Cik reižu esam teikuši – “Nu, gadījās”? Kādam, kurš dzērumā sēdies pie stūres, kolēģim, kurš darbā ierodas reibumā, vai tuviniekam, par kura dzeršanu visi zina, bet klusē. Kurā brīdī sapratne pārvēršas par attaisnošanu? Un vai ar savu klusēšanu mēs paši nekļūstam par daļu no šīs problēmas?
Nulles vietā vairāk nekā trīs promiles. Skaitlis, kas šomēnes kļuva par vienu no skaļāk apspriestajiem alkohola reibuma gadījumiem Latvijā. Nu jau bijušais labklājības ministrs Reinis Uzulnieks pie stūres tika aizturēts ar 3,09 promilēm. Pēc notikušā viņš zaudēja ministra amatu.
“Runāt, ka šim cilvēkam nebija naudas taksim, nebija naudas palīdzības meklēšanai, nebija iespējas…Bija. Un tas, ka viņš ir publiska persona un turklāt labi atmaksātā darbā esoša,” uzsver Rūta Treija, tiesu psiholoģijas un kriminoloģijas docētāja. “Atkarība nav par nabadzību, atkarība nav par to, ka tev nav pieejama palīdzība. Tā skar pilnīgi visus, jebkuru sabiedrības grupu,” papildina Treija.
ReTV foto
Līdz ar to šis nav tikai stāsts par vienu cilvēku. Jo pie stūres reibumā sēžas ne tikai politiķi. 2026. gada pirmajos deviņos mēnešos Latvijā reģistrēti jau 479 ceļu satiksmes negadījumi, kuros iesaistīti alkohola reibumā esoši cilvēki. Tas ir par 16 negadījumiem jeb 3.5% vairāk nekā šajā pašā laikā pērn. Un aiz šiem skaitļiem ir cilvēki. Bet vēl vairāk – aiz tiem ir mūsu pašu attieksme.
2026. gada pirmajos deviņos mēnešos reģistrēti 479 ceļu satiksmes negadījumi alkohola reibumā, par 3,5% vairāk nekā attiecīgajā periodā 2025. gadā.
Elīna Zelčāne, psiholoģijas doktore: “Mēs paraksti sakām, ka alkoholisms ir slimība, bet mēs pret daudzām citām slimībām neesam tik iecietīgi un mēs tomēr sekmējam, lai cilvēks ārstējas. Piemēram, cilvēkam būtu kaut kāda aktīva psihoze vai šizofrēnija, vai kas cits, droši vien, ka mums nebūtu tik liela vienaldzība. Bet kaut kā pret alkoholismu mēs pieveram acis, liekas, tas jau tā, tas jau tā kā mazāk nozīmīgi. Bet patiesībā tā ir arī tava atbildība rūpēties par savu veselību, meklēt atbalstu un ir profesijas, kurās tu nevari turpināt darboties tad, kad tu esi slims. Tāpat kā nevienam ķirurgam neļauj operēt, ja viņam ir pārkinsons un trīc rokas. Tāpat nevienam deputātam vai ministram, vai kādam citam, nevajadzētu pieņemt sabiedrības lēmumus, esot alkohola reibumā, proti slimam.”
ReTV foto
Rūta Treija, tiesu psiholoģijas un kriminoloģijas docētāja: “Ar alkoholu ir sarežģīti. Alkohols ir vienīgā atļautā legālā apreibinošā viela. Alkohols praktiski visā pasaulē, ar dažiem izņēmumiem, lielākoties reliģiskiem, tiek uzskatīts par legālu apreibināšanās vielu un normālu ikdienu ļoti daudzās valstīs. Līdz ar to attieksme pret alkoholu ir ārkārtīgi sarežģīta. No vienas puses mēs saprotam, ka tā ir atkarību izraisoša viela, ka tā ietekmē mūsu uztveri, ka tas īsti nav pareizi. No otras puses liela daļa sabiedrības lieto alkoholu — lielākā vai mazākā apjomā. Un problēmas sākas tad, kad tev ir jāatbild par šo alkohola lietošanu – tu esi to lietojis it kā “pareizi”, ja to varētu tā teikt, bet tu uzvedies nepareizi. Šajā gadījumā, braucot pie stūres.”
Dati rāda vēl kādu tendenci. No 482 alkohola reibumā iesaistītajām personām šā gada pirmajos deviņos mēnešos 416 bija vīrieši, bet 66 – sievietes. Tātad vairāk nekā 86 % bija tieši stiprā dzimuma pārstāvji.
No 482 alkohola reibumā iesaistītajām personām 2026. gada pirmajos deviņos mēnešos 86% bija vīrieši.
“Šeit nedrīkst aizmirst vēsturisko, tādu kulturālo ietekmi, kas mums ir. Lielai daļai mūsu vecāku vai vecvecāku, kāds nu kuram vecums, tas bija normāli braukt alkohola reibumā. Un arī pat deviņdesmitajos vai divtūkstošajos gados varēja samaksāt un tikt cauri, jo kas tad slikts notiks,” skaidro Rūta Treija.
Taču šie skaitļi, iespējams, parāda tikai to problēmas daļu, kuru mēs ieraugām. Mēs redzam tos, kurus pieķer. Bet cik ir tādu, kurus nepieķer? Un vēl svarīgāk – kas notiek pirms cilvēks vispār nonāk pie stūres reibumā? Jo tolerance pret alkoholu nesākas uz ceļa. Tā sākas daudz agrāk – ģimenē, draugu lokā, darbā. Tajā, ko mēs uzskatām par normālu un ko esam gatavi palaist garām.
Elīna Zelčāne, psiholoģijas doktore: “Ir kauns, ka tas ir tev pietuvināts cilvēks. