Krievijas propagandai vēl ne tik sen patika iztēloties Eiropu, kas sankciju dēļ tūlīt salšot, bankrotēšot un pārsēdīšoties no mašīnām pajūgos. Pēc pilna mēroga iebrukuma Ukrainā šādi sižeti kļuva par atsevišķu žanru: eiropieši kaujas par degvielu, ģimenes atsakās no auto, bet tad mašīnu jau velk zirgs. Tagad šis joks atgriezies ar citu adresātu. Sociālajos medijos un “Telegram” redzami nevis eiropieši, kas cīnās pie degvielas sūkņa pistoles, bet paši Krievijas iedzīvotāji: vieni dodas uz okupēto Krimu ar degvielas kannām bagāžniekā, citi filmē tukšas degvielas uzpildes stacijas, vēl citi stāsta, ka benzīnu nevar dabūt ne darbam, ne ceļam. Paralēli parādās dusmas uz savējiem – tiem, kuri šādā brīdī brauc uz Krimu izklaidēties un iztērē degvielu, kuras trūkst vietējiem.
LETA analizētajos sociāla tīkla “Telegram” datos – teju 18 000 ierakstu ar atslēgvārdiem “топливо” (degviela) un “бензин” (benzīns) – redzams straujš šī temata pīķis 2026. gada jūnijā. Šajā mēnesī fiksēti 2255 unikāli ieraksti. Arī sociālos medijus, piemēram, “Tik Tok” un “Instagram”, pārpludinājuši tūkstoši video ar cilvēku dokumentētiem stāstiem par degvielu. Tie vairs nav tikai par cenu. Ieraksti ir par triecieniem pa naftas pārstrādes rūpnīcām, Krimas apgādi, degvielas limitiem, aizliegumiem pildīt kannās, rindām un jautājumu, kur vispār vēl var ieliet AИ-92 vai AИ-95.
Uz Krimu ar kannām
Okupētā Krima šajā stāstā kļuvusi par galveno deficīta vitrīnu. Degvielas iegāde tur nu kļuvusi par veselu procedūru: jāzina, kurā degvielas uzpildes stacijā (DUS) vēl lej, cik litrus drīkst, vai vajadzīgs kods, vai drīkst pildīt kannā, vai rinda vispār kustas.
Tāpēc video ar cilvēkiem, kuri brauc uz Krimu ar degvielas kannām, ir tik zīmīgi. No vienas puses, tie tiek pasniegti bravūrīgi: mēs brauksim tāpat, mūs nekas neapturēs. No otras puses, pats fakts par šādu braukšanu ir, kā minimums, amizants – ja uz atvaļinājumu jāgatavojas kā uz deficīta zonu, tas vairs neizskatās pēc normālas kūrorta sezonas.
Arī paši braucēji nav viena tipa karikatūra. Vienā video māte ar trim maziem bērniem skaidro, ka ļoti gribējusi bērnus aizvest pie jūras – sarežģīta situācija, pēc viņas teiktā, būšot vienmēr, bet bērnība paiet tagad. Cita ģimene ar diviem bērniem brauc ar pavisam citu uzstādījumu: “mēs vienalga brauksim, neskatoties ne uz ko”. Viņi dokumentē arī degvielas meklēšanas knifus – kur mēģināt, kas jāzina, kā saprast, kur vēl ir benzīns.
Vēl kāda sieviete dodas uz Krimu kā pašpasludināta faktu pārbaudītāja. Viņa saka, ka grib savām acīm redzēt, kā tur īsti ir ar degvielu un enerģētiku, jo vairs nevar saprast, kam ticēt. Šajā gadījumā brauciens kļūst ne tikai par atpūtu, bet arī par mēģinājumu pārbaudīt informācijas haosu – vai tukšās DUS ir panika, “ukraiņu propaganda”, vietējo pārspīlējums vai tomēr realitāte.
Šie piemēri rāda, ka braucienu motivācijas ir dažādas: vēlme aizvest bērnus pie jūras, spīts, lojalitātes demonstrācija, ziņkāre, neticība informācijai. Taču rezultāts ir viens – vēl vairāk cilvēku pretendē uz degvielu vietā, kur tās jau tāpat trūkst. Tāpēc vietējo attieksme no saprotama īgnuma par tūristiem pārvēršas dusmās par to, ka kāda vēlme “ļoti gribējām uz jūru” praktiski kļūst par papildu spiedienu uz ierobežotu resursu.
Kad deficīts kļūst par “lifehack”
Benzīna problēmām izplešoties ārpus Krimas un parādoties arī daudzos citos Krievijas reģionos, sociālajos medijos parādās nākamais deficīta simptoms – padomi, kā apiet sistēmu. Cilvēki vairs tikai nejautā, kur ir benzīns. Viņi dalās ar “lifehack” jeb knifiem, kā tikt pie degvielas, ja ir limiti, kā apiet aizliegumu pildīt kannās, kur mēģināt vēlreiz, kā izmantot situāciju tā, lai pašam tiktu vairāk. Turklāt cilvēki paši atzīst – bez sistēmas apiešanas nevar.
Šos paņēmienus nav vērts pārstāstīt kā instrukciju. Svarīgāks ir pats mehānisms. Krīze sāk ražot uzvedību, kurā cilvēki nemeklē kopīgu risinājumu, bet individuālu izeju uz citu rēķina. Vieni lej krājumam, citi meklē “savus cilvēkus”, trešie mēģina formāli nepārkāpt noteikumus, bet reāli paņemt vairāk, nekā paredzēts. Paralēli parādās arī neētiskāki un bīstamāki varianti – kā degvielu dabūt no jau uzpildītas svešas mašīnas vai kā izmantot citu neuzmanību.
Tā ir “deficīta sabiedrības” klasika. Kad resurss kļūst ierobežots, sacensība notiek nevis par to, kurš ievēro noteikumus, bet par to, kurš pirmais atrod tajos caurumu. Benzīns kļūst par sociālo testu: vai tu stāvi rindā kopā ar visiem vai meklē veidu, kā tikt priekšā.
No šejienes rodas arī dusmas uz savējiem. Sociālajos medijos arvien redzamāka kļūst ne tikai neapmierinātība ar Ukrainu, varasiestādēm vai “panikas cēlājiem”, bet arī ar tautiešiem: tiem, kuri deficīta preci pilda kannas, pērk ar rezervi, pārpērk un tirgo dārgāk, meklē “blatu” vai brauc uz Krimu atpūsties laikā, kad vietējiem trūkst degvielas ikdienas vajadzībām.
Propagandas kolektīvais “mēs” šādā brīdī sāk plaisāt pie ļoti praktiska jautājuma – kurš dabūs pēdējos 20 litrus.
Latvijas kanālos – dubultā grāmatvedība
Ar Latviju un Baltiju saistītajos “Telegram” kanālos degvielas tēma tiek pasniegta citādi. Meklējumu datos redzami tādi kanāli kā “Латвийская кочка”, “Шпроты в изгнании”, BALTNEWS, “Sputnik Литва”, “Latvijas balzams”, “Тени Прибалтики” un citi. Tie ne vienmēr noliedz Krimas problēmu – to būtu grūti darīt, ja paši Krimas kanāli runā par limitiem, rindām un ierobežojumiem. Taču tie pārraksta vainīgo.
Kad runa ir par Krimu un Krieviju, deficīts tiek pasniegts kā Ukrainas uzbrukuma, “terora”, loģistikas blokādes vai panikas rezultāts. Krima tiek attēlota kā ķīlniece, kuru Kijiva it kā soda par 2014. gada “izvēli”. Problēma tiek atzīta, bet “atvienota” no Krievijas kara un okupācijas loģikas. Nav tā, ka Krievija nespēj normāli apgādāt okupētu teritoriju kara apstākļos. Ir tā, ka “ienaidnieks sit pa dzīvības nodrošināšanu”, bet “panikas cēlāji” visu vēl vairāk saasina.
Savukārt, kad tie paši kanāli runā par Latviju, Lietuvu, Igauniju un Eiropu kopumā, degviela pēkšņi iegūst citu nozīmi. Tad cenas un izmaksas vairs nav ārēja uzbrukuma sekas, bet gan Briseles, sankciju, akcīzes, zaļās politikas, vietējo valdību un “rusofobijas” cena. Degvielas litrs Baltijā tiek izmantots, lai stāstītu par dzīves dārdzību, pārvadātāju grūtībām, zemnieku izmaksām un Eiropas lejupslīdi.
Tā ir dubultā grāmatvedība. Ja degvielas problēmas ir Krievijā, vainīga ir Ukraina, karš, sabotāža, panika un informatīvās operācijas. Ja degviela ir dārga Eiropā vai Baltijā, vainīga ir valdība, Brisele un sankcijas. Benzīns ir benzīns, bet vainīgais mainās atkarībā no robežas puses.
Tas ļauj nevis runāt par Krievijas ievainojamību, bet atgriezt skatienu pie vietējās neapmierinātības: paskatieties, cik jums pašiem dārgi; paskatieties, ko ar jums dara Eiropa; paskatieties, kā sankcijas sit pa parastajiem cilvēkiem.
Vecais joks vairs nav smieklīgs
Tieši tāpēc 2022. gada video par Eiropu bez benzīna šobrīd skan citādi. Toreiz tie bija domāti kā smiekli par sankcijām. Eiropieši tūlīt nevarēs atļauties degvielu, saliks mašīnas malā un brauks ar zirgiem. Tagad šie paši video tiek vilkti ārā blakus kadriem no Krimas un Krievijas reģioniem: rindas, tukšas DUS, kannas, cilvēki, kas meklē, kur vēl lej benzīnu.
Propaganda pati sev uzrakstīja nākotnes parodiju. Ja gadiem stāsti, ka pretinieks tūlīt paliks bez enerģijas, tad brīdī, kad pašam jāievieš litru limiti un jāmeklē, kur vēl ir AИ-95, izsmiekls kļūst nervozs.
Tas nenozīmē, ka Eiropā nav bijušas enerģētikas problēmas vai ka degviela Baltijā nav dārga. Ir bijusi inflācija, cenu spiediens un politiski lēmumi, par kuriem sabiedrības strīdas. Taču atšķirība ir tajā, kā propaganda skaidro vienu un to pašu parādību. Par Eiropas cenu kāpumu tā runā kā par sistēmas sabrukumu. Par Krievijas un Krimas deficītu – kā par ārēju uzbrukumu, paniku un īslaicīgām loģistikas grūtībām.
Bravūra beidzas pie degvielas sūkņa pistoles. Kamēr karš ir televizorā, to var ietīt lozungos. Tomēr, kad karš nozīmē tukšu degvielas uzpildes staciju, 20 litru limitu, aizliegtu kannu un “lifehack”, kā tikt priekšā citiem, lozungi pieklust.
Naftas lielvalsts bez benzīna vēl var izklausīties pēc ironiska virsraksta. Taču Krimā un arvien vairāk arī citviet Krievijā tas jau ir ļoti praktisks jautājums: kurā stacijā šodien vēl lej, cik drīkst, vai pietiks līdz mājām un vai kāds ar savu knifu nebūs ticis priekšā.