Starptautiskā sieviešu diena, ko katru gadu atzīmē 8. martā, radās 20. gadsimta sākumā arodbiedrību kustības rezultātā, lai aizstāvētu sieviešu balsstiesības un pieprasītu labākus darba apstākļus. Iedvesmojoties no sociālistiskajām kustībām, pirmā Starptautiskā sieviešu diena tika atzīmēta 1911. gada 19. martā Austrijā, Dānijā, Vācijā un Šveicē. Šis datums kļuva cieši saistīts tieši ar 8. martu pēc 1917. gada streika, kurā Krievijas sievietes pieprasīja “maizi un mieru”.
Latviskā kultūra savā būtībā ir matriarhāla kultūra no latviskās dzīvesziņas viedokļa, un mēs varam lepoties ar patiešām stiprām, neatlaidīgām un iedvesmojošām sievietēm – gan tādām, kas savas cīņas izcīna uz publiskās skatuves, gan tādām, kas ar savu pašaizliedzīgo darbu satur kopienas un domubiedrus, veidojot spēcīgāku šīs valsts pamatu.
Par godu Starptautiskajai sieviešu dienai martā katru dienu publicēsim pa Latvijas stipro sieviešu stāstam ar cerību iedvesmot tās no mums, kas savu spēku vēl meklē.
Diāna Soldāne ir Daugavpils valstspilsētas pašvaldības iestādes “Vienības nams” vadītāja, deju ansambļa “Laismeņa” vadītāja un mamma, ilgus gadus strādājusi arī Daugavpils Universitātē (DU). Var droši teikt, ka Diānu pazīst visa Daugavpils un arī Latvijas kultūras vide, jo ar savu sparu un idejām viņa ir spējusi aizraut plašu auditoriju gan akadēmiskajā, gan kultūras, gan pilsētvidē.
Ja kādreiz būs palaimējies redzēt deju ansambļa “Laismeņa” uzstāšanās aizkulises, noteikti dzirdēsiet dejotājus saucam Diānu par “mammu”, kas, domāju, lielā mērā izsaka Diānas būtību – pilnu rūpju un atdeves pret darāmajiem darbiem, bet ar labai mammai raksturīgu stingru roku un skaidru nākotnes redzējumu, kas virza pretim panākumiem.
Diān, abstrahējoties no tavas publiskās personības, ja tev būtu jāpastāsta par sevi cilvēkiem, kas neko par tevi nezina, kas būtu tas, ko tu uzsvērtu?
Es ļoti lepojos ar to, ka es esmu latgaliete – cik man ir bijusi iespēja izpētīt, manā dzimtā nav citu tautu piejaukumu, kas ir retums.
Kāds ir latgalietis?
Man šķiet, latgalietim ir dziļāk asinīs tāds spīts, sevišķi mūsu paaudzei, kuri latgaliešu valodu dzirdēja tikai mājās un baznīcā. Ārpus mājas bija jākautrējas, ja tu runāji ar latgaliešu akcentu. Un tikai tad, kad latgaliešu kultūra sāka atdzīvoties un plaukt, visiem tā kļuva interesanta, un latgaliskumu sāka pieņemt. Jā, šis laiks, kad mums bija jākautrējas par savu kultūru, ir iedevis spītu nest to tālāk, vēl vairāk ar to lepoties. Mēs esam tuvāki tradicionālajam mantojumam, savu vecmāmiņu un vecvecmāmiņu stāstītajam un nodotajam mums. Man šķiet, latgalieši ir tuvāk saknēm – gan tām, kas zemē, gan tām, kas kultūrā. Gruntīgāki mēs esam.
Vai tu savā dzīvē esi saskārusies ar citādu attieksmi pret sevi tādēļ, ka esi latgaliete?
