kādas biznesa intereses un gandrīz vai sazvērestības teorijas,” viņš saka.
Alpīnists Kristaps Liepiņš piedalās raidieraksta “Kas tas vispār bija?!”epizodē par alpīnismu. Foto: Lita Millere / LETA
Viens no spilgtākajiem piemēriem ir Latvijas alpīnista Teodora Ķirša un viņa kāpšanas biedru bojāeja Jaunzēlandē, Aoraki jeb Kuka kalnā. Ķirsis bija viens no pazīstamākajiem un pieredzējušākajiem Latvijas alpīnistiem, un tieši tādēļ saruna par grupas kļūdām daudziem šķiet nepieņemama. “Daudziem ir tā – nē, nē, par Ķirsi nerunāsim. Tāds cilvēks nevarēja kļūdīties, viss bija kārtībā. Vispār neko nerunāsim, jo tā būs nomelnošana,” reakciju raksturo Kristaps Liepiņš. Viņš tam nepiekrīt: “Ir jārunā par pieļautajām kļūdām, un tur ir vesela virkne ar kļūdām.” Analizējama esot gan grupas attieksme pret kalnu un sagatavošanās, gan lēmumi pirms došanās ceļā un notikumu attīstība pašā maršrutā.
Ķirša grupas gadījumā, pēc Kristapa Liepiņa teiktā, tiek skatīts, kā organizēta drošināšana, kāds bijis ekipējums un kā ievēroti vietējie noteikumi. Viens no tiem noteicis konkrētu robežu – ja līdz noteiktam laikam virsotne nav sasniegta, jādodas atpakaļ. Šādi noteikumi nav formāla birokrātija – tie balstās pieredzē par to, cik ilgs būs nolaišanās ceļš, cik daudz dienasgaismas palicis un kad varētu pasliktināties laikapstākļi. “Ja mēs to visu ignorējam, mēs varam joprojām domāt – Ķirsis bija ļoti zinošs cilvēks alpīnismā, viņš jau kļūdas nevarēja pieļaut. Ja mēs pieņemam, ka šīs kļūdas tur ir, mēs varam tās uzskaitīt un uz tām norādīt,” saka Kristaps Liepiņš. Liepiņi par šo negadījumu stāsta saviem kursantiem, lai viņi mācītos ne tikai no veiksmīgu ekspedīciju stāstiem.
Šāda analīze parāda arī to, kādēļ virsotnes sasniegšana nevar būt vienīgais kritērijs veiksmīgam kāpienam. Ja cilvēki ir sasnieguši augstāko punktu, bet pēc tam nespēj droši nokļūt lejā, ekspedīcija nav izdevusies. Tomēr jo vairāk laika, naudas un spēka ieguldīts, jo grūtāk ir atkāpties dažus simtus metru pirms mērķa. Negadījumu izvērtējumos tādēļ tiek analizēts arī tā sauktais virsotnes drudzis – brīdis, kad mērķis kļūst svarīgāks par informāciju, ko sniedz pulkstenis, laikapstākļi un paša ķermenis.
Monblāns vairs nav tas pats kalns
Viens no kalniem, par kuru Liepiņi runā īpaši piesardzīgi, ir 4806 metrus augstais Monblāns. Tas ilgstoši uztverts kā salīdzinoši pieejams pirmais lielais augstkalnu mērķis. Cilvēki dzird stāstus par draugiem, kuri tajā uzkāpuši pirms 15 vai 20 gadiem bez ilgas tehniskās sagatavošanās, un secina – ja viņi varēja, kādēļ lai es nevarētu?
Kristaps Liepiņš uzsver, ka tagadnes Monblāns nav tas pats kalns, kurā cilvēki kāpa pirms divām desmitgadēm. “Ja salīdzina vienkāršākos Monblāna kāpienu maršrutus ar to, kādi tie bija pirms pieciem vai septiņiem gadiem, tas, kas notiek šobrīd, ir pilnīgi nesalīdzināms. Situācijas mēdz būt divas vai pat trīs reizes bīstamākas,” viņš saka. Nogāzes kļūst stāvākas, plaisu ir vairāk, bet sniega tilti, kas tās sezonāli sedza, pazūd agrāk. Cilvēku priekšstati mainās daudz lēnāk par pašu kalnu.
