Dadzīšu ūdensdzirnavas iegūst reģiona nozīmes industriālā pieminekļa statusu

Par 9000. valsts aizsargājamo kultūras pieminekli kļuvušas Dadzīšu ūdensdzirnavas, kas atrodas Madonas novada Mārcienas pagastā. Tām piešķirts reģiona nozīmes industriālā pieminekļa statuss.  Dzirnavu saimnieki šo unikālo vietu pie Aronas upes iecerējuši atjaunot, tādēļ devāmies klātienē noskaidrot gan nākotnes plānus, gan ielūkoties dzirnavu vēsturē.

Madonas novadā Aronas upes krastā esošās Dadzīšu ūdensdzirnavas celtas ap 1890. gadu. Dzirnavas būvējis Mārcienas muižas kalps Jēkabs Dadzītis, un sākotnēji tās darbojušās ar koka dzirnavu ratu, vēlāk modernizējot uzstādītas turbīnas. 

Kā stāsta viena no dzirnavu mantiniecēm Sintija Dadzīte, ēka pagājušā gadsimta laikā vairākkārt cietusi ugunsgrēkos, taču allaž atjaunota un palikusi dzimtas īpašumā. Šobrīd tās iekļautas Valsts aizsargājamo kultūras pieminekļu sarakstā. Kā stāsta Dadzīšu ūdensdzirnavu saimniece, dzirnavas esot būvējis un visu veidojis viņas vectēva vectēvs. 

“Šeit netālu tek Aronas upe, no upes nāk kanāli, kas iet cauri dzirnavām, un tad no augšējā stāva līdz apakšējam stāvam te tika ražoti milti. Kad es biju bērns, man tā vēsture neinteresēja, bet šobrīd viss ir savādāk. Arī pašai diezgan daudz kas jāizzina. Tas, ko zinu – vectēvs bija aktīvs cilvēks, kas te darbojās. Un arī deviņdesmitajos mans tēvs, cik es zinu, vēl varēja iedarbināt tās dzirnavas, bet tad vairs tas nebija tik aktuāli, un tāda ražošana šeit nenotika. Pēc tam vairāk bija kā dzīvojamā ēka,” stāsta Sintija.

Izskatot atbilstību iekļaušanai Valsts aizsargājamo kultūras pieminekļu sarakstā, tiek vērtēti dažādi aspekti, tostarp objekta saglabājamās vērtības un tā potenciāls atjaunošanā. Šo kritēriju rezultātā Dadzīšu ūdensdzirnavām piešķirts 9000. kārtas numurs, iekļaujot tās sarakstā kā reģiona nozīmes industriālo pieminekli.

“Latvijas teritorijā ir salīdzinoši maz ūdensdzirnavu, kurās ir saglabājušās oriģinālās iekārtas un mehānismi, kā tas ir redzams Dadzīšu ūdensdzirnavās, kur ir gan iekārtas saglabājušās, gan arī kanālu un slūžu sistēma, kas arī ir galvenā vērtība. Industriālie pieminekļi kā tipoloģiskā grupa ir salīdzinoši jauna, tieši tādēļ arī šo pieminekļu nav tik daudz sarakstā kā, piemēram, arheoloģijas vai arhitektūras pieminekļi. Nacionālā kultūras mantojuma pārvalde tiešām ir ieinteresēta arī atbalstīt dažādos jautājumos, saistībā ar turpmāko dzirnavu saglabāšanu. Tur ir redzams tiešām liels potenciāls,” uzsver Nacionālās kultūras mantojuma pārvaldes Arheoloģijas un vēstures daļas speciāliste, vēsturniece Elīna Bogdanova. 

Savukārt Sintija Dadzīte, komentējot statusu, noteic: “Saprotu, ka šis industriālais mantojums sīkās detaļās mūs nekontrolēs, kā katru rokturīti nomainīt. Skatīsimies pozitīvi, ka tas mums tieši dos papildu iespējas, varbūt iespēju piesaistīt projektus. Lai gan sen nav izmantotas, būtībā tās ir atjaunojamas un diezgan labā stāvoklī, ka droši vien varētu to visu mehānismu atjaunot, sakārtot.”

Taču ne gluži miltu malšanai. Saimnieki šo vietu iecerējuši atjaunot gan savām privātajām vajadzībām, gan kā apskates objektu, kas atklāj ūdensdzirnavu un dzimtas vēsturi plašākai sabiedrībai.

“Kā apskates objektu noteikti, jo tā ir vērtība, ko radījuši mans vecvectēvs un vectēvs un kas te saglabājies. Tēvs gan bija kaut kas galīgi cits, viņš bija lidotājs. Viņš šeit piedzima un dzīvoja, aizgāja mācīties par lidotāju, arī bija lidmašīnas komandieris. Tie gan bija padomju laiki – kā mainījās laiki, tā viņš aizgāja pensijā,” stāsta Sintija Dadzīte.

“Tēvam noteikti būtu šeit jāatvēlē kāda telpa, ja tur tiešām kādreiz būtu muzejs, kas būtu tēva gaitām. Jo mums, lai arī tur ir dzirnavas, ir ļoti daudz dažādu lietusaistībā ar lidošanu, un fotogrāfiju ļoti daudz. Tas jāsaglabā. Es pati un mana māsa, kura ir otra īpašniece, dzīvojam Rīgā, mums šobrīd pilnīgi citas lietas dzīvē, tāpēc mums ir ļoti daudz jaunu zināšanu, ko apgūt. Jāskatās, kā tas ies un kādus speciālistus mēs varēsim atrast, pakonsultēties un darboties,” noteic Sintija Dadzīte.

Vēl tikai jāpiebilst, ka pašlaik valsts aizsardzībā ir mazāk nekā 30 ūdensdzirnavu.