Pāternieku robežpunkta tehniskās likstas pašas par sevi nebija politiska krīze. Tās par tādu kļuva brīdī, kad valsts nespēja skaidri pateikt, kas notiek. Informācijas vakuumā parādījās baumas par slepenu robežas slēgšanu, stāsti par iesprostotām ģimenēm, Baltkrievijas propagandas naratīvi un divu opozīcijas partiju prasības pēc iekšlietu ministra demisijas. Pāternieku stāsta svarīgākais jautājums nav tikai tas, kāpēc uz laiku tika apturēta robežpunkta darbība. Svarīgāk ir arī tas, kā tehnisks incidents tika pārvērsts par politisku produktu. Robežpunkts patiešām pārtrauca darbu, vēlāk tā darbība tika atjaunota. Taču publiskajā telpā starp šiem diviem faktiem tika uzbūvēta pavisam cita realitāte. Tajā Latvija it kā apzināti slēdza robežu, cilvēki tika atstāti neitrālajā joslā, valdība gatavoja pilnīgu austrumu robežas slēgšanu, bet iekšlietu ministrs bija pelnījis demisiju. Šo stāstu neizveidoja viens avots un neizplatīja viena partija. To saražoja dažādu aktoru ķēde, kur katrs notikumam pievienoja sev izdevīgu nozīmi.
Problēma sākās nevis uz robežas, bet komunikācijā
Iekšlietu ministrs Jānis Dombrava (NA) neizraisīja tehnisko kļūmi. Taču, analizējot kopu no aptuveni 300 “Telegram” ierakstiem laikā no 29. jūlija līdz 5. augustam, var teikt, ka ministra un Iekšlietu ministrijas komunikācija palīdzēja radīt priekšnoteikumus tam, lai vēlāk tehniska problēma izskatītos pēc iepriekš izziņota politiska lēmuma.
Pirms robežpunkta darbības pārtraukšanas publiskajā telpā tika runāts par hibrīdo karu, drošības riskiem un iespējām, ka pārvietošanās uz Baltkrieviju var kļūt sarežģītāka. Šo vēstījumu “Telegram” kanāls “Тени Прибалтики” pārstāstīja kā brīdinājumu nebraukt uz Baltkrieviju.
Tas bija pietiekami plašs un neskaidrs formulējums, un tieši tādi formulējumi krīzes apstākļos kļūst bīstami. Ja pēc tam patiešām apstājas robežpunkta darbs, sabiedrībai rodas kārdinājums abus notikumus salikt vienā ķēdē.
Valsts bija runājusi drošības valodā, bet nebija pietiekami skaidri izstāstījusi praktisko situāciju. Vai runa ir par brīdinājumu? Par iespējamu nākotnes lēmumu? Par tehnisku problēmu? Par pagaidu apstāšanos? Vai par valdības apstiprinātu politiku? Šīs atšķirības ir būtiskas. Taču informācijas telpā tās netika pietiekami skaidri nodalītas.
Tieši tādēļ vēl pirms faktiskās tehniskās apturēšanas Romāna Samuļa kanālā parādījās apgalvojums, ka Pāternieku slēgšana esot gaidāma tuvākajā laikā. Ierakstā tika piesaukts “International Radio Belarus” un atkārtots Dombravas brīdinājums.
Tas nav pierādījums slepenai informācijas noplūdei. Taču tas liecina, ka valsts komunikācija jau bija radījusi pietiekami ticamu fonu baumām par slēgšanu. Dombrava nebija baumas autors, taču viņa izteikumi kļuva par baumu izejmateriālu.
Valdības lēmuma nebija, bet publiskajā telpā jau bija “slēgta robeža”
Šajā stāstā īpaši svarīga ir institucionālā pretruna.
Pēc robežpunkta tehniskās darbības apturēšanas Iekšlietu ministrija iesniedza valdībā priekšlikumu pārtraukt Pāternieku punkta darbību. Taču Ministru kabinets šo priekšlikumu neizskatīja. Vēlāk robežpunkta darbība tika atjaunota. Neizskatīts priekšlikums nav valdības apstiprināta robežas slēgšana.