Kristīne Liepiņa piebilst, ka Monblāns ir arī zīmols. Tā nosaukums labi skan, fotogrāfija virsotnē ir atpazīstama, un cilvēks var just, ka tieši šis ir mērķis, kuru vērts ierakstīt savu sasniegumu sarakstā. Taču pirms tam būtu jākrāj pieredze pārgājienos, vieglākās virsotnēs un darbā ar tehnisko ekipējumu. Ja gids vai instruktors iesaka konkrētajā gadā izvēlēties citu kalnu, to pieņemt nav viegli – nauda samaksāta, atvaļinājums paņemts, plāns jau izstāstīts citiem.
Alpīniste Kristīne Liepiņa piedalās raidieraksta “Kas tas vispār bija?!”epizodē par alpīnismu. Foto: Lita Millere / LETA
Līdzīgs priekšstats saglabājas par Kazbeku Gruzijā. Cilvēki zina, ka tas gadu desmitiem ticis uzskatīts par samērā viegli sasniedzamu, tāpēc daži dodas pat vienatnē. Taču Kaukāza ledāji kūst, plaisu un lavīnu risks palielinās, bet sezonai ir izšķiroša nozīme. Aizbraucot pārāk agri, kāpēju var sagaidīt sniegs, krusa, lietus un pērkona negaisi, sezonas beigās sniega tiltu vietā var būt vaļējas plaisas. “Ja tu neesi šajā tēmā zinošs, agri vai vēlu nonāksi problēmās,” saka Kristaps Liepiņš.
Ķermenis var būt stiprs, bet prāts – bīstams
Liepiņiem reizēm nākas cilvēkam pateikt: “Nē, draudziņ, tu šodien nekāpsi.” Tas ir nepatīkami gan instruktoram, gan dalībniekam, kurš trenējies un jau redzējis sevi virsotnē. Tomēr atteikumu labāk saņemt Latvijā, nevis augstumā, kur viena cilvēka nespēja turpināt apdraud visu grupu.
Daļa cilvēku uzskata, ka regulāri treniņi sporta zālē automātiski nozīmē gatavību kalniem. Viņi skrien, cilā svarus un trenējas vairākas reizes nedēļā, tādēļ prasību pēc specifiskas sagatavošanās uztver gandrīz kā apvainojumu. Taču kalniem nepieciešama ilgstoša izturība, koordinācija, spēja nest somu pa nelīdzenu reljefu un saglabāt skaidru prātu pēc daudzām stundām aukstumā un nogurumā.
“Reizēm cilvēks ar vājāku fizisko sagatavotību, bet korektu attieksmi un labu prātu izdara vairāk, pareizāk un drošāk. Ne jau tas uzpumpētais muskulis kāpj kalnā. Kāpj arī prāts,” saka Kristaps Liepiņš. Fiziski spēcīgs cilvēks var nespēt sadarboties, konfliktē ar grupu un ignorē gida norādes.
Pēc Liepiņu novērotā, īpaša pašpārliecība mēdz būt profesionāli veiksmīgiem cilvēkiem. Uzņēmuma vadītājs vai augsta līmeņa speciālists ir pieradis, ka ar disciplīnu, naudu un neatlaidību šķēršļus iespējams pārvarēt. Viņš pieņem, ka arī kalnos būs tikpat veiksmīgs. Kad izrādās, ka tā nav, vainīgais tiek meklēts ārpusē – nepareizs temps, par īsu aklimatizācija vai slikts gids. Grūtāk ir atzīt, ka paša sagatavotība un attieksme nav atbildusi mērķim.
Kad virsotne kļūst par pakalpojumu
Komerciālais alpīnisms ir padarījis pasaules slavenākās virsotnes pieejamas cilvēkiem, kuri bez plašas apkalpojošās sistēmas tajās nenokļūtu. Organizatori uzstāda teltis, nostiprina virves, sagatavo ēdienu, transportē skābekļa balonus un nes klientu kravas. Klientam joprojām jāiet pašam un jāiztur augstums, taču liela daļa darba tiek paveikta viņa vietā.
Kristaps Liepiņš klasisko alpīnismu raksturo kā nelielas komandas patstāvīgu darbu – cilvēki paši izvēlas maršrutu, nes ekipējumu, ierīko drošināšanu un uzņemas atbildību par atgriešanos. “Vai viņš spētu uzkāpt, ja viņa mantas netiktu nestas, teltis netiktu uzbūvētas, kāds nepasniegtu ēdienu un dzērienu? Vai viņš atrastu ceļu, ja tur nebūtu iemītas takas? Nespētu. Tad ir jāpasaka: piedod, bet tas nav alpīnisms,” viņš saka.
Liepiņi neiebilst pret gidu darbu. Iesācējam vajadzīgs cilvēks, kurš māca, novērtē riskus un palīdz nepieļaut kļūdas. Jautājums ir par to, vai klients no viņa mācās un ar laiku kļūst patstāvīgāks. Ja tas nenotiek, cilvēks paliek pakalpojuma saņēmējs.
Komerciālo ekspedīciju apmēru labi parāda apkalpojošā personāla skaits. Kristīne Liepiņa norāda, ka viena maksājoša klienta dēļ kalnā var doties trīs vai četri citi cilvēki. Viņi vairākkārt šķērso bīstamus posmus, nes kravas, ierīko nometnes un sagatavo maršrutu. Klienta personiskais sasniegums balstās daudzu citu darbā un riskā.
Papildu skābekļa izmantošanu Kristīne Liepiņa salīdzina ar piedalīšanos velosacensībās ar elektrovelosipēdu. Viņa nesaka, ka šāds kāpiens nav derīgs, taču uzskata, ka tā ir cita disciplīna. Everests, pēc viņas domām, kļuvis par stadionu visdažādākajiem rekordiem – tajā mēģina uzkāpt arvien ātrāk, noteiktā vecumā, ar slimībām vai fiziskiem ierobežojumiem. Līdzās patiesi nozīmīgiem cilvēka sasniegumiem rekordu kultūrā atrodas arī absurdi mēģinājumi, ko Kristaps Liepiņš salīdzina ar alus bundžiņu placināšanu ar galvu.
Arī izmaksas parāda atšķirību starp vienu skaļu mērķi un ilgstošu alpīnista pieredzi. Vidēja līmeņa Everesta ekspedīcija vienam cilvēkam var maksāt ap 100 000 eiro. “Tas ir normāls dzīvoklis Rīgā,” piekrīt Kristaps Liepiņš. Par mazāk nekā pusi šīs summas Liepiņi divatā devušies 10 ekspedīcijās Dienvidamerikā. Tur ir vairāk nekā 100 virsotņu, kas pārsniedz 6000 metru augstumu, dažu precīzs augstums joprojām tiek apspriests, un neviens cilvēks nav uzkāpis visās.
Apdrošināšana samaksā, bet neglābj
Negadījuma izvērtēšana nebeidzas ar palīdzības izsaukšanu. Tiek skatīts, vai grupai bijuši sakaru līdzekļi, vai precīzi nodotas koordinātas, cik ātri pieņemts lēmums lūgt palīdzību un vai līdz glābēju ierašanās brīdim cilvēki spējuši palīdzēt paši sev. Kalnos novēlots ārkārtas zvans var būt tikpat nozīmīgs kā novēlots lēmums atkāpties.
Raidījumā aplūkots alpīnistes Natālijas Nagovicinas gadījums. Viņa aptuveni 7000 metru augstumā salauza kāju un palika iesprostota kalnā, bet iespējām viņu izglābt sekoja cilvēki visā pasaulē. Liepiņiem šis stāsts bija personisks – gadu iepriekš viņi ar Nagovicinu bija tikušies Hantengri ekspedīcijā un sēdējuši pie viena galda. Tajā reizē viņa kalnā bija nostiprinājusi piemiņas plāksni savam vīram, kurš iepriekš bija gājis bojā tajā pašā kalnā.
Nagovicinas gadījums parādīja robežu, aiz kuras nauda, apdrošināšana un sabiedrības vēlme palīdzēt vairs neko nevar mainīt. “Apdrošināšana spēj kaut ko samaksāt, bet tā neglābj,” saka Kristaps Liepiņš. Ja helikopters konkrētajā augstumā nevar pacelties, laikapstākļi liedz lidot un glābēji nespēj līdz cilvēkam nokļūt, polises summa kļūst otršķirīga.
Augstkalnos cietušo nevar vienkārši ielikt nestuvēs un aiznest pa ceļu. Viņš jāvelk vai jānes pa vidi, kurā arī vesels cilvēks pārvietojas ar grūtībām. Katrs palīgs tiek pakļauts aukstumam, skābekļa trūkumam, kritiena un lavīnas riskam. “Arī glābēji mēdz iet bojā glābjot. Ja cilvēki nav adekvāti gatavi kāpieniem, viņi riskē ne tikai ar sevi, bet arī ar profesionālo kalnu cilvēku dzīvībām, kuri dosies viņus glābt,” uzsver Kristaps Liepiņš.
Tas nenozīmē, ka smagi cietis cilvēks būtu vainojams par nespēju izglābties. Smaga trauma var atņemt visas pašglābšanās iespējas. Taču negadījuma analīzei jāparāda, ko no notikušā var mācīties citi – kā izvēlēties partnerus, kā plānot rīcību traumas gadījumā, kādus sakaru līdzekļus izmantot un kādā brīdī atzīt, ka turpināšana vairs nav pieļaujama.
Tatri – tuvākie, nevis vienkāršākie
Tatri Latvijas ceļotājam šķiet loģisks pirmais kalnu galamērķis. Tie ir tuvu, sasniedzami ar automašīnu, un internetā pieejams daudz maršrutu aprakstu. Tas rada iespaidu, ka Tatri ir tikai nedaudz sarežģītāka pastaiga.
“Skaidrs, ka Tatri ir tuvākie kalni Latvijai. Tur ir skaisti, un “Instagram” nostrādā. Bet realitātē tur ir milzīgi cilvēku pūļi,” saka Kristīne Liepiņa. Pūlis pats kļūst par apdraudējumu – cilvēks virs tevis var izkustināt akmeni, šaurā vietā kāds var krist, bet nepieredzējis tūrists var bloķēt ceļu citiem.
Īpaši absurds piemērs bijis kāds Latvijas televīzijas raidījums, kurā pārgājiena dalībnieki no nogāzes metuši akmeņus lejup. “Tā ir viena no lietām, ko kalnos nekad, nekad, nekad nedrīkst darīt,” saka Kristīne Liepiņa. Cilvēks, kurš šādu epizodi televīzijā redz bez paskaidrojuma, var nodomāt, ka tas ir nevainīgs joks, jo akmens lejup ripo iespaidīgi. Viņš neredz taku un cilvēkus, kas var atrasties zemāk.
To, cik maldinošs ir Tatru vienkāršības iespaids, parāda glābēju darba apjoms. Gan Polijas, gan Slovākijas pusē ik gadu iet bojā gandrīz 20 cilvēki, bet glābšanas operāciju skaits var pārsniegt 1000. Tie nav tikai profesionāli alpīnisti. Glābēji dodas pakaļ cilvēkiem, kuri pārvērtējuši spēkus, nokļuvuši tumsā, apmaldījušies, paslīdējuši vai devušies kalnos bez atbilstoša apģērba.