Redz, tad, kad es sāku studēt, tā sauktā “latgaliešu kultūras renesanse” jau bija sākusies – tas bija grupu “Bez PVN” un “Borowa MC” laiks. Es gāju tam līdzi un ļoti izjutu šo latgaliskumu, lai gan latgaliešu valoda ir mana dzimtā valoda – es sākumā runāju latgaliski un tikai tad apguvu latviešu valodu.
Kas tu gribēji būt bērnībā un kā nonāci līdz vietai, kur esi tagad?
Vispār es biju pārliecināta, ka es būšu pavāre (smejas). Manas vecmammas māsa bija saimniece, pavāre, un man likās – es arī to varētu darīt. Bet tad dzīve salikās tā, ka es sapratu, ka pavārs es tāpat esmu katru dienu un varbūt der izmēģināt sevi citā jomā (smejas).
Mācījos Preiļu Valsts ģimnāzijā, fizmatu klasē, un gandrīz iesniedzu dokumentus fizikas jomā Rīgā, bet tad nolēmu pamēģināt iesniegt dokumentus arī DU angļu filoloģijas programmā. Mani tur pieņēma, un tā es nonācu Daugavpilī, turpat ieguvu arī maģistra grādu sabiedrības un iestāžu vadībā, un tā te arī dzīvoju jau vairāk nekā 20 gadus.
Un kas notika tālāk? Kā nokļuvi līdz “Vienības namam” un “Laismeņai”?
Es pabeidzu angļu filologus un jau studiju laikā sāku strādāt DU Ārējo sakaru daļā, kas vienā brīdī tika apvienota ar sabiedriskajām attiecībām. Tad strādāju studiju kvalitātes novērtēšanas daļā un tā kopumā 10 gadus es nostrādāju DU administratīvajos amatos, bet paralēli jau kopš pirmā kursa dejoju arī deju ansamblī “Laismeņa”. Kad iepriekšējā “Laismeņas” vadītāja, Lilija Graudiņa, gāja pensijā, viņa piedāvāja šo amatu man – tā es sāku vadīt deju kolektīvu, vēl strādādama universitātē. Un tad mani paaicināja uz Kultūras pārvaldi, jo universitātē es arī strādāju ar pasākumu organizēšanu – koordinēju pirmās Zinātnieku naktis un Zinātnes festivālus.
Ja universitātē man jau bija salīdzinoši nopietni amati, tad Kultūras pārvaldē es uzsāku darbu no “pašas lejas” – kā kultūras pasākumu organizatore. Un tā palēnām nonācu te. Tas, manuprāt, ir ļoti svarīgi – iziet šo ceļu no “lejas līdz pašai augšai”, ja tā var teikt, jo tikai tad tu vari kļūt par konkrētās jomas speciālistu – kad zini un saproti katru darba posmu un katra darbinieka atbildību ikdienā.
Vai mēs varam runāt par kādām izteiktām vīriešu-sieviešu lomām, ar kurām tu esi saskārusies darba profesionālajā ikdienā?
Es domāju, ka saprātīgi un kritiski domājoši cilvēki saprot, ka lomas vairs nav tik strikti nodalītas un tās pārklājas, bet, ja kādam liekas, ka sievietes vieta joprojām ir “pie plīts un ar bērniem”, tas ir attieksmes un izpratnes jautājums. Arī sieviete var sasniegt jebko, jautājums ir, kā uz viņu par to skatīsies. Bet arī tā ir nevis sievietes, bet citu cilvēku problēma.
Pret sievietēm jebkurā gadījumā pastāv vairāk ekspektāciju – mums taču ir labi jāizskatās, nedrīkst novecot, nedrīkst uzēst vēderu – vai tu savās gaitās esi saskārusies ar vērtējumu no šī viedokļa?
