Pirms Eiropas Rekonstrukcijas un attīstības bankas (ERAB) pilnsapulces, kura no 5. līdz 7.jūnijam notika Rīgā, ERAB ir publicējusi jaunākās ekonomikas prognozes, Latvijai šogad paredzot iekšzemes kopprodukta (IKP) pieaugumu par 2%, bet nākamgad – par 2,3%. Salīdzinot ar februāra prognozēm, Latvijas IKP pieauguma aplēse abos gados ir samazināta par 0,2 procentpunktiem. Līdzīgi koriģētas arī Igaunijas un Lietuvas IKP prognozes.
ERAB galvenā ekonomiste Beata Javorcika intervijā norāda, ka situācija joprojām ir sarežģīta. Turklāt viņa pauž uzskatu, ka Austrumeiropas valstu līdzšinējais izaugsmes dzinējspēks, kas lielā mērā balstījās uz investīcijām, lai attīstībā noķertu pārējo Eiropu, drīz būs izsmelts, un tagad ir jāattīstās, balstoties uz pašu inovācijām. Viens no atslēgas risinājumiem var būt aizsardzības nozare, bet tikai tad, ja līdzekļi tajā tiek ieguldīti ne tikai armijās un ieročos, bet arī pētniecībā un attīstībā.
Ir redzams, ka, neraugoties uz krīzi, Baltijas valstu ekonomikas aug lēnāk, bet joprojām aug. Kas izskaidro ekonomiku noturību šajos diezgan sarežģītajos laikos? Jo bija pandēmija un karš Ukrainā, tagad karadarbība Tuvajos Austrumos.
Ir bijuši daži faktori, kas ir palīdzējuši Baltijas reģiona ekonomikai augt. Viens no tiem ir algu pieaugums, kas ir veicinājis patēriņu un valsts ieguldījumus. Tāpat tie ir Eiropas fondi, Atveseļošanas un noturības mehānisms (ANM) un, protams, ieguldījumi aizsardzībā, “Rail Baltica”, kā arī ieguldījumi infrastruktūrā.
Liels faktors visām Austrumeiropas valstīm ir bijusi Vācijas izaugsmes tempa palēnināšanās. Baltijas valstīm to daļēji ir kompensējis pieaugošais pieprasījums no Ziemeļvalstīm. Igaunijā un Latvijā elektrības cenas ir bijušas nedaudz pasargātas no Tuvo Austrumu krīzes izraisītā šoka, pateicoties dalībai Ziemeļvalstu un Baltijas valstu reģionālajā elektroenerģijas tirgū, jo tur šīs cenas lielā mērā nosaka Ziemeļvalstu hidroenerģijas, kodolenerģijas un vēja enerģijas cenas, kas ļauj nebūt tik atkarīgiem no dabasgāzes cenām. Lietuvā elektroenerģijas ražošana, izmantojot gāzi, ir nozīmīga, un tādēļ dabasgāzes cenu pieaugums daudz spēcīgāk atspoguļojas elektroenerģijas cenu kāpumā Lietuvā. Lietuvas ekonomikai pašlaik ir palīdzējis, tas, ka no pensiju sistēmas otrā līmeņa tagad var izņemt naudu un tas var novest pie tā, ka cilvēki izņem naudu un palielina patēriņu. Vienlaikus ir svarīgi neaizmirst, ka Igaunijā trīs gadus bija lejupslīde, un izaugsme ir atgriezusies tikai 2025. gadā.
Tādēļ, jā, situācija uzlabojas, bet situācija joprojām ir sarežģīta.
Baltijā daudz dabasgāzi izmanto tieši apkures sezonā. Vai tas var radīt papildus spiedienu uz inflāciju, sākoties rudenim?
Enerģijas cenas ir visas Eiropas, ne tikai Baltijas reģiona problēma. ERAB ziņojumā par reģionu attīstību bija diagramma, kurā parādīta dabasgāzes cenu attiecība Eiropā un ASV. Pirms sešiem gadiem, 2020. gada maijā, tās bija vienādas. Tad notika Krievijas pilna mēroga iebrukums Ukrainā, Eiropa pārgāja no Krievijas cauruļvadu gāzes uz sašķidrināto dabasgāzi (LNG). Tehnoloģiski sašķidrinātā dabasgāze ir dārgāka, tāpēc tas šo attiecību mainīja un tas bija pirmais enerģētikas šoks Eiropā. Pēc tam, kad sāka darboties arvien vairāk LNG iekārtu gan Eiropā, kas palielināja saņemšanas iespējas, gan nosūtītājvalstīs, piemēram, ASV, cenas zināmā mērā stabilizējās. Un tagad ir piedzīvots otrais enerģētikas šoks. Tāpēc tagad mēs atkal esam situācijā, kad gāzes cenas Eiropā ir piecas līdz sešas reizes augstākas nekā ASV. Un tas, protams, mazina Eiropas konkurētspēju. Pirmkārt, dabasgāze ir izejviela, piemēram, ķīmijas rūpniecībā, otrkārt, daudzās valstīs, piemēram, Lietuvā, dabasgāze ir noteicošais faktors elektroenerģijas cenām.
Tas, ko mēs pašlaik redzam, ir būtisks elektroenerģijas cenu pieaugums, salīdzinājumā ar 2019. gadu, bet pieaugums ir mazāks nekā 2022. gadā. 2022. gadā mēs bijām situācijā, kad atjaunojamie energoresursi veidoja mazāku īpatsvaru, Ziemeļvalstīs ūdens līmenis bija zems, tāpēc tas ietekmēja hidroenerģijas ražošanu, dažas atomelektrostacijas Francijā veica apkopi. Tāpēc tagad satricinājums ir mazāks.
Vienlaikus elektroenerģijas cenas Eiropā ir ievērojami augstākas nekā ASV un šī ir problēma, kas ir aktuāla jau kādu laiku. Tas bija jautājums, uz ko tika norādīts, piemēram, [Eiropas Centrālās bankas bijušā prezidenta Mario] Dragi ziņojumā. Un tas ir viens no tiem jautājumiem, ko nav viegli ātri atrisināt.
Vai jūs redzat, ka Baltijas valstis risina šo enerģētiskās ievainojamības problēmu? Piemēram, Latvijā ir daudz saules enerģijas projektu, bet ir problēmas ar vēja enerģiju, jo iedzīvotāji kopumā ir diezgan negatīvi noskaņoti pret vēja parkiem. Vai jūs redzat, ka mēs virzāmies pareizajā virzienā?
Es uzskatu, ka jā. Es uzskatu, ka reģions virzās pareizajā virzienā un galvenais virzītājspēks tam ir domāšanas veida maiņa par atjaunojamajiem energoresursiem. Pirms 10 gadiem vai pat pirms sešiem gadiem atjaunojamā enerģija un zaļā pāreja tika uztverta kā kaut kas tāds, ko virza Brisele.
Tagad atjaunojamā enerģija tiek uztverta caur energoapgādes drošības prizmu. Tāpēc tagad tas vairāk ir kļuvis par drošības jautājumu, ne tik daudz par ekonomikas jautājumu vai ar klimatu saistītu jautājumu. Tāpat tas, ka Igaunija un Latvija tagad ir daļa no Ziemeļvalstu un Baltijas valstu reģionālā elektroenerģijas tirgus, pārtrauc šo saikni starp gāzes cenām un elektroenerģijas cenām, un tas ir ļoti apsveicams solis. Es domāju, ka tas kopumā varētu arī palielināt sabiedrības atbalstu lielākiem ieguldījumiem atjaunojamajos energoresursos.
ERAB ziņojumā norādīts, ka viens no faktoriem, kas var uzturēt noteiktu attīstības tempu, ir gaidāmais ANM beigu termiņš, kad jāfinalizē līdzekļu ieguldīšana. Bet kas būtu jādara pēc tam? Vai jūs redzat ieguldījumu plūsmu, kas varētu to aizstāt?
