Pasaules latviešu jauniešu seminārā 2×2 ir vēl kāds interesants stāsts par savas identitātes apzināšanos. Anna Eihenbauma ir dzimusi latviešu diplomātu ģimenē, un, ja parasti dzirdam stāstus par uzaugšanu ārzemēs, kas parasti nozīmē dzīvi vienā mītnes zemē, tad Annas gadījumā tās ir bijušas 7 valstis, kur jauniete mācījusies un dzīvojusi, visu laiku it kā esot vislatviskākajā konkrētās mītnes zemes punktā – vēstniecībā -, bet negūstot dzīves pieredzi šeit, Latvijā. Annas izpratne par sevi kā par latvieti ir veidojusies ļoti savdabīgos apstākļos, un, uzaugot un mācoties starptautiskajā vidē, ne vienmēr esot bijis viegli saglabāt pārliecību par Latvijas nozīmību un vērtību pasaules lielo valstu kontekstā.
Anna Eihenbauma (30 gadi)
Es esmu no Latvijas, pat, ja es te neesmu uzaugusi, pat, ja es te neesmu dzimusi un pat, ja es te pašlaik nedzīvoju. Sanāk tā, ka es uzaugu Latvijas diplomātu ģimenē. Mani abi vecāki ir dzimuši un uzauguši Latvijā, man visi vecvecāki un visi citi radi dzīvoja un dzīvo Latvijā, bet es piedzimu Anglijā, tēva pirmajā diplomātiskajā postenī, un tā arī viss iesākās. Mēs ik pa vairākiem gadiem pārvācāmies uz jaunām dzīvesvietām, un sanāca tā, ka, lai gan es reprezentēju Latviju, es pati tur nemaz tik daudz laika nebiju pavadījusi.
Kur Tu mācījies?
Vairākās vietās. Es uzsāku mācības Nīderlandē, britu sistēmas skolā, tur starptautiski bērni apkārt bija. Tad es vienu gadu nomācījos Latvijā otrajā klasē, tā ir mana vienīgā pieredze mācīties Latvijā un latviski. Tad mēs bijām 4 gadus Izraēlā, kur es mācījos amerikāņu starptautiskajā skolā, un tad mēs pārvācāmies uz Igauniju. Tallinā es pabeidzu vidusskolu, arī starptautiskajā sistēmā. Man palika 18 gadi, un es arī turpinu to, ka es dzīvoju kut kur ilgu termiņu. Pēdējā vieta, kur man jau 7 gadus ir stabilitāte, ir Kanāda, tādēļ arī uz 2×2 semināra dalībnieka vārda kartes man ir rakstīts tieši šīs valsts nosaukums. Pagājušogad esmu ieguvusi arī Kanādas pilsonību, kas pielika klāt kaut ko tādu interesantu manai identitātei, jo iepriekš es biju tikai no Latvijas, man bija Latvijas pase, bet man nekad nebija citas tautiskās identitātes.
Кā šobrīd šīs identitātes Tevī sadzīvo? Jo Tev ir Kanādas praktiskā dzīves pieredze, kuras īsti nav bijis Latvijā.
Laikam jāsaka, ka man nav viss tikai balts vai melns, viss ir tāds pelēcīgs, jo manī ir daļa no visurienes, kur es esmu dzīvojusi, un ne tikai dzīvojusi – arī ceļojusi. Ja es pareizi saskaitīju tad uz šo brīdi es jau esmu dzīvojusi 7 valstīs. Tūlīt pārvākšos uz kādu brīdi arī uz Austrāliju, tad būs astotā valsts tā, un es šaubos, ka es varētu uztaisīt tabulu, cik procentuāli es esmu kas, bet sirdī es esmu latviete. Bet arī tas ir kā kurā kontekstā. Ja es, piemēram, ceļojot satieku kādu, kas ir no Kanādas, es teikšu, ka es arī esmu kanādiete. Būtu tāds konteksts, ka es esmu no Latvijas, bet kļuvu par kanādieti. Nedomāju, ka man būtu daudz kontekstu, kur es teiktu, ka es esmu vienkārši kanādiete un viss.
Mūs ļoti lielā mērā veido vide mums apkārt un tuvāko loks. Kā ir izaugt, nepārtraukti mainot dzīvesvietu un cilvēkus sev apkārt?
Ir gan milzīgi plusi, gan milzīgi mīnusi. Kā bērnam to pieredzēt ir diezgan grūti, es teikšu, jo tāda starptautiskā dzīve – tajā ne tikai es pārvācos. Nīderlandē, kur es mācījos, tas nebija visu laiku ar vieniem un tiem pašiem cilvēkiem, jo tā bija starptautiskā skolā, kur arī visi citi bija kā es – atbrauc uz kādu noteiktu laiku un tad aizbrauc. Piemēram, kad es aizbraucu uz Igauniju, es sadraudzējos ar vienu meiteni no savas klases, mēs kļuvām ļoti tuvas, par ko es biju ļoti priecīga, bet es neatceros, vai viņa to skolas gadu pabeidza, vai nē, bet viņai jau bija jādodas prom. Tas liek būt gatavam visām izmaiņām.