Tomēr publiskajā telpā šī būtiskā atšķirība pazuda. Tiklīdz tika izplatīts stāsts, ka ministrija vēlas pārtraukt robežpunkta darbību, tas tika sapludināts ar jau notikušo tehnisko apstāšanos. Rezultātā radās iespaids, ka politisks lēmums jau ir pieņemts un tikai tiek formāli noformēts. Tieši šeit valsts komunikācija zaudēja kontroli pār notikuma nozīmi. Sabiedrībai nebija skaidri nodalīts, kas ir noticis, kas tiek piedāvāts un kas nav pieņemts.
Šāda nenoteiktība ir ideāla vide politiskai interpretācijai. Opozīcija var runāt par valdības slepeniem plāniem, prokremliskie kanāli – par apzinātu vēršanos pret Baltkrieviju, bet anonīmi konti – par to, ka amatpersonas sabiedrībai melo.
Faktiskais stāsts bija sarežģītāks. Politiskajā apritē tas tika padarīts vienkāršāks: Latvija slēdz robežu.
“TikTok” uzbūvēja priekšlaicīgas zināšanas iespaidu
Papildus “TikTok” materiālos parādījās vēl viena svarīga līnija. Ar partijām “Stabilitātei!” un “Latvija pirmajā vietā” (LPV) saistīti cilvēki izplatīja satraucošus paziņojumus par iespējamu robežas slēgšanu un apgalvoja, ka par to esot zinājuši jau iepriekš. Par informācijas avotu tika piesaukti robežsargi, kuri it kā esot stāstījuši, ka viņus pārvietos uz citiem posteņiem. Šie apgalvojumi publiski netika pierādīti, taču tie radīja ļoti efektīvu iespaidu: kāds jau iepriekš zināja, ka slēgšana notiks, tikai iedzīvotājiem to nepateica.
Tādējādi politiskajā komunikācijā tika radīta ne tikai sašutuma, bet arī priekšlaicīgas zināšanas sajūta. Politiķis vairs nebija vienkārši cilvēks, kurš reaģē uz problēmu. Viņš sevi pozicionēja kā to, kurš jau iepriekš redzējis varas plānu.
Šāds vēstījums labi saderēja ar “Telegram” baumu par gaidāmo slēgšanu. Taču saistība starp abām plūsmām pati par sevi vēl nepierāda koordinētu kampaņu. Tā rāda, ka dažādi kanāli un politiskie aktori izmantoja vienu un to pašu neskaidrību, lai radītu iespaidu par iepriekšēju slepenu lēmumu.
Tehnisks incidents tika pārdēvēts par robežas politiku
Pēc Pāternieku darbības pārtraukšanas notikuma interpretācija kļuva agresīvāka.
Kanālā “Тени Прибалтики” parādījās apgalvojums, ka pagaidu tehniskā apstāšanās esot sākums visas Eiropas Savienības austrumu robežas pilnīgai slēgšanai. Šo vēstījumu pārpublicēja Aleksejs Stefanovs, Romāns Samuļs, “Латвийская кочка” un “БелВПО”.
Tas bija naratīva lūzuma punkts. Vairs netika runāts par konkrētu sistēmas kļūmi konkrētā robežpunktā. Notikums tika pacelts ģeopolitiskā līmenī, kur Pāternieki kļuva par daļu no stāsta par Rietumu spiedienu uz Baltkrieviju un Latvijas līdzdalību šajā spiedienā. Militāri orientētie kanāli šo rāmi papildināja ar NATO, Baltijas valstu un “jaunas frontes” elementiem. Plašas auditorijas kanālos parādījās apgalvojumi, ka Latvija esot pilnībā slēgusi robežu.
Šeit svarīgi saprast, kā darbojas pārpublicēšana. Tā ne vienmēr nozīmē vienu pavēli vai vienu centrālo koordinatoru. Dažkārt pietiek ar to, ka viens kanāls iedod dramatisku interpretāciju, otrs to atkārto, trešais pievieno emocijas, bet ceturtais – politisku secinājumu.
Atkārtojums sāk izskatīties pēc apstiprinājuma.