Es sākšu ar kopējo ainu. Savā ziņā mums Eiropā ir trīs problēmas. Viena no tām ir enerģijas cenas. Otra problēma ir konkurētspēja. Un trešā ir konkurence no Ķīnas puses.
Enerģijas cenas mēs jau apspriedām. Kas attiecas uz konkurētspēju, tad pēdējos vairāk nekā 30 gadus Austrumeiropa un Baltijas valstis ir attīstījušās, ķerot pārējo Eiropu. Runa bija par milzīgām investīcijām, par tehnoloģiju importu, zināšanu importu, ārvalstu tiešo ieguldījumu plūsmām. Šis izaugsmes dzinējspēks tuvojas tam, ka tas ir izsmelts. Tagad Austrumeiropas valstīm ir jāattīstās, balstoties uz pašu inovācijām. Un trešais aspekts ir tas, ka Austrumeiropa, Centrāleiropa, Baltijas valstis izjūt spiedienu no Ķīnas. Ķīna tuvojas gan šim reģionam, gan Eiropai kopumā.
Ziniet, viens no vienkāršiem veidiem, kā to ilustrēt, ir aplūkot 2000 uzņēmumu sarakstu, kas pasaulē visvairāk tērē pētniecībai un attīstībai. Ir redzams, ka trešdaļa uzņēmumu šajā sarakstā ir no ASV, ceturtā daļa – no Ķīnas, bet piektā daļa – no Eiropas. Ir tikai divi uzņēmumi no jaunajām ES dalībvalstīm, kas darbojas farmācijas nozarē – viens ir no Ungārijas, viens no Slovēnijas. Manuprāt, tas labi parāda, kur atrodas šis reģions. Ir vērts arī uzsvērt, ka pirms 20 gadiem trešdaļa no uzņēmumiem šajā sarakstā bija Eiropas uzņēmumi, un 5% bija Ķīnas uzņēmumi. Tāpat mēs redzam, ka Eiropā nav tāda mākslīgā intelekta buma kā ASV. Savukārt Ķīnas eksporta struktūra kļūst daudz līdzīgāka mūsu eksporta struktūrai, bet tas, ko Ķīna importē, kļūst mazāk līdzīgs tam, ko mēs eksportējam.
Tātad šie ir trīs izaicinājumi. Kā tos novērst? Būtībā runa ir par pamatu veidošanu turpmākai izaugsmei un te nav tādas vienas sudraba lodes.
Jūs uzdevāt pareizu jautājumu par to, kas ir nākamais naudas avots, un te prātā nāk aizsardzības izdevumi. Aizsardzībai tiek tērēti lieli naudas līdzekļi, un ir ļoti svarīgi, kā jūs tērējat šo naudu. Ir trīs iespējas. Pirmā izvēle ir, vai jūs tērējat naudu tikai un vienīgi armijai un ieročiem, vai arī jūs definējat aizsardzību plašāk – kā elastīgu infrastruktūru, kiberdrošību un energoapgādes drošību? Ziniet, ja jūs vairāk tērējat pēdējiem minētajiem mērķiem, tas dod labumu arī privātajam sektoram un nozīmē lielāku izaugsmi.
Otra izvēle, vai jūs ražojat paši vai importējat. Protams, vietējā ražošana veicina ekonomisko izaugsmi vietējā līmenī, nevis kaut kur citur.
Un trešais – vissvarīgākais jautājums ir par to, cik liela daļa naudas tiek tērēta labākajām šodienas aizsardzības sistēmām salīdzinājumā ar investīcijām rītdienas labākajās aizsardzības sistēmās. Tātad, citiem vārdiem sakot, runa ir par pētniecību un attīstību. Lielas daļas aizsardzības izdevumu veltīšana pētniecībai un attīstībai ir veids, kā stimulēt izaugsmi nākotnē.