Foto no personīgā arhīva
Vai nav tā, ka šī te biežā pārvākšanās ir kopumā ietekmējusi Tavu dzīvesveidu? Vai Tu varētu šobrīd tā pavisam apmesties uz dzīvi vienuviet?
Es pašlaik nezinātu, kur. Es nezinu, kas ir tā vieta, kur būtu visas iespējas, ko es gribu pieredzēt dzīvē, jo vienmēr, kur viss ir, tur kaut kā arī nav. Es jau Ilgus gadus par šo jautājumu domāju – kā atrast to vienu perfekto vietu, bet es esmu sapratusi, ka tādas vietas nav. Un, jā, man patīk pārmaiņas, patīk jaunas vietas, patīk jauni cilvēki. Man bija ļoti nesen saruna ar draugiem, ko sen nebiju redzējusi, un viens no viņiem teica – ja tu dzīvo dažādās vietās, gūsti tur arī ikdienas un kultūras pieredzi, tad tu beigās esi dzīvojis nevis vienu, bet vairākas dzīves. Un es gribu dzīvot vairākas dzīves, es grib izmantot iespēju redzēt, kas pasaulē notiek. Man patīk mainīt vidi un mācīties, un, kad jaunais kļūst par ierasto, man vajag virzīties tālāk.
Vai apsver domu kādreiz dzīvot arī Latvijā?
Es gribētu, bet es nezinu, vai tas sanāks un uz cik Ilgu laiku tas sanāktu, un kā tas vispār izskatītos. Es pēc universitātes pabeigšanas Nīderlandē atbraucu uz Latviju, lai gūtu darba pieredzi un izdomātu, ko darīt tālāk pēc bakalaura grāda iegūšanas. Tā bija interesanta pieredze, bet bija arī grūti, jo toreiz man nebija daudz pazīstamu cilvēku Latvijā. Man nebija tādas kopienas sajūtas. Man likās, ka cilvēkiem, kurus es pazīstu, bija jau izveidojies konkrēts ritms, kā viņi tiekas ar draugiem, un mani īsti neaicināja klāt savām draugu grupiņām, man bija ļoti grūti iepazīties ar jauniem cilvēkiem. Darba pieredzi es ieguvu, bet īsti neiejutos. Es zināju, ka es gribu tālāk mācīties, un man parādījās iespēja mācīties Kanādā. Šī iespēja bija principā uzreiz jāizmanto, jo otras tādas varēja nebūt, un es izlēmu braukt uz Kanādu. Sākumā bija plāns atgriezties, bet nu jau 7 gadi kaut kur paskrējuši un dzīve ir mainījusies. Bet es negribu nekur steigties, jo pati vēl neesmu sakārtojusi domas.
Piemēram, vakar man bija tik forša pieredze pirtī! Ar īsto latvisko pērienu, man ļoti patika, un bija tāds brīdis, kad es biju absolūti klātesoša, skanēja latviešu mūzika, un es aizdomājos par to, kāpēc es vazājos atpakaļ pa pasauli? Varbūt tomēr vajag braukt atpakaļ uz Latviju un iedzīvoties šeit, lai es varu biežāk un vairāk baudīt. Bet tā ir arī sava veida romatizēšana. Tādas lietas notiek nometnēs un svētkos, bet dzīvē ir savādāk. Man Latvija tik ļoti saistās ar Latviju, ka man tā ziema, ko es šeit pavadīju pēc universitātes 2016. gadā, bija ļoti smaga. Nav tā, ka es ziemu neesmu pieredzējusi, bet es nebiju pieredzējusi ziemu Latvijā. Man viena draudzene pat smejas, kas es braucu uz Latviju tikai tad, kad ir forši.
Kā Tu uzzināji par 2×2 semināriem un ko tu šeit gūsti?
Abas reizes, kad līdz šim piedalījos semināros, tie notika Kanādā, Saulainē, 2019. un 2024. gadā, un man ļoti patika. Es iesaistījos caur to, kad es nonācu Kanādā 2018. gadā. Pamazām sāku iepazīt latviešus tur, jo sākumā nepazinu nevienu, un, kad es kut kur redzēju informāciju par šādu semināru, zināju, ka man vienkārši jābrauc. Tā bija maģiska, emociju pilna nedēļa, tāpēc pieteicos arī nākamajam Kanādas semināram.
Zināju, ka es noteikti to gribu darīt arī Latvijā. Kad ieraudzīju, ka seminārs būs Latgalē, es zināju, ka vienalga, kas un kā, ka man noteikti tur ir jābūt, jo mammas radi ir no Latgales. Kad mums pirmajā dienā prasīja, kuri ir no Latgales, es nekāpu uz skatuves, jo es neesmu no Latgales. Kad jautāja, kuri ir latgalieši sirdī, es nepagāju uz priekšu, lai gan sirdī es to jūtu. Ir daļa no manis, ko es izjūtu kā latgalisko, pat ja man tās pieredzes nav bijis. Man ir prieks vismaz mazliet iepazīt Latgali. Man gribas kādreiz atbraukt un iemācīties kādas foršas lietas no Latgales amatniekiem.
Par integrāciju Latvijā – daudzi uzsver, sevišķi ārzemnieki, ka ar latviešiem ir grūti uzsākt kontaktu un sadraudzēties. Kādi irt latvieši, tavuprāt?
Es neteiktu, ka latvieši ir vēsi, tas nav tas pareizais vārds. Man vispār bieži vien ir grūti izteikties latviski. Sevišķi izteikties aprakstoši, laikam nedaudz trūkst tas vārdu krājums. Bet es pēdējā laikā esmu satikusi tik daudz latviešu, kas ir tādi, kā 2×2 semināru jaunieši, diasporas latvieši, kas nav tādi, kas ir vēsi vai negrib draudzēties.
Tas latviskums, ko es izjūtu, ir tas, ka es esmu daļa no kopienas, daļa no kaut kā, ko mēs visi gribam uzturēt. Un, es domāju, latvietība ir iedvesma. Tas ir kaut kas interesants un kaut kas īpašs. Esmu gājusi tik daudz starptautiskajās skolās, un gan lepojusies, gan nē ar to, ka es esmu latviete. Vēl neilgu laiku atpakaļ es atradu savus skolas laika mājasdarbus no aptuveni 7 gadu vecuma, un tur bija atsauksmes no skolotājām, kur bija rakstīts: “Anna ļoti aktīvi piedalās mācību stundās, uzcītīgi pilda mājasdarbus un ar lielu entuziasmu runā klasē, it īpaši, ja temats ir par savu valsti.” To izlasīt bija ļoti forši, jo es to biju aizmirsusi. No vienas puses tas pat ir smieklīgi, ka es tik maz laika biju pavadījusi Latvijā, bet tik ļoti lepojos ar savu valsti, un tas nāk no ģimenes. Tajā laikā Nīderlandē mēs pat dzīvojām vēstniecībā, mums bija dzīvoklis virs tās, un mēs ar brāli bijām klātesoši visos pasākumos, pat, ja tie nebija bērnu pasākumi, mēs to piedzīvojām un redzējām. Mani vecāki ir ļoti lepni par to, ka viņi ir latvieši.
Grūtāk bija tad, kad es biju pusaudze. Šajās starptautiskajās skolās citi jaunieši no lielvalstīm vienmēr atrada kādu iemeslu, lai apceltu tavu valsti, un brīžiem man trūka pretargumentu, jo man trūka Latvijas pieredzes, es nezināju visas nianses, bet zināju, ka tas, ko viņi saka, tā patiesībā nav. Un tas brīžiem lika aizdomāties par to, ka, ja Latvija ir maza, tātad mēs neesam svarīgi. Protams, es esmu sapratusi, ka tā nav, mēs esam svarīgi, un tieši otrādi – mums ir jālepojas ar to sava ziņā. Man ir bijuši kanādiešu draugi, kas ir pievienojušies latviešu pasākumiem, un viņi ir bijuši ļoti pārsteigti un pat nedaudz apskauduši to, ka mēs tā varam sanākt kopā, uzdziedāt, runāt, mums ir kopīgi joki, pat, ja mēs viens otru nepazīstam, mēs viens otru saprotam kaut kā uzreiz… es domāju, latvietība ir ļoti ietekmējusi manu dzīvi.
Kad es atbraucu uz universitāti, mēs reiz gājām pa gaiteni ar jaunajiem kursabiedriem, viens otru nepazinām, un kāds pajautāja, no kurienes kurš ir, un viena meitene pateica: “Latvija.” Un man bija – paga, es arī! Un viņa joprojām ir viena no labākajām draudzenēm, tas bija 9 gadus atpakaļ! Un principā tas sākās tikai tāpēc, ka mēs abas esam latvietes.
Kā jūs ģimenē uzturējāt latvisko garu?
Mums vienmēr ģimenē bija jārunā latviski – skolā viss bija angļu valodā, bet mājās bija jāpārslēdzas. Vietās, kur es dzīvoju, man nebija iespējas apgūt latviešu valodu svētdienas skolās. Es to arī darīju mājās, atceros, ka mamma bija pirkusi kaut kādas darba burtnīcas un grāmatas. Bet es īsti tajā laikā jau nedomāju par to, ka man tas latviskais jāuztur. Tā nebija lieta, par ko man bija jāraizējas, tā bija lieta, par ko mani vecāki raizējās. Man bija sajūta, ka es esmu tādā ļoti ekskluzīvā klubiņā tāpēc, ka es esmu latviete. Pazinu ļoti maz latviešu, kas bija manā vecuma grupā – tie bija krietni vecāki vai krietni jaunāki cilvēki, tāpēc man tā latvietība ilgi bija vientuļa, bet ne tādā sliktā veidā. Likās, ka mēs esam tāda maza izredzēto grupiņa. Tas bija līdz 15 gadu vecumam, kad es pirmo reizi piedalījos nometnē, Eiropas Vasaras skolā, kur es sapratu, ka mēs īstenībā esam tik daudz un ar dažādām šīs dzīves Latvijā un ārpus tās pieredzēm.