Mes byusim latgaliski, struoduosim latgaliski i dareisim pat leidz rezervāta statusam // Myusim ir puoruok moza kuļturys vide, lai mes pilneigi lokalizietūs.
Rēzeknes novada Nautrēnu pagasta Rogovkā šobrīd notiek jau 15. latgaliešu valodas un kultūras kursu “Vosoruošona” nometne, kuras gaitā pedagogi, kultūras darbinieki un citi interesenti ir aicināti apgūt latgaliešu rakstu valodu, uzzināt par aktualitātēm latgaliešu literatūrā un digitālo mācību rīku klāstā, padziļināti apgūt folkloru un latviešu valodas un kultūrvēstures mācīšanas metodes, kas varētu noderēt gan ikdienas darbā, gan darbā ar skolēniem skolās, kur no jaunā mācību gada sākuma atkal būs iespēja fakultatīvi (pēc izvēles) apgūt latgaliešu rakstu valodu. Pirmo reizi šādi kursi notikuši 2000. gadā.
Pirmo reizi skolas varēja pieteikties latgaliešu valodas mācīšanas pilotprojektam 2022. gadā, līdz tam vairākās Latgales skolās jau tika ieviestas fakultatīvas novadmācības stundas, kurās tika mācīta arī latgaliešu valoda. Tiesa, tas bija atkarīgs no pašu skolu iniciatīvas, kā arī pašvaldības atsaucības un iespējām finansēt šādas nodarbības. Kopš 2022. gada, kad kopumā pilotprojekta laikā latgaliešu rakstu valodu apguva 17 skolās vairāk nekā 200 skolēnu, interese par latgaliešu valodas mācīšanu ir būtiski pieaugusi.
Par to, kādi ir būtiskākie izaicinājumi latgaliešu valodas pasniegšanā un kā ir mainījusies latgaliskā kultūrvide 25 gadu laikā kopš nometnes “Vosoruošona” pirmās notikšanas reizes, runājām ar Nautrēnu vidusskolas direktori, ģeogrāfijas skolotāju, latgaliešu valodas un kultūras kursu “Vosoruošona” ilggadējo vadītāju, N. Rancāna balvas izcilākajiem Latgales pedagogiem laureāti (2016), Atzinības krusta komandieri (2020) Anitu Ludboržu.
Itūgod jau 15. reizi nūteik “Vosoruošona” – 2000. godā, kod itei tradiceja aizasuoka, beja vyspuor vārojams lels latgalīšu volūdys i kuļturys pacālums gon muzykā, gon zynuotnī, gon kūpiejā interesī par latgaliskū – kai tu saceitu, kas ir pasamainiejs itū 25 godu laikā?
Nu pyrmais ir statistika – kaida beja interese – pyrmajūs godūs tys tik tīšom beja koč kas jauns, atdzymstūšs, roduos cyti nūteikumi latgalīšu volūdai. Tod beja taids paseikums, tīšom, beja pat tai, ka nūmetnīs beja tikai 10 dalinīki, bet pādejūs godūs otkon ir rekordlels skaitlis – arī itymā godā tys maksimālais, kū mes variejom pajimt, ir 31 dalinīks, tei ir pastyprynuota interese. Varātu byut, ka tys ir saisteits ar Izgleiteibys un zynuotnis ministrejis apmoksuotojom vuiceibu stuņdem školuos i bārnuduorzūs, taitod, leluokuo daļa ir pedagogi ite. Bet arī praseibys i leimens ir audzs – ka pyrmajuos nūdarbeibuos mes prīcuojamīs, ka mes varom izlaseit latgaliski, uzraksteit, kai dzierdom, tod šūreiz jau, pādejūs godūs, arī šūgod, praseibys ir stypri augušs gon nu lektoru, gon apmaklātuoju pusis – mes grybom īsavuiceit pareizi raksteit, pareizi runuot, lobojam vīns ūtra klaidys. I trešais – interese ir pasalelynuojusi arī uorpus Latgolys – myusim ir rekordlels skaits nu Riegys latgalīšu, kam ir Latgolys saknis, ir arī nu Dānejis latvīši, kas gryb tū vuiceitīs. Nasamaina tys, ka na tikai pedagogi interesejās par itim kursim, bet arī masu medeju puorstuovji, bibliotekari, kuļturys darbinīki. Bet nu pyrmuos nūmetnis tys, ka myusim ir tys latgalīšu gors, ka mes varom, ka mes tū dareisim – tys nav mainiejīs.
Šogad “Vosoruošona” notiek jau 15. reizi – 2000. gadā, kad šī tradīcija aizsākās, bija vērojams liels latgaliešu valodas un kultūras uzplaukums gan mūzikā, gan zinātnē, gan kopējā interesē par latgaliešu valodu – kā jūs teiktu, kas ir mainījies?
Nu, pirmkārt, tā ir statistika – kāda bija interese – pirmajos gados tas bija kaut kas jauns, atdzimis, radās citi noteikumi latgaliešu valodai. Tad bija tāds panīkums, tiešām, bija pat tā, ka nometnēs bija tikai 10 dalībnieku, bet pēdējos gados atkal ir rekordliels skaits – šogad maksimums, ko varējām uzņemt, ir 31 dalībnieks, tā ir palielināta interese. Iespējams, ka tas ir saistīts ar Izglītības un zinātnes ministrijas apmaksātajām mācību stundām skolās un bērnudārzos, tāpēc lielākā daļa no viņiem ir skolotāji šeit. Bet arī prasības un līmenis ir audzis. Ja pirmajās nometnēs priecājāmies, ka varam lasīt latgaliešu valodā, rakstīt, kā dzirdam, tad tagad, pēdējos gados, arī šogad, prasības ir ļoti augušas.
Un treškārt – interese ir pieaugusi ārpus Latgales – mums ir rekordliels skaits latgaliešu no Rīgas, kuriem ir Latgales saknes, ir arī latvieši no Dānijas, kas vēlas to apgūt. Par šiem kursiem interesējas ne tikai skolotāji, bet arī masu mediju pārstāvji, bibliotekāri un kultūras darbinieki. Bet kopš pirmās nometnes tas, ka mums ir latgaliešu gars, ka mēs varam, ka mēs to darīsim – tas nav mainījies.
Itūgod daudzi tīk akcantāts dorbs tīši ar pymškolys vacuma bārnim, kas ir koč kas jauns latgalīšu volūdys apguvī.
Myusim beja tai, ka jau mes aicynuojam arī paguojušajā vuiceibu godā īsasaisteit bārnuduorzus, naudeņa beja, bet līta beja taida, ka bārnu duorzu vadeituoji nabeja tik drūsmeigi, jī dūmuoja, ka bārnim juovuica rokstu volūda, runys kultūra, nā, mes šūgod asom informiejušs bārnuduorzu vadeituojus, ka jamom rūtalis, jamom dzīsmis, jamom runu, sadzeiviskū, kūpā īsim, vuiceisim.
Myusim ir pīruodiejums, arī pietejums, kū veica Latgalīšu volūdys, literaturys i kulturvieturis školuotuoju asociaceja – kod bārns, Latgalis bārns, atīt iz bārnuduorzu, jis runoj latgaliski, bet, kod jis atīt, pīcgadeigū, sešgadeigū apvuiceibā – jū lauž. Jū lauž, lai jis baltiski, lai jis latviski suoktu runuot, i jis, bārns, cyts pat narunoj leidz pat školai, jam tei ir trauma, ka tei nav juo dzymtuo volūda. Leidz ar tū myusim izguoja taids pietejums, ka – pamieginuosim bārnu duorzā. Pi myusim, Nautrānūs, lagalīšu volūda ir nu poša pyrmuo pūsma, pyrmsškolys izgleiteiys īstuodī, jau paguojušūgod beja, mes eksperimentiejom, ļūti bārnim patyka, lūti labi aizguoja, jim patyka spielietīs, sveicynuotīs: “Lobs reits! Vasali!” Tod ir suokumškola, pamatškola i vydsškola, kur tys ir izvielis prīkšmats. Šūgod gon mes lelu akcentu lykom tīši iz pyrmškolu, naudys beja ministreja paradziejusi vairuok, ja pīsateicuos 43 školys Latgolā, kur jau vuicieja voi tikai suoks vuiceit Latgolā latgalīšu volūdu, tod arī bārnuduorzi myusim jau ir 8, tai ka mes sprīžam, ka kūpumā tī byus padsmit bārnuduorzi, kas da vuiceibu goda suokuma pīsasaceis i suoks vuiceit.