Ja mēs runājam par investīcijām un investoru noskaņojumu, vai nav sajūtas, ka investori pēc kara sākuma Ukrainā izvairās no ieguldījumiem valstīs, kas ir blakus Krievijai – Somijā, Baltijas valstīs, Polijā -, jo situācija nav stabila?
Ir daudz spēku, kas ietekmē investīcijas, un šis ir tikai viens no tiem. Investīcijas ietekmē nenoteiktība un mēs esam dzīvojuši ar paaugstinātu nenoteiktību jau kopš pandēmijas.
Nenoteiktība var palielināties valstīs, kas atrodas ģeogrāfiski tuvu karam, taču tagad runa nav tikai par karu Ukrainā, jo par karā iesaistītu reģionu ir kļuvuši arī Tuvie Austrumi. Līdz ar to konkurence no citām vietām par investīcijām ir kļuvusi vājāka.
Nākamais aspekts ir ģeopolitika. Ja skatāmies uz ārvalstu tiešajām investīcijām jaunos projektos, mēs esam novērojuši lielu ASV tiešo ieguldījumu kritumu Ķīnā. Mēs esam novērojuši pieaugumu Indijā. Tā ir ģeopolitikas ietekme. Un kas no tā līdz šim guva labumu? Valstis, kas īstenoja daudzpolāru politiku, piemēram, Saūda Arābija, Apvienotie Arābu Emirāti, pat Uzbekistāna, Kazahstāna saņēma vairāk investīciju, jo tās saņēma investīcijas no Rietumiem, Ķīnas, citām valstīm. Tagad, sākoties karam Tuvajos Austrumos, to pievilcība ir dramatiski samazinājusies.
Tāpēc, domājot par investīciju plūsmām, svarīga ir ne tikai jūsu situācija, bet arī tas, kur atrodas visi pārējie. Raugoties no šīs perspektīvas, es domāju, ka pie kara Ukrainā, kas turpinās jau piecus gadus, investori zināmā mērā ir pieraduši.
Papildus tam joprojām ir spiediens palielināt globālo piegādes ķēžu elastību, un tādējādi arī spiediens pārvietot daļu no uzņēmējdarbības. Tas nāks par labu valstīm Eiropas vienotajā tirgū, Eiropas ekonomikas zonā. Tātad tas runā par labu lielākām investīcijām.
Vēl man par risku uztveri ir jāpiebilst, kad 2022. gadā Krievija iebruka Ukrainā, mēs pieredzējām aizņemšanās izmaksu pieaugumu Centrāleiropā un Baltijas valstīs. Tas ilga aptuveni gadu un pēc tam samazinājās. Turklāt mēs redzējām aizņemšanās izmaksu pieaugumu gan absolūtā izteiksmē, gan arī attiecībā pret Vāciju. Tagad, Tuvo Austrumu krīzes dēļ, visi aizņemas dārgāk, bet starp aizņemšanās izmaksām Centrāleiropā un Baltijā un Vāciju vairs nav tādu atšķirību. Tātad tas savā ziņā norāda uz uzticību šim reģionam.
Jūs minējāt, ka viena no nozarēm, kas var piesaistīt jaunas investīcijas, ir aizsardzības industrija. Vai jūs redzat, ka mainās arī investoru attieksme pret to? Piemēram, ERAB, Eiropas Investīciju bankas un līdzīgu institūciju politika vienmēr ir bijusi neieguldīt aizsardzības industrijā, duālas pielietojamības tehnoloģiju projektos. Tas var mainīties vai arī aizsardzības industrija var rēķināties tikai ar privātām investīcijām?
Es domāju, ka arī privātie investori var mainīt savu viedokli, jo, jūs zināt, iepriekš bija liela interese par investīcijām, kuras varēja dēvēt savā ziņā par morāli pareizām, diemžēl trūkst labāka vārda. Tādēļ bija stimuls izvairīties no ieguldījumiem tabakas nozarē, aizsardzībā, azartspēlēs, nozarēs, kas rada lielu piesārņojumu. Tagad Eiropas drošības arhitektūra ir krasi mainījusies un arī uztvere par aizsardzības nozari var mainīties. Nemaz nerunājot par to, ka, protams, radīsies jaunas iespējas. Tā būs nozare, kas acīmredzamu iemeslu dēļ Eiropā attīstīsies.
Runājot par institucionālajiem investoriem, jūs pieminējāt Eiropas Investīciju banku un, iespējams, viņi arī maina nostāju. ERAB saskaņā ar mūsu akcionāru norādījumiem nav iesaistīta aizsardzības jomā.
Bet, protams, ir divējāda pielietojuma preces, piemēram, apģērbs, kas nepieciešams armijai, bet ko var izmantot arī civilām vajadzībām, un te savu lomu var spēlēt virkne sabiedrisku institūciju, atbalstot to ražošanu.
Pašlaik Eiropā trūkst aizsardzības industrijas kapacitātes, bet vai, to ļoti attīstot, mūs nesagaida problēmas ilgākā termiņā, jo vismaz daļa no šīs industrijas pieder pie tā saucamās neproduktīvās ekonomikas? Nu, piemēram, var ražot lodes, bet, ja nav kara, tad pēc kāda laika tās vienkārši krāsies noliktavā un tām nebūs nekāda pielietojuma no ekonomiskās aprites viedokļa.
Te būtībā ekonomikā ir trīs jautājumi. Viens no tiem saka, ka jums ir jānošķir IKP rādītāji un sabiedrības labklājība. Padomājiet par Krieviju. Tās izdevumi aizsardzībai palīdz IKP izaugsmei, bet tie nepalīdz sabiedrības labklājībai, jo lodes un bumbas neuzlabo cilvēku dzīves.
Otrs veids, kā par to domāt, ir izmantojot tā saucamo fiskālo multiplikatoru. Proti, cik daudz no summas X, kas tiek iztērēta aizsardzībai, izpaužas ekonomiskajā aktivitātē, kāda ir valsts pasūtījumu ietekme uz uzņēmumiem, kas pēc tam pērk izejmateriālus un nodarbina darbiniekus. Turklāt šis ir efekts, ko var novērot nekavējoties.
Trešais un vissvarīgākais jautājums ir aizsardzības rūpniecības ietekme uz pamatu turpmākai attīstībai un izaugsmei. Tas var notikt caur aizsardzības nozares ietekmi uz produktivitāti un inovācijām. Ja jūs tērējat līdzekļus pētniecībai aizsardzības vajadzībām, jums ir iespēja ražot arī lietas, kas dod labumu sabiedrībai un privātajam sektoram. Piemēram, padomājiet par internetu, GPS utt. Tie visi ir sava veida aizsardzības izdevumu blakusprodukti. Mēs arī zinām, ka izdevumi pētniecībai un attīstībai ir saistīti ar cilvēkkapitāla veidošanu un tas dod labumu vairākām nozarēm. Tāpēc ir ļoti svarīgi pārliecināties, ka daļa no aizsardzības izdevumiem liks pamatus turpmākai izaugsmei.
Tāpat ir jāatceras, ka pastāv milzīgs fiskālais spiediens un nākotnē nebūs tik lielas fiskālās telpas, lai investētu konkurētspējā, investētu citās lietās. Raugoties plašākā kontekstā, Austrumeiropa un Baltijas valstis novecos, pirms tās kļūs bagātas. Vidējais procentuālais iedzīvotāju vecuma rādītājs šajā reģionā ir virs 40 gadiem. Tas ir ļoti līdzīgi vidējam rādītājam attīstītajās valstīs. Bet mēs šajā reģionā sasniedzam šo vecumu ar vienu trešdaļu no IKP uz vienu iedzīvotāju salīdzinājumā ar attīstīto valstu IKP uz vienu iedzīvotāju. Sabiedrības novecošanās novedīs pie dzīves līmeņa pazemināšanās, jo, matemātiski rēķinot, darbaspēkam sarūkot straujāk nekā iedzīvotāju skaitam kopumā, ikviens saņem mazāku pīrāga daļu. Un tas tīri matemātiski samazinās mūsu dzīves līmeni, vai ne? Tāpēc ir tik svarīgi koncentrēties uz inovācijām. Tas ir viens no aspektiem, kāpēc tas ir tik svarīgi.
Ir vēl viena lieta. Ja jūs arī uzskatāt, ka jebkurā sabiedrībā tikai noteikta daļa cilvēku var kļūt par inovatoriem, jo viņiem ir attiecīgas spējas un tieksme, samazinoties iedzīvotāju skaitam, samazinoties darbspējīgo iedzīvotāju skaitam, atkal, tīri matemātiski, inovatoru būs mazāk. Tāpēc mēs vēlamies to novērst, meklējot “trūkstošos Einšteinus” jeb cilvēkus, kuri parasti neiesaistītos inovācijās, varbūt tāpēc, ka viņiem nav vēlmes iegūt augstāko izglītību, vai varbūt tās ir sievietes, kuras parasti nestudē tehnoloģijas, inženierzinātnes vai matemātiku. Ziniet, sievietes Austrumeiropā te var būt slepenais ierocis, jo vairāki pētījumi ir apliecinājuši, ka tā saucamajās postpadomju valstīs meitenes ir sekmīgākas matemātikā nekā Rietumeiropas vienaudzes, jo te kaut kā sabiedrībās nav izveidojusies stigma, ka meitenēm matemātika nepadodas un attiecīgi viņām pat nav jēga censties. Tas ir iespēju logs un arī sociālās normas mainās.
Pašlaik viena no lielākajām problēmām ir Hormuza šauruma bloķēšana. Ja Hormuza šaurums tuvākajā laikā tiek veiksmīgi atbloķēts, kad naftas cenas varētu atgriezties pirmskrīzes līmenī? Un, ja tas netiks atbloķēts, kas notiks tālāk?
Pat ja šodien tas tiktu pilnībā atbloķēts, naftas cenām būtu vajadzīgi vairāki mēneši, lai tās atgrieztos pirmskara līmenī. Tas ir tāpēc, ka daži no naftas laukiem ir daļēji slēgti un tajos būtu jāatjauno darbs, kas prasītu dažas nedēļas. Tas ir arī tāpēc, ka tankkuģi ir jāpārvieto, jo pašlaik tie atrodas citur. Tas nozīmē, ka pat tad, ja rīt atkal būs miers, sekas būs jūtamas vēl ilgi, vismaz vairākus mēnešus. Attiecībā uz LNG ir daudz nezināmā. No vienas puses Katarā, kas atbildīga par 17% no globālā LNG eksporta apjoma, ir nopostīta infrastruktūra un nav skaidrs, cik ilgs laiks būs nepieciešams atjaunošanai. Dažos avotos tiek minēti pat gadi, lai atkal sasniegtu pilnu jaudu. Pozitīvi ir tas, ka šogad ir plānots iedarbināt dažas jaunas LNG iekārtas un tas varētu mazināt spiedienu.
Tādēļ īsā atbilde ir vairāki mēneši, pusgads, bet LNG gadījumā ietekme saglabāsies ilgāk.
Kas notiktu, ja konflikts ieilgtu? Martā mēs veicām vienkāršus aprēķinus un mēs uzskatām, ka varētu mainīties pieprasījums. Ja naftas cenas turpinās būt augstas vai pat augstākas nekā pašlaik, tas radītu stimulu pāriet no naftas uz citiem energoresursiem, atteikties no energoietilpīgām darbībām. Saskaņā ar mūsu aprēķiniem tas nozīmētu cenu stabilizēšanos nedaudz virs 100 ASV dolāriem par barelu.