“Baltnews” piešķīra baumām ziņu izskatu
“Baltnews” šajā ķēdē nebija neitrāls novērotājs. Tas publicēja 20 ar robežas incidentu saistītus ierakstus, kas kopā sasniedza 43 729 skatījumus.
“Baltnews” loma bija atšķirīga no anonīmo “Telegram” kanālu lomas. Tas ne vienmēr publicēja skaļāko baumu formu, bet darīja ko iedarbīgāku – ievietoja notikumu redakcionāli noformētā stāstā.
“Baltnews” rakstīja par Dombravas “politiskajām klišejām”, Latvijas attiecību saraušanu ar Baltkrieviju, pārvadātāju zaudējumiem, iespējamu “nesimetrisku” atbildi un Latvijas saimniecisko interešu apdraudējumu.
Šāds saturs var balstīties reālos faktos, taču tas nenozīmē, ka avots kļūst neatkarīgs. “Baltnews” nav jāliek vienā grupā ar kvalitatīvajiem Latvijas medijiem, kas var kalpot par neatkarīgu pārbaudes slāni. Tas darbojas citā informatīvajā lomā – kā medijs, kas Baltkrievijas un prokremliskās telpas secinājumiem piešķir ziņu formu.
“Baltnews” ieraksts par Rietumu “jauno fronti” pret Baltkrieviju sakrita ar ierakstiem “БелВПО”, “Тени Прибалтики”, “Балтийский мост”, “Латвийская кочка” un Baltkrievijas specvienību kanālā. Ieraksts par Latvijas autopārvadātāju kritiku vēlāk parādījās arī “БелВПО”.
“Neitrālā josla” kļuva par politisku ieroci
Otrs spēcīgais naratīvs bija humānā katastrofa.
“Тени Прибалтики” publicēja stāstu par cilvēkiem un ģimenēm ar bērniem, kas it kā iestrēguši starp abām valstīm. Tika apgalvots, ka Baltkrievijas puse nodrošinājusi cilvēkus ar ūdeni un tualetēm, kamēr Latvijas puse nav parūpējusies par elementārām vajadzībām.
Vēlāk līdzīgu vēstījumu pārņēma Romāns Samuļs, “БелВПО”, Anatolijs Bubliks un “Baltnews”.
No datu kopas nav iespējams neatkarīgi apstiprināt visus šajos ierakstos izteiktos apgalvojumus. Taču informatīvi tie bija ārkārtīgi efektīvi. “Tehniska problēma” nepiesaista tādu uzmanību kā “bērni atstāti neitrālajā joslā”.
Valsts runāja par sistēmām, procedūrām un robežapsardzību. Tikmēr alternatīvā informācijas telpa runāja par ģimenēm, ūdeni, ēdienu un pazemojumu. Tieši šeit kļuva redzama komunikācijas cena – ja iestādes savlaicīgi nepasaka, kas notiek ar cilvēkiem uz vietas, tukšo vietu aizpilda tas, kurš pirmais piedāvā emocionāli saprotamu versiju. Tā ir ne tikai mediju, bet arī valsts krīzes komunikācijas problēma.
Opozīcija atrada gatavu vēlēšanu kampaņas tēmu
Kad robežpunkta problēma tika pārvērsta par stāstu par apzinātu robežas slēgšanu, opozīcijas partijām vairs nevajadzēja skaidrot tehnisku incidentu. Tām bija gatava politiska tēma.
LPV kanālā slēgšana tika pasniegta kā Nacionālās apvienības priekšvēlēšanu kampaņa. Partija norādīja, ka nelegālie migranti robežu nešķērso caur oficiālajiem robežpunktiem, tāpēc valdības drošības skaidrojums neizturot kritiku. Partijas līderis Ainārs Šlesers vēlāk šo stāstu ievietoja vecajā baiļu politikas rāmī. Viņš atgādināja par saukli “Latvieti, nepadodies, – krievi nāk!”, apgalvojot, ka Nacionālā apvienība atkal izmanto šo politisko repertuāru.
4. augustā LPV jau pieprasīja Dombravas demisiju.