Šogad daudz tiek akcentēts darbs ar pirmsskolas vecuma bērniem, kas ir kaut kas jauns latgaliešu valodas apguvē.
Pagājušajā mācību gadā mēs aicinājām bērnudārzus iesaistīties, nauda bija, bet lieta tāda, ka bērnudārzu vadītāji nebija tik drosmīgi, viņi domāja, ka bērniem jāmāca rakstu valoda, runas kultūra. Šogad mēs esam informējuši bērnudārzu vadītājus, ka ņemam dziesmas, ņemam runu, ikdienas dzīvi, iesim kopā, mācīsimies.
Mums ir pierādījums, arī Latgaliešu valodas, literatūras un kultūrvēstures skolotāju asociācijas veikts pētījums, par to, ka, kad bērns, latgaliešu bērns, atnāk uz bērnudārzu, viņš runā latgaliski. Viņam liek runāt baltiski, liek runāt latviski, tas viņu lauž, un viņš, bērns, pat nerunā līdz skolai [red. latviski], viņam tā ir trauma, ka tā nav viņa dzimtā valoda. Līdz ar to mums sanāca tāds pētījums, ka – pamēģināsim bērnudārzā. Mūsu pusē, Nautrēnos, latgaliešu valodā runā jau no paša pirmā posma, pirmsskolas izglītības iestādē, tas bija jau pagājušajā gadā.
Tad ir sākumskola, pamatskola un vidusskola, kur tas ir izvēles priekšmets. Šogad lielu uzsvaru likām uz pirmsskolu, ministrija bija piešķīrusi vairāk naudas; ja šobrīd ir pieteikušās 43 Latgales skolas, kur jau mācīja vai tikko sāks mācīt latgaliešu valodu, tad mums jau ir 8 arī bērnudārzi, un mēs ceram, ka līdz mācību gada sākumam šis skaitlis augs.
Voi te nav vaicuojums voi vysmoz leluokajā dalī sabīdreibys nusastyprunuojs aizsprīdums, ka tikai latgalīšu volūdys lītuošona tik agrā vacumā varātu trauciet latvīšu literaruos volūdys apguvi?
Mes par itū asom diskutiejušs ar volūdnīkim, i jī, prūtams, atzeist, ka jū vairuok volūdu i jū agruokā vacumā bārns apgiust, jū tys ir vierteiguok, bet vacuokim, nui, ir tei dūma, ka var bārnam byut napareizs akcents, volūdys lauzeišona i tai tuoļuok. Bet, piec volūdnīku teiktuo, akcents rūnās nu tuo, kai mes volūdu dzieržom – ka školuotuojs lauž volūdu voi napareizi lītoj plotūs patskaņus, voi ka tai tīk runuots gimenī, tod bārns tū puorjam, bet, ka latvīšu volūdys apvuiceiba nūyktu pakuopeniski tīši iz latgalīšu volūdys bāzis, cik mes izsprīdom, tod tuo akcenta pat varātu nabyut. Bet tys leidz pat Šai dīnai piļneibā nav izmieginuots, deļ tam mes tū arī dareisim tīši pyrmšoklys grupā. Itim školuotuojim ir arī cyta programma, kas vaira saistuos ar kultūrvidi – muzyka, deja, teātris, spielis – taitod na tīši rikstu volūda, bet cytys metodis.
Vai sabiedrības vairumā nepastāv jautājums vai vismaz aizspriedums, ka tikai latgaliešu valodas lietošana tik agrā vecumā varētu kavēt latviešu literārās valodas apguvi?
Mēs esam par to runājuši ar valodniekiem, un viņi, protams, atzīst – jo vairāk valodu bērns apgūst agrākā vecumā, jo vērtīgāk tas ir, bet vecākiem ir priekšstats, ka bērnam varētu būt nepareizs akcents, valodas laušana un tā tālāk. Bet, pēc valodnieku domām, akcents rodas no tā, kā mēs dzirdam valodu — ja skolotājs lauž valodu vai nepareizi runā, vai ģimenē tiek runāts nepareizi, to pārņems arī bērns, bet, ja latviešu valoda tiktu mācīta latgaliešu bērniem pakāpeniski, mēs ar valodniekiem izspriedām, ka šis akcents varētu arī nebūt. Bet tas vēl nav pilnībā izmēģināts, tāpēc mēs to darīsim tieši pirmsskolas grupā. Šiem pirmsskolas skolotājiem ir arī cita programma, kas vairāk saistīta ar kultūras vidi – mūzika, deja, teātris, spēles –, tātad ne gluži rakstu valoda, bet citas metodes.
Cik saprūtu, tod šūbreid ir īzeimāts finansiejums latgalīšu volūdys apguvei kūpumā, na pa vacuma grupom?
Jā, itymā breidī tys ir kūpeigs finansiejums, kas ir labi, deļ tam, ka sovaižuok myusim rūkys byutu tai kai drupeit sasītys. Mes, prūtoms, gribiejom, lai vysuos Latgolys školuos vuca latgalīšu volūdu, bet da tam mes vāļ naasom daguojuši, bet školu skaits, kur tū dora, pīaug. Ja mes veramīs nu Latvejis Vaļsts Mežu pyrmuo apmksuotuo projekta (2022), tei interese ir dubultuojusīs – nu 20 školom iz 43, es paradzu arī, ka kursu apmekleiteiba itymā godā deļ tam ir leluoka. Lānu guoja īkšā Leivuoni, leluos piļsātys vyspuor, dīvam žāļ tikai Daugavpiļs myusim nav aptvarta. Leidz ar tū, kod bbeja apzynuotys vysys školys i naudeņa palyka puori, tod tyka arī bārnuduorzim pīduovuots atkuortuoti, bet arī suokūtnieji bārnuduorzi varieja pilneigi leizvierteigi pīsateiktīs.
Cik saprotu, finansējums pašlaik tiek piešķirts latgaliešu valodas apguvei kopumā, nevis pa vecuma grupām?
Jā, šobrīd tas ir kopfinansējums, kas ir labi, jo citādi mūsu rokas būtu nedaudz sasietas. Mēs, protams, gribējām, lai latgaliešu valoda tiktu mācīta visās Latgales skolās, bet mēs vēl neesam līdz tam nonākuši, bet skolu skaits, kur tas tiek darīts, pieaug. Ja paskatāmies uz pirmo apmaksāto Latvijas Valsts mežu projektu, šī interese ir divkāršojusies – no 20 skolām līdz 43, es arī paredzu, ka apmeklētība kursos šogad līdz ar to ir lielāka. Lēnām ienāca Līvāni, vispār lielās pilsētas kopumā, diemžēl tikai Daugavpili mēs neesam aptvēruši. Līdz ar to, kad pēc skolu pieteikšanās nauda palika pāri, tad tā tika piedāvāta arī bērnudārziem, bet arī sākotnēji bērnudārzi varēja pilnībā vienlīdzīgi pieteikties.
Ka atsagrīžom pi latgalīošu volūdys vuiceišonuos piec byuteibys – radzom, ka školuos ir problemys jau ar latvīsu literarū volūdu, kas ir vaļsts oficialuo volūda, školāni nalobpruot vuicās pat tū, i latgaliskajā vidī, kai mes zynom i radzom nu pīredzis, leluokū dali dorba “valk” poši kuļturys darbinīki i pedagogi pa lelam tikai iz sova entuziasma. Cik ilgam laikam pītiks itaidys kapacitātis? Kur i nu kuo gaideit atbolstu, i voi tys atbolsts vyspuor ir vajadzeigs, voi latgalīšu volūda napazuss myusu globalizātajā pasaulī?
Tys ir myužeigais jautuojums, 25 godu laikā mes tū naasom atrysynuojušs, i pat tuvu tam naasom. Faktiski, es arī vīnmār tai arī atbyldu, tū nūsoka gimene, vide, kurā bārns aug, voi jis runuos ar apziņu, voi gimenī byus īlykts lapnms par tū – par volūdu, par pīdereibu, ka – esmu latgalīts. Tam ir tei leluokuo nūzeime. Varātu jau saceit, ka vajag vaira muoceibu leidekļu, digitalū leidzekļu, programmu sastuodeitu – byuteibā jau tys ir. Varātu saceit, ka nav pedagogu – byuteibā jau jī arī ir. Bet, voi pedagogs, kas ir izguojis itūs kursus, kas 25 godu laikā ir aptuveni 400, kas ir izguojuši, nav myusim statistikys, voi jī aktivi struodoj, kū jī dora, voi jī folklorys kūpys voda, voi kū cytu, voi jī ir gotovi īīt školā i drūsmeigi tū dareit… Maņ prīks par daudzim lobim pīmārim, pīmāram, Preiļu 1. pamatškola, Ludza, kas tikai iz entuziasma aizguoja. Tī, kur šokluotuoji ir drūsmeigi, kur jī tū lauž ar peroneigū pīmāru, tī tys rūdās. Bet tīši tai, vaicuojums, cik ilgi iz tuo entuziasma vyss turiesīs, voi byus koč kaida valstiska nūstuodne, ka tys ir juovuica voi nā. Ite mes sasaskarom ar tū dūmu, kū Ilga Šuplinska vīnmār virzieja, kas ir izcils savīnūjuošais moments – nūvodvuiceiba. Dūma beja taida, ka vysā vaļstī mes vuicam par vysim nūvodim – par kuršim par līvim par zemgalim, par sēlim – mes puorzynojam tū i sasavīnojam, i tam prīkšamatam byutu juobyut obligatam vysys školys apvuiceibys laikā, bet tū mes naasom panuokušs par tū, ka nu ministrejis ir taida pozīceja, ka tam nav naudys kai apmosuotam prīkšmatam, pyrmom kuortom, ūtrom kuortom, ir atsarunuošonuos, ka tod tīk puorslūguots školāns,. Juomaina vuiceibu plani i juoatsasokuos nu kaida cyta prīkšmeta. Bet tuos ir tovys saknis! Ka mes tān dūsim vysam izvieli, kū gribi – vuicīs, kū nagribi – nā, tod mes asom jau dīzgon tuoli aizguojušs nu saknem, i apgiut sakņu pamotus ir gryuts dorbs. Tei programma gon ir pīeejama, ka škola pīduovoj, ka ir školuotuojs kas ir īinteresāts vuiceit, pašvaļddeiba var atbaļsteit, i Riezeknis nūvods, pīvadumam, cīš atbilsta, bet – tys nav vīnuoti vysā vaļstī.
Ja atgriežamies pie latgaliešu valodas mācīšanas pēc būtības – redzam, ka skolām jau tā ir problēmas ar latviešu literāro valodu, kas ir valsts oficiālā valoda, skolēni negribīgi apgūst pat to, un latgaliskajā vidē, kā mēs zinām, lielāko daļu darba “velk” paši kultūras darbinieki un pedagogi pa lielam tikai uz sava entuziasma pamata. Cik ilgam laikam pietiks šādas kapacitātes? Kur un no kā gaidīt atbalstu, un vai tas atbalsts vispār ir vajadzīgs, vai latgaliešu valoda nepazudīs mūsu globalizētajā pasaulē?
Šis ir mūžīgais jautājums, 25 gadus mēs to neesam atrisinājuši, un mēs pat neesam tam tuvu. Patiesībā es vienmēr atbildu, ka to nosaka ģimene, vide, kurā bērns aug, vai viņš runās ar apziņu, vai ģimene ar to leposies – valodu, piederību, ka – esmu latgalietis. Tam ir lielākā nozīme. Varētu jau teikt, ka mums vajag vairāk mācību līdzekļu, digitālo palīglīdzekļu, apkopotu programmu — patiesībā – tas jau ir. Varētu teikt, ka skolotāju nav – patiesībā, tie arī ir. Bet vai skolotājs, kurš ir pabeidzis šos kursus, kādi 25 gadu laikā ir bijuši aptuveni 400, kuri ir pabeiguši, mums nav tiešas statistikas, vai viņi aktīvi strādā, ko dara, vai vada folkloras kopas, vai ko citu, vai viņi ir gatavi strādāt skolā un uzdrošinās to darīt. Preiļu 1. pamatskola, Ludza, kas sāka strādāt tikai entuziasma dēļ, tur tas aizgāja. Tur, kur skolotājiir pārdroši, kur viņi to dara ar personisko piemēru, tur tas rodas. Bet tieši tā, jautājums ir, cik ilgi viss turpināsies uz šī entuziasma, vai būs kāda valsts nostāja, ka tas ir jāmāca vai nē. Šeit mēs sastopamies ar domu, ko Ilga Šuplinska vienmēr ir virzījusi uz priekšu, kas ir izcils savienojošais moments – reģionālā izglītība. Ideja bija tāda, ka visā valstī mēs mācām par visiem reģioniem – par kuršiem, par lībiešiem, par zemgaļiem, par sēļiem – mēs par to mācāmies un ar to saistāmies, un šim priekšmetam jābūt obligātam visā skolas apmācības laikā. Bet mēs to neesam panākuši, jo no ministrijas ir tāda pozīcija, ka tam nav naudas kā apmaksātam atsevišķam priekšmetam, pirmkārt, otrkārt, pastāv arī uzskats, ka tādā veidā skolēns tiks pārslogots. Esot jāmaina mācību programma un jāatsakās no kāda cita priekšmeta. Bet tās taču ir tavas saknes!
Šī programma ir pieejama, ja skola piedāvā skolotāju, kurš ir ieinteresēts mācīšanā, pašvaldība var to atbalstīt, un, piemēram, Rēzeknes novads ir ļoti atbalstošs, taču tas nav vienoti visā valstī.
Atsagrīžūt pi pošys vuiceibu programmys – te lels akcents ir iz rokstu volūdu, literaturu – voi, tovupruot, tuos nav konstrukcejis, kas vyspuor nav vajadzeigys myusdīnu pasaulī, kur myusim jau ir cyti, digiali i automatizieti reiki?
Jā, myusim ir pīejams daudzi gruomotu i literaturys, bet tys tod laikam ir tim pošim pedagogim – kaut voi ituo goda 31 dalinīkam ka paprosa, kurš losa latgaliski kasdīnā, škidrys rūkys pasaceļ. Es dūmoju, ka itys raksteitais vuords i juo apguve ir tai školuotoju paaudzei, erudituokajim, lai jī koč kaidā veidā tū īmuonej jaunajau paadzei, es pat pīļauju, ka komiksi varātu byut vīns nu varantim – lobs pīmārs beja Laurys Melnis pyrmais komikss latgaliski “Sunāns breiveibā” – es napuorspeileju, myusim jū izlasieja vysa škola – jis beja vīgli losoms, jis bej uotri losoms, jis beja latgaliski, jis beja ilustratīvs, pateikams beja formāts – jū izlasiejom vīnā ruovīnā skaļajā laseišonā vysi. Cereiba ir iz myusim, pedagogim, arī iz jaunajim kursantim, kas varātu maneit metodis, ka tiks vaira inegrātys digitāluos spielis, ka vaira tiks braukts iz Upeiti, iz eistynu Latgolys izalauzšonuos ustobu, kas bārnim īvuiceis daudz vaira, kai tei laseišona i gramatika, ka jī tū dabuos iz spielis pamota, i tei ir myusu pedagogiskuo atbiļdeiba. I maņ prīks, ka ir daudz jaunūs pedagogu itymā godā, kas ir drūsmeigi, kas intervej, fotografej, tys dūd cereibu. Bet myusim ir juomaina koncepceja, par tū, ka, ja mes pasaverom, cik gruomotu ir izdūts i cik jūs palīk biblioteku plauktūs – juos tī arī paliks, myusim juos ir vysys juodigitalizej i juoizdūmoj, kai tū īlikt interesantā formatā.
Atgriežoties pie pašas mācību programmas – tur liels uzsvars tiek likts uz rakstu valodu un literatūru – vai tās nav konstrukcijas, kas mūsdienu pasaulē, kur mums jau ir citi, digitāli un automatizēti rīki, nemaz nav nepieciešamas?
Jā, mums ir pieejams daudz grāmatu un literatūras, bet tas ir paredzēts tiem pašiem skolotājiem – vismaz šī gada 31 dalībnieks, jautāti, kurš ikdienā lasa latgaliešu valodā, vien retais paceļ roku. Es domāju, ka šis rakstītais vārds un tāapguve ir paredzēta skolotāju paaudzei, viserudītākajiem, lai viņi kaut kā ar to iepazīstinātu jaunāko paaudzi, es pat pieļauju, ka komiksi varētu būt viena no iespējām, piemēram Lauras Melnes pirmais komikss latgaliski “Sunēns brīvībā”, ko visa skola mums lasīja – to bija viegli lasīt, to bija ātri lasīt, tas bija latgaliešu valodā, tas bija ilustratīvs, tas bija patīkami noformēts – mēs visi vienā rāvienā to izlasījām skaļās lasīšanas nodarbībā. Ir cerība uz mums, skolotājiem, arī jaunajiem, kuri varētu atrast metodes, kas padarīs digitālās spēles interesantākas, ka vairāk skolēnu nokļūs Upeitē, uz īstu Latgales izlaušanās istabu, kas iemācīs bērniem daudz vairāk, nekā lasīšanu un gramatiku. Tā ir mūsu atbildība. Un es priecājos, ka šogad ir daudz jauno skolotāju, kuri ir drosmīgi, kuri intervē, fotografē, tas dod cerību. Bet mums ir jāmaina koncepcija, jo, ja mēs skatāmies, cik grāmatu ir izdots un cik no tām paliek bibliotēku plauktos – tās tur arīpaliks, mums tās visas ir jādigitalizē un jāizdomā, kā to pasniegt interesantā formātā.
Ka runojam par puornūvadnīkim un saprasšonu – ruodīs, ka jī navys nasaprūt, bet nagryb saprast latgaliski. i te ir tys vaicuojums par sovejūs – svešūs attīceibu, par tū, ka latgalīšu volūdu eistyn var izprast tikai tys, kas ir dzeivuojis latgaliskajā vidī, kas zyna myusu godreiž 400 godu gorū, nu puorejuos Latvejis atrautū i smogū viesturi – cik goru myužu tu paredzi latgalīšu volūdai, ka juos pamata kupīna tik strauji sasamazynoj i ka mes naintegrejam latgalīšu volūdu vysys Latvejis izgleiteibys sistemā?
Nui, es pīkreitu tovai tai dūmai. Kai es parosti soku – Rogovka, Upeite, Kuorsova, Ludza, Cybla i vysi cyti – vysi mes asom, bet ar tū dūmu, ka mes byusim latgaliski, struoduosim latgaliski i dareisim pat leidz rezervāta statusam, deļ tam, ka mes jyutom, ka tys rezervata statuss var pīīt ļūti uotri – pat, ja mes tū vuiceisim – skaits. Cylvāku populaceja tik strauji sasamazynoj na viņ Latgolā, bet Latvejā, dreiži nabyus, kas tū dora, tys byus ļūti nalels skaits, i, pi tam, ka, ja mes jyutam ka arī izgleiteibys īstuodis tīk apvīnuotys i izmaineitys, ka dūma ir, ka vydškola palīk tikai vīna, pīmāram, regionā tikai Riezeknī, puorejuos ir pamatškolys i suokumškolys, kas vāļ turīs, bet bārnu tryukuma dieļ tuos arī var aizsliegt… tys saīt ir taids lels lokālisms, ka, puorkuopjūt puori koč voi tai regiona rūbežai, ni kaids tū vuiceisīs, ni kaids tū dareis. Deļ tam es nagrybu saceit ni skaitļus, nikuo iz perspektivu, kai es soku – munam myužam byus gona, bet es īvuiceišu sovim, školānim, tai