Diemžēl tas tā ir – no sievietes sagaida, lai viņa būtu smaidīga, pozitīva, lai ar viņu būtu viegli, un reti kad kāds pa īstam pajautā par viņas iekšējām sajūtām. Man īstenībā tāda pirmā reize nebija nemaz tik sen – tas bija laikā, kad gatavojām Daugavpils pieteikumu Eiropas kultūras galvaspilsētas konkursam. Mums pirmajā kārtā bija komandas biedri, ārējie eksperti, kas palīdzēja sagatavot pieteikumu – man tika doti uzdevumi, kas bija jāpilda komunikācijā ar šiem partneriem. Un tieši viņi bija tie, kas man vismaz reizi nedēļā jēgpilni pajautāja: “Kā tu jūties? Vai tev nav sajūta, ka tev ir par daudz? Vai tu zini, ka tu vari pateikt arī: “Nē, es to nevaru paspēt izdarīt divu stundu laikā!”?” Tajā brīdī man bija šoks, ka kāds man vispār kaut ko tādu jautā, jo mēs jau varam visu pašas, bet tas bija moments apzināties, ka es dažreiz drīkstu izpūst gaisu, novilkt robežas tam, ko es varu vai nevaru izdarīt. Diemžēl šādus jautājumus mēs saņemam ļoti reti. Uz jautājumu: “Kā tev iet?” mēs neatbildam pēc būtības. Mums “viss ir labi”. Ja tas tiktu darīts jēgpilni, tas radītu pilnīgi citu sinerģiju gan darba, gan privātajā vidē.
Mums ir iedaudzināts tas, ka viss ir jāpaspēj, viss ir jāizdara līdz pat līmenim, kad mēs sākam justies vainīgi, ja nespējam izdarīt lietas, kas ir pāri mūsu spēkiem. Mēs aizmirstam, ka katram ir savu spēju robežas un ka mūsu paveiktais īstenībā jau ir ļoti daudz. Ideālas situācijas nepastāv, vienmēr būs kaut kas, ko varēs izdarīt labāk.
Un to mēs turpinām audzināt savos bērnos, neizprotot šāda attieksmes pret dzīvi modeļa negatīvo ietekmi – mēs kopš bērnības neļaujam tiem kļūdīties. Skolās šobrīd pārbaudes darbs ir jāuzraksta labi ar pirmo reizi – es atvainojos, vai mēs, pieaugušie, visu vienmēr varam izdarīt labi ar pirmo reizi? Un no bērniem mēs to pieprasām. Tas viņos vien vairo stresu un rāda, ka, ja no pirmās reizes nav izdevies, iespējams, nav vērts. Nezinu, vai tā ir pareizā pieeja.
Kultūras joma, kurā tu darbojies, prasa milzīgu laika plānošanas spēju un, kā jau minēji, arī spēju samierināties ar pieļautajām kļūdām. Kā tu ar to visu tiec galā?
Laika plānošanā esmu izmēģinājusi visu un, jāsaka, ka tā ir tikai ilūzija, ka visu var paspēt. Nevar gan. Tu paspēj to, kas tieši tajā brīdī ir prioritāte. Nu jau ir tā, ka viss ir jāpieraksta – pilns Google kalendārs un plānotājs. Kādreiz es lepojos ar to, ka visu varēju paturēt galvā, bet nu vairs tas nav iespējams, informācijas ir pārāk daudz. Bet – jo vairāk dari, jo vairāk var izdarīt.
Tāpat ar laiku esmu iemācījusies uzdevumus deleģēt – tā ir šī robežu novilkšana tam, ko vari izdarīt pats. Tas nemaz tik viegli nenāk jau pieminētā “man pašam viss ir jāvar” kontekstā, tā nav neuzticēšanās citiem, bet tāda nesaprotama nevēlme “uzkraut” šo darbu citiem. Ir jāmaina šī attieksme, ka es nevis “uzkrauju” kādam darbu, bet dalos ar to kopīga mērķa sasniegšanai.
Cik zinu, tev ir dēls, un arī deju kolektīvs tevi sauc par “mammu” – tas laikam ir smagākais spēcīgo sieviešu darba grafikos – atrast laiku katrai dzīves lomai.