Par Dombravas demisijas pieprasīšanu un parakstu vākšanu ziņoja arī “Baltnews”, šoreiz saistībā ar partiju “Stabilitātei!”. Tādējādi divas opozīcijas partijas vienu un to pašu incidentu pārvērta par atbildības kampaņu pret ministru.
Opozīcijai bija tiesības kritizēt Dombravu, tomēr jautājums ir par to, kā kritika tika uzbūvēta. Tā balstījās arī uz nepierādītiem pieņēmumiem par iepriekš sagatavotu slēgšanu, par politisku nodomu sodīt cilvēkus un par to, ka tehniskais incidents patiesībā bija tikai aizsegs.
Rosļikovs nebija robežas atvērējs
Partijas “Stabilitātei” līderis Aleksejs Rosļikovs, kurš jau vairākus mēnešus ir aizbēdzis uz Baltkrieviju, šajā stāstā jāskata kā viens no politiskajiem aktoriem, lai gan pats sevi viņš tajā prezentē kā galveno varoni.
Viņš ātri izmantoja notikumu savai komunikācijai. Ierakstā “Latvija aizvēra robežu ar Baltkrieviju” tehniskais incidents tika sasaistīts ar viņa paša politisko darbību. Vēlāk viņš publicēja, ka ministra demisijas dokumenti esot gatavi, un šo ierakstu pārpublicēja šīs pašas partijas aktīvistes, savulaik melos pieķertās Glorijas Grevcovas kanāls. Rosļikovs skarbi draudēja Latvijai, ja tā neatvērs robežu. Savukārt sevi viņš pozicionēja kā problēmas risinātāju, pie kura jāvēršas.
Pirms oficiālā paziņojuma par robežpunkta darbības atjaunošanu Rosļikovs publicēja arī vēstījumu: “Mēs to izdarījām! Robeža būs atvērta!” Taču “Telegram” datos redzams, ka oficiālā informācija par kustības atjaunošanu šajā vidē nāca no Baltkrievijas Valsts robežkomitejas paziņojuma.
Rosļikova ieraksti ir politiskas pašpiesavināšanās piemērs. Politiķis mēģina sevi pieslēgt notikuma atrisinājumam, lai gan datu kopa neparāda, ka viņš būtu robežu atvēris vai panācis valdības lēmuma maiņu. Viņš bija nevis supervaronis, par kādu Rosļikovs dēvēts atsevišķos ierakstu komentāros, bet viens no cilvēkiem, kas saprata, ka informācijas vakuumā uzmanību var pārvērst politiskā kapitālā.
Stepaņenko un drošības jautājuma pārtapšana par ekonomisku strīdu
Jūlija Stepaņenko vada “Suverēno varu” – partiju, kas joprojām nav skaidri formulējusi savu nostāju par Krievijas pilna mēroga karu Ukrainā un Baltkrievijas lomu tajā.
Šī neskaidrā pozīcija kļuva redzama arī Pāternieku jautājumā. Partijas kanālā migrācijas drošības politika tika pasniegta kā dubultstandarts: ja Spānija saskaras ar lielu migrācijas spiedienu, kāpēc Latvija migrācijas plūsmu pie Baltkrievijas robežas sauc par iespējamu hibrīduzbrukuma instrumentu? Tādējādi no diskusijas pazuda jautājums par Baltkrievijas režīma un Krievijas ietekmi, bet priekšplānā izvirzījās valdības neuzticēšanās cilvēkiem un ekonomiskais kaitējums.
Pēc Pāternieku darbības pārtraukšanas “Suverēnā vara” publicēja ierakstus par “pirmajiem zaudējumiem no slēgtās robežas”, Dombravas “muļķību” un Nacionālās apvienības priekšvēlēšanu kampaņu. Partija arī aicināja iesniegt oficiālus iebildumus pret robežpunkta slēgšanu.
Stepaņenko politiskais spēks incidentu nepadarīja par tik skaļu personisku kampaņu kā Rosļikovs vai Šlesers. Tā vietā drošības jautājums tika pārtulkots ekonomikas, suverenitātes un valdības kompetences valodā. Taču, nerunājot skaidri par Ukrainas karu un Baltkrievijas vietu Krievijas ietekmes telpā, šāda “pragmatiska” pieeja ļauj robežas slēgšanu pasniegt kā nepamatotu valdības iegribu, nevis kā lēmumu, kas jāvērtē plašākā reģionālās drošības kontekstā.
Kas īsti notika ar sabiedrības uztveri
Pāternieku gadījumā būtiskākais nav tas, ka internetā izplatījās nepatiesi vai pārspīlēti apgalvojumi – tas notiek gandrīz katras krīzes laikā. Šoreiz valsts pati atstāja pietiekami daudz vietas, lai šie apgalvojumi izskatītos iespējami.
Publiskajā telpā vienlaikus pastāvēja trīs dažādas lietas: tehniska robežpunkta darba apturēšana, Iekšlietu ministrijas priekšlikums pārtraukt punkta darbību un politiski paziņojumi par robežas slēgšanu. Tā kā šīs trīs lietas netika pietiekami skaidri nošķirtas, tās tika saliktas vienā stāstā.
Dombrava neizraisīja tehnisko kļūmi. Viņš arī nebija atbildīgs par katru izplatīto izdomājumu. Taču viņa drošības retorika, ministrijas neskaidrā pozīcija un nespēja ātri nošķirt priekšlikumu no lēmuma radīja plašu laukumu, kurā citi varēja iestudēt savu izrādi.
Vieniem tur bija hibrīdkarš. Citiem – Krievijas draudu politika. Vēl citiem – iesprostotas ģimenes, Baltkrievijas partnerība un ministra demisija. Pāternieki bija robežpunkts, kas politiski kļuva par vietu, kur valsts komunikācijas kļūme iesegloja opozīcijas partiju kampaņas zirgus.
Atbildot Dombrava pats paplašināja šī stāsta auditoriju
Šo ķēdi noslēdza arī paša Dombravas reakcija. 4. augustā, reaģējot uz partijas “Latvija pirmajā vietā” un partijas “Stabilitātei!” prasībām. Viņš vietnē X publicēja šādu ierakstu: “Rosļikovieši un šleseristi ir pieprasījuši manu demisiju. Lai prokremliskās partijas bļauj, ārdās un satraucās, bet, kamēr būšu šai amatā, es stiprināšu mūsu valsts drošības intereses.”
Politiskā atbilde pati par sevi ir saprotama, tomēr tai bija arī neparedzēta komunikācijas blakne. Dombrava ienesa X auditorijā to, kas līdz tam bija cirkulējis galvenokārt “TikTok”, “Telegram” un ar tiem saistītu politisko aktoru kanālos. Nosaucot konkrētas grupas un partijas par “rosļikoviešiem”, “šleseristiem” un “prokremliskām partijām”, viņš piešķīra šiem aktoriem jaunu redzamību un padarīja viņu aktivitātes par plašāka politiskā konflikta sastāvdaļu.
Dombrava izvēlējās “reklamēt” savu strīdu ar opozīcijas partijām, lai arī parasti valdošās partijas no šāda soļa izvairās, lai nepievērstu opozīcijas aktivitātēm papildu uzmanību.
Šeit svarīga ir atšķirība starp kritizēto apgalvojumu leģitimēšanu un pašu aktoru kā publiskās sarunas dalībnieku leģitimēšanu. Dombrava neapstiprināja viņu versiju par Pāterniekiem, taču ar savu reakciju apstiprināja, ka viņu izteikumi ir pietiekami nozīmīgi, lai uz tiem atbildētu ministra līmenī. Auditorija, kas sākotnējos “TikTok” vai “Telegram” ierakstus nebija redzējusi, varēja par šo kampaņu uzzināt tieši no ministra ieraksta. Tādējādi viņš centās aizstāvēties pret informācijas kampaņu, bet vienlaikus pats to pārnesa citā informatīvajā telpā, palielināja tās sasniedzamību un palīdzēja fragmentārai sociālo tīklu kampaņai izskatīties pēc centrāla nacionālās drošības konflikta.