Liepiņi regulāri redz cilvēkus, kuri ieradušies kalnos ar attieksmi: “Kurš tad nemāk kāpt kalnos?” Viņi dodas ikdienas apģērbā, reizēm pat iešļūcenēs un ar iepirkumu maisiņiem, nonāk uz stāviem sniegājiem, ieiet akmeņu nogruvumu zonās vai paliek atklātā vietā negaisa laikā. “Viņi nokļūst vietās, kur viņiem nevajadzētu nokļūt – uz stāviem sniegājiem, no kuriem izslīd, lielā ātrumā aizlido lejā un ietriecas akmeņos,” saka Kristaps Liepiņš.
Pareizs ekipējums risku samazina, bet pats par sevi drošību negarantē. Dzelkšņi cilvēkam, kurš nemāk tajos staigāt, var radīt maldīgu drošības sajūtu. Leduscirtnis nepalīdz, ja cilvēks nezina, kā apturēt kritienu. Ķivere nepadara drošu atrašanos akmeņu nogruvuma zonā. Vispirms cilvēkam jāiemācās saprast vidi un izmantot inventāru.
Latvijā šo prasmju apgūšanu apgrūtina piemērotu treniņu vietu trūkums. Atceroties sociālajos medijos redzētu video, kur Liepiņi kāpj pa sienu, kas izskatās pēc garāžas, Kristaps Liepiņš atbild: “Mēs rāpjamies visur, kur vien Latvijā var rāpties.” Viņaprāt, nauda, kuru cilvēki iztērē vienai komerciālai augstkalnu ekspedīcijai, varētu palīdzēt radīt kvalitatīvu treniņu vietu daudziem jaunajiem alpīnistiem.
Bailes nepazūd
Runājot par risku, Kristaps Liepiņš neslēpj, ka jaunībā pats kāpis “free solo” jeb bez virves. Viņa augstākais šāds maršruts bijis aptuveni 110 vai 120 metru augsts. “Ticiet man, ir pilnīgi vienalga, vai nokrist no 70 vai 700 metru augstuma. Iznākums ir stipri līdzīgs,” viņš saka. Vēlme kāpt bez drošināšanas rodas brīdī, kad cilvēks maršrutu jau veicis ar virvi un sāk domāt, ka spētu to atkārtot bez tās. Kristaps Liepiņš šo sajūtu raksturo kā jaunības trakumu un “prāta eksploziju”.
Arī Kristīnei Liepiņai joprojām ir bail no augstuma. Ja viņa kāpj regulāri, organisms un prāts pie tā pierod. Pēc pārtraukuma, atgriežoties augstumā, bailes atkal ir klāt. Bailes, viņas skatījumā, nepazūd, un tām arī nav obligāti jāpazūd. Tās palīdz pamanīt risku.
Liepiņu mūža sapnis nav viena noteikta virsotne vai rekords. Kristīne Liepiņa to formulē vienkārši – “kāpt ilgi un laimīgi kalnos”. Nevis vienreiz samaksāt, uzkāpt, saņemt sertifikātu un pielikt to birojā, bet turpināt mācīties, izvēlēties dažādus maršrutus un atgriezties.
Pēc pēdējā laika nelaimēm tas ir neērts, bet vajadzīgs secinājums. Ne visiem ir jāmēģina uzkāpt katrā kalnā. Dažiem vēl jātrenējas, citiem jāizvēlas vieglāka virsotne, vēl kādam jāiemācās pieņemt gida pateikto “nē”. Ne katra nelaime ir novēršama, un kalnos vienmēr paliks daba un nejaušība. Taču tas nav iemesls nerunāt par nepietiekamu sagatavotību, nepiemērotu ekipējumu, grupas lēmumiem un brīdi, kad vēl bija iespējams doties atpakaļ.
Kalnos svarīgākā prasme ne vienmēr ir spēja turpināt ceļu uz augšu. Dažreiz tā ir spēja laikus sākt ceļu lejup.