Jā, tas nav viegli. Katru dienu ir jāizvērtē, kā šīs lomas sabalansēt – visas lomas iet pa riņķi, vienā vienkārši nav iespējams visu laiku noturēties. Darba un pasākumu dienās esmu “Vienības nama” vadītāja, abi ar dēlu darbojamies folkloras dziesmu un deju kopā “Svātra”. Un šis ir ļoti apzināti – kopīgs vaļasprieks, abi “Laismeņas” sastāvi aizņem vismaz trīs vakarus nedēļā, un vēl koncertu dienas, tā diemžēl sanāk, ka ģimenei un draugiem nespēju veltīt tik laika, cik gribētos. Un nav tā, ka vienmēr viss sanāk – gadās, ka nesanāk, gadās, ka sabrūk. Tā ir medaļas otra puse.
Un ir jābūt stingrībai. Sevišķi stingra, man šķiet, es esmu kā “Laismeņas” vadītāja, ko dažreiz sev pārmetu, ka varbūt pat par daudz. Bet te arī jābūt godīgiem – mēs visi gribam sasniegt labus rezultātus sfērās, kurās darbojamies un kas ir mūsu sirdslieta – bez stingras rokas tas ir grūti panākams. Protams, to var darīt arī no jaukas un mīļas komunikācijas pozīcijas, bet mana pieredze rāda, ka ar mīļumu vien vadītājs nevar darboties tik efektīvi.
Vai tavā dzīvē ir sievietes, kas ir iedvesmojušas tieši tevi?
Jā, pirmkārt, tās noteikti ir manas dzimtas sievietes. Kā teica mana Vecmāmiņa: “Dod dieviņ visu prast, bet ne visu pašam darīt”. Manas dzimtas sievietes dzīvoja laikos, kad viņām nebija variantu, viņām vienkārši bija jāvar. Bet, ja runājam par mūsdienu personībām, tā ir Dace Melbārde – man ir bijusi iespēja pie viņas mācīties, mani uzrunā viņas personība, pieredze un zināšanas, ar kurām viņa labprāt dalās.
Mums Latvijā sieviešu vidū ir ļoti divējāda situācija – mums ir tik daudz šo stipro sieviešu paraugu, kāda esi arī tu, bet tajā pat laikā mēs joprojām dzīvojam valstī, kur ir vieni no augstākajiem vardarbības ģimenē rādītājiem Eiropā – ko tu varētu teikt sievietēm, kas vēl ir tikai ceļā pašas pie sevis?
Kā atrast savu stipro pusi? Zini, vēlēt to ir viegli, bet dažreiz tā nav sievietes pašas spēka neapzināšanās, bet gan sadzīves noteikumi, kas šo izvēli aiziet padara grūtu vai neiespējamu.
Es novēlētu noticēt tam, ka mēs varam izdarīt daudz vairāk, nekā mums šķiet. Un, lai gan pēdējos pāris gados dažkārt pierādās pretējais, kritiskās situācijās nevajag baidīties lūgt palīdzību. Ir jānojauc tā ilūzija, ka katram ir jātiek galā pašam. Mums ir jākultivē doma, ka mēs esam atbildīga sabiedrība, ka mēs spējam nākt kopā, palīdzēt un atbalstīt, nevis vien pamācīt no malas, jo divu vienādu situāciju nav, tātad nav arī gatavas receptes rīcībai šajos dažādajos gadījumos. Mūsu pieredze var ne vien nederēt, bet dažreiz arī nākt par ļaunu. Svarīgākais laikam ir iemācīties klausīties.
Kā tu skaidrotu terminu “sievietes laime”?
Sievietes laime ir iemācīties negaidīt lielo laimi, nebarot ilūziju, ka kaut kam ir jānotiek, lai mēs būtu laimīgas. Un tas nav viegli. Mūsu laime ir iemācīties ķert mazās laimītes katru dienu. To mirkļu ir tik daudz! Un, kad tos sāc pamanīt, izrādās, ka esi laimīgs praktiski visu laiku.