ka es drusku vāļ dūdu garanteju, ka muni bārni, kas tū ir vuiciejušīs, jī tū aizness sev leidzi, lai kur jī byutu i dzeivuotu. Bet tys, kas ir juodora – myusim ir juosuok ar digitalom gruomotom, spielem, programmatūrom, lai mes saplyustu vīnuotā vidī – myusim ir nalela kuļturys telpa Latvejā, i tū vāļ saškeļt – tys ir nažieleigs jautuojums. Es tai skotūs iz Izgleitebys ministreju, i mes nabeigsim ceineitīs – itymā gadiejumā mes izaceiniejom par tū latgalīšu volūdys apvuiceibu, tod nuokušais lelais dorbs myusim byutu – juosaceinās par vīnuotys nūvodvuiceibys īvīsšonu, kur arī byutu tys latgaliskais, lai arī ventspiļnīks par tū pasavuicās, i myusim ļūti interesej tei ventiņu volūda! I ir tei dūma, ka mes īsim arī iz tū, lai mes kūpā varam veiduot koč kū palīkūšu – varbyut mes tymā naīsadzilinuosim, napieteisim, bet mes tū zynuosim. Myusim ir juoīt kūpā. Myusim ir puoruok moza kuļturys vide, lai mes pilneigi lokalizietūs.
Ja mēs runājam par pārnovadniekiem un sapratni – šķiet, ka viņi nevis nesaprot, bet negrib saprast latgaliski. Un te ir jautājums par savējo – svešo, par to, ka latgaliešu valodu patiesi var saprast tikai tas, kurš ir dzīvojis latgaliešu vidē, kurš zina mūsu gandrīz 400 gadus ilgo, no pārējās Latvijas atrauto un smago vēsturi. Cik garu mūžu tu paredzi latgaliešu valodai, ja tās pamata kopiena tik strauji samazinās un ja mēs neintegrējam latgaliešu valodu visas Latvijas izglītības sistēmā?
Jā, es piekrītu tavam viedoklim. Kā parasti saku – Rogovka, Upīte, Kārsava, Ludza, Cibla un visi pārējie – mēs visi esam, bet ar domu, ka mēs būsim latgaliski, darbosimies latgaliski un darīsim pat līdz rezervāta statusam, jo mēs jūtam, ka tas rezervāta statuss var pienākt ļoti ātri. Cilvēku skaits tik strauji samazinās ne tikai Latgalē, bet visā Latvijā, drīz nebūs neviena, kas to dara, tas būs ļoti mazs skaits. Turklāt, ja mēs jūtam, ka tiek apvienotas un mainītas izglītības iestādes, doma ir, ka paliek viena vidusskola reģionā, piemēram, Rēzeknē, un pārējās ir sākumskolas, pamatskolas, kas vēl turēsies, bet bērnu trūkuma dēļ tās var arī slēgt… tas ir tāds liels lokālisms, ka, šķērsojot reģiona robežu, neviens to nemācīsies, neviens to nedarīs. Tāpēc es negribu minēt nekādus skaitļus, neko par perspektīvu.
Bet kas mums jādara – mums jāsāk ar digitālajām grāmatām, spēlēm, programmatūru, lai mēs saplūstu vienotā vidē – mums Latvijā ir neliela kultūras telpa, un to sadalīt – tas ir nežēlīgs jautājums. Es tā skatos uz Izglītības ministriju, un mēs nepārstāsim cīnīties – šajā gadījumā mēs cīnījāmies par latgaliešu valodas mācīšanu, tad nākamais lielais uzdevums mums būtu cīnīties par vienotas reģionālās izglītības, novadmācibas priekšmeta ieviešanu, kur būtu arī tas latgaliskais, lai arī ventspilnieks par to pamācās, un mums savukārt ļoti interesē ventiņu valoda! Pastāv šī ideja, ka mēs ejam uz to, lai kopā radītu kaut ko paliekošu – varbūt mēs tajā neiedziļināsimies, nepētīsim to, bet mēs to zināsim. Mums jānāk kopā. Mums ir pārāk maza kultūras vide, lai to pilnībā lokalizētu.