Viens no argumentiem, kas izskanēja “PAR” Stambulas konvencijas denonsēšanu Latvijā, bija saistīts ar Turcijas piemēru – 2012. gada 12. martā Turcija bija pirmā valsts, kas ratificēja Eiropas Padomes konvenciju par vardarbības pret sievietēm un vardarbību ģimenē novēršanu un apkarošanu jeb Stambulas konvenciju. Deviņus gadus vēlāk, 2021. gadā, Turcija bija pirmā un tobrīd vienīgā valsts, kas no konvencijas izstājās. Lai gan galvenie argumenti par izstāšanos arī Turcijā bija par vārdu “gender” un tā nozīmi, kā arī ar “klasisko ģimenes vērtību” saglabāšanu, jāpatur prātā, Latvija nav salīdzināma ar Turciju ne klasiskās ģimenes izpratnes, ne kultūras kontekstā.
Lai gan Turcijā ir ļoti aktīva feministu kustība, intervijām piekrīt vien retā tās pārstāve. Mana pirmā saruna bija ar Ayşe (red. vārds mainīts drošības apsvērumu dēļ – šī brīža Turcijā par esošās varas kritiku vai citādas pozīcijas paušanu draud cietumsods) ir turku, angļu un amerikāņu literatūras pasniedzēja, zinātņu doktore salīdzinošajā literatūras analīzē, feministu kustības pārstāve, kas piekrita sniegt ieskatu par ar vardarbību saistītiem jautājumiem no savas pieredzes un skatpunkta.
2012. gadā, kad Turcija pirmā ratificēja Stambulas konvenciju, kā tas tika uztverts un pasniegts sabiedrībā?
Tolaik nebija īpašu diskusiju, kādēļ konvencija jāratificē – es atceros, ka par to tika runāts ziņās, tas tika pasniegts kā svarīgs dokuments, un īpaši tika izcelts fakts, ka Turcija būs pirmā valsts, kas to darīs. Par izstāšanos gan bija daudz vairāk diskusiju, viedoklu, civilo organizāciju rīkotu pasākumu, protestu gan gluži nebija, bet vārdu salikums “Stambulas konvencija” pēc tās denonsēšanas kļuva zināms visiem, jo tiešām daudzi uzdeva jautājumus un rakstīja par to. Domāju, ka daudzi Turcijas iedzīvotāji pat nezināja par šādu konvenciju līdz denonsēšanas brīdim.
Par šiem deviņiem darbības laika gadiem. Vai ir kādi statistikas rādītāji, kur varētu redzēt, ka vardarbības līmenis Turcijā tiešām bija mazinājies?
Es nupat veicu statistikas datu izpēti – īpaši strauju vardarbības kāpumu vai kritumu pa šo laiku nebija, kas arī bija viens no argumentiem konvencijas denonsēšanai. Jāuzsver gan, ka Turcijā šī konvencija ir ļoti simboliska – mums vienmēr ir bijušas problēmas ar iekļaujošu sabiedrību, sevišķi sievietes stāvokli tajā, bet pašas konvencijas praktiskie darbības rādītāji, jāpiekrīt, īpašus uzlabojumus neuzrādīja.
Kādi bija galvenie argumenti par izstāšanos?
Vārds “gender”. Tas bija lielākais diskusiju objekts. Jo Turcijā jau pastāv likums, kas idejiski uz šī pamata, kā arī ņemot vērā faktu, ka konvencijā pieminētais vārds “gender” uzreiz automātiski tika sasaistīts ar LGBTQ kopienu, mūsu konservatīvā valdība īpaši daudz vairāk citu iemeslu nemeklēja. Par šo “gender” jautājumu gan bija daudz uzstāšanos un runu – ka tas neatbilst klasiskās Turcijas ģimenes standartam; sievietes konvencijas kontekstā vispār netika pieminētas. Cita starpā, pats izstāšanās fakts no valdības puses arī tika pasniegts kā kaut kas svarīgs, kā Turcijas piemērs citām valstīm darīt tāpat.
Cilvēki, kas iestājās pret konvencijas denonsēšanu, kādi bija viņu galvenie argumenti?
Sieviešu slepkavību skaita rādītāji un vardarbība ģimenēs, kur rādītāji, kā jau minēju, šo gadu laikā īpaši nemainījās, bet joprojām ir ļoti augsti, visi tiešām uztraucās, ka šie rādītāji varētu strauji kāpt pēc konvencijas denonsēšanas, un te ir arī jāatceras, ka mēs nemaz nezinām īstos skaitļus, tas tiek slēpts.
Kādi, jūsuprāt, ir galvenie iemesli vardarbībai ģimenē Turcijā? Latvijā mēs noteikti varam runāt par alkoholu kā vienu no galvenajiem iemesliem, kas islāma kultūrtelpā ir mazāka aktualitāte.
Arī pie mums pastāv alkohola problēma, tāpēc domāju, ka noteiktu procentu veido arī tas, bet pamatā tā ir mentalitāte, kultūra, “klasiskās turku ģimenes” struktūra – mūsu tradicionālajā kultūrā vīrieši tiek audzināti savādāk. Man arī ir piecus gadus vecs dēls, un es pat īsti nezinu, kā viņu audzināt tā, lai viņam automātiski nerodas šī sajūta, ka viņš ir labāks par citiem, jo viņš ir puika.
Kā atšķiras zēnu un meiteņu audzināšana Turcijā?
Visizteiktākās atšķirības ir Anatolijas reģionā, no kurienes es pati nāku. Lai gan šobrīd dzīvoju Izmirā un esmu studējusi Ankarā, nāku no ļoti konservatīvas ģimenes, tā ka es pazīstu abas puses – gan konservatīvo un mazāk izglītoto, gan sekulāro un vairāk izglītoto. Konservatīvajos reģionos zēni tiek audzināti kā “īpaši no dzimšanas”. Vietā, no kurienes es nāku, joprojām tiek uzskatīts, ka, ja pirmā ģimenē piedzimst meita, tas ir iemesls skumjām un pārdzīvojumam. Pēc likuma mēs esam vienādi, bet arī mantošanas tiesībās zēniem ir priekšroka. Valsts rietumu daļā situācija gan ir nedaudz labāka, bet pat tie vīrieši, kas atbalsta feminismu, ir jau no bērnības saglabājuši sevī šo pārākuma sajūtu – viņi ir tikuši tā audzināti, tādēļ viņiem ir grūti redzēt pasauli no dzimumu līdztiesības viedokļa. Protams, kaut kāda daļa šādas attieksmes ir meklējama arī reliģijā, bet, manuprāt, tieši kultūra nosaka to vairāk.
No kurienes arī jūsu kultūrā ir ienācis šis pieņēmums, ka vīrietis ir labāks par sievieti? No islāma? Kā tas izpaužas?
Es pati neesmu islāma praktiķe, tādēļ grūti atbildēt. Iespējams, tas ir Korānā, neesmu to lasījusi. Bet ikdienā tas izpaužas kā elementārs aizliegums sievietēm darīt dažādas lietas – kontaktēties un pavadīt laiku ar citiem vīriešiem pirms kāzām, nepakļauties tēva gribai un tamlīdzīgi. Pat ja ģimene nav galēji konservatīva un ticīga, ģimenes struktūra un funkcionalitāte darbojas līdzīgi. Austrumos, piemēram, jaunavība joprojām ir ļoti svarīga meitenēm, kuras plānots izdot pie vīra – pat, ja islāms netiek praktizēts, šīs nostādnes paliek, tās ir iesakņojušās kultūras apziņā.
Man pašai ir gadu jaunāks brālis, un es šo nevienlīdzību jutu mūsu audzināšanā – protams, ka arī mani vecāki ļoti mīlēja, bet atceros, ka vecmamma brālim, piemēram, uzdāvināja jaunu un skaistu velosipēdu. Es arī tādu gribēju, bet man tas nebija pieļaujami, jo esmu meitene, man nav jābraukā ar velosipēdu. Arī par palaidnībām mēs tikām sodīti dažādi, un es – daudz bargāk.
Kā Turcijā ir ar LGBTQ kopienu tiesībām? Vai par kaut ko tādu tiek runāts arī izglītībā?
Šī brīža prezidents ir pie varas jau 21 gadu, un ar šo jautājumu paliek aizvien sliktāk. Ir strauji palielinājies ticīgo vidusskolu (turku – İmam Hatip Lisesi) skaits, un arī skolu programmas strauji mainās un tiek strikti kontrolētas no valdības puses. Viena mana draudzene ir izglītības materiālu izstrādes grupā, un visi jaunie mācību materiāli viņiem ir jāsūta saskaņošanai un Ankaru. Nupat vienā uzdevumā bija attēls ar varavīksni – to Ankara nepieņēma un uzdeva labot – tā laikam arī ir atbilde – visa simbolika, kas saistās ar LGBTQ, ir nevēlama un tā tiek izslēgta no sociālās aprites.
2014. gadā Turcijā notika lielākā LGBTQ parāde daudzās Turcijas pilsētās, kas notika vien gadu pēc Gezi parka[1] (red. plaši protesti visā Turcijā pret parka iznīcināšanu Stambulas centrā, kad iedzīvotāji saskārās ar vardarbību no varas iestāžu puses; sabiedrības virziena mainīšanas mēģinājums), tādēļ tas gars tautā bija dzīvs un tādēļ vēl bija tāda drosme. Taču pēc tam visas šādas pulcēšanās tika aizliegtas, un šobrīd publiski principā nekas nenotiek. Lielās pilsētās Turcijā, liberālās universitātēs tu vari būt jebkas, bet konservatīvākās kopienās tas ir bīstami.
Vienīgais lielais pasākums ir 8. marts – lai gan arī to strikti uzrauga policija, sieviešu feministu kustība Turcijā vienmēr ir bijusi ļoti spēcīga, jau kopš Ataturka laikiem.
Vai cilvēki Turcijā praktiski ir pasargāti no vardarbības?
Te ir jautājums par likumu esamību uz papīra un to praktisko pielietojumu. Teorijā mums ir pat radīta speciāla aplikācija, ko sievietes var izmantot draudu gadījumā. Mana draudzene ir ārste, un viens no viņas pacientiem reiz sāka izrādīt agresīvu uzvedību, draudēja, sekoja viņai (red. Izmirā mēneša laikā vidēji tiek nogalināti 1-3 ārsti), un viņa izmantoja šo aplikāciju. Jā, policija atbrauca, bet pēc pietiekami ilga laika, tā ka aplikācija darbojas, bet vai tā spēj apturēt vardarbību – tas ir cits jautājums.
Mums ir vēl viens likums, kadın beyani, kas nozīmē, ka pēc likuma sievietes vārds ir noteicošais, piemēram, jautājumos par izvarošanu – ja sieviete pasaka, ka tā ir bijis, viņas vārdus, atbilstoši šim likumam, a priori jāuzskata par patiesību. Un dažreiz tas tiešām tā darbojas, bet mēs to nevaram vispārināt – tas atkarīgs no reģiona, tiesneša un situācijas.
Brīžos, kad sievietēm uzbrūk, policija iejaucas, bet, kamēr fiziska uzbrukuma nav bijis, arī policija nevar neko darīt, pat ja ir bijušas sūdzības. Šī iemesla dēļ ir neskaitāmi daudz gadījumu, kad sievietes ir vērsušās pēc palīdzības policijā draudu dēļ, policijai nav bijis pamata lietu uzsākt, un galu galā šīs sievietes tikušas nogalinātas.
Mums ir arī organizācija Mor çatı (tulk. “Violetais jumts”), kas, īstenībā, ir konservatīvo veidota atbalsta sistēma grūtībās nonākušām sievietēm, arī tām, kas bēg no vardarbības – tā ir vieta, kur viņas var patverties. Tā ir ļoti sena organizācija, es atceros to kopš bērnības, bet es nezinu, kā tas darbojas, man nav bijis saskares. Ir arī citas organizācijas, ir biedrības, institūcijas, par šiem jautājumiem tiek runāts, taču domāju, ka ar to noteikti ir par maz – Turcijā ir ap 80 miljoniem iedzīvotāju, un sieviešu slepkavību rādītāji turpina pieaugt.
Kam jānotiek, lai situācija Turcijā uzlabotos?
Es nezinu, vai paaudžu maiņa ir pareizais vārds, bet, domāju, ka paies ilgs laiks, līdz mēs atbrīvosimies no šiem iestagnējušajiem uzskatiem par sievieti. Šī brīža valsts vara to nepieļauj, un arī mediji turpina uzturēt šo patriarhālo dominanci, kaut vai caur turku seriāliem, ko skatās visā pasaulē . Turki ir ļoti emocionāli un dramatiski, un seriālos mēs redzam, ka šis jaunais un skaistais turku puisis, kas ir bezgalīgi iemīlējies, var izdarīt visu gan sievietes dēļ, gan ar sievieti pašu, un tas tiek kultivēts kā kaut kas skaists un romantisks, cilvēki skatās šo saturu diendienā – mums tā ir realitāte ne tikai seriālos. Visus medijus valstī kontrolē valdība, vecākajai paaudzei vispār nav nojausmas par to, kādas ir cilvēktiesības citviet pasaulē. Tā ka – tas prasīs ļoti ilgu laiku un pilnīgu valdības struktūras un virziena maiņu. Situācija Turcijā šobrīd atgādina padomju laiku arī no cīņas pret viedokļu līderiem skatpunkta. Šobrīd Turcijā ir izstrādāta individuālās ziņošanas sistēma Cimer, kurā ikviens var tevi nodot valdībai par “nepareiziem” uzskatiem, vārdiem, pozīciju un tā tālāk. Situācija ir ļoti sarežģīta un ir grūti prognozēt, kā tā attīstīsies.
[1] Remembering the dream of a different Turkey. Pieejams: https://www.dw.com/en/remembering-the-gezi-park-protests-and-the-dream-of-a-different-turkey/a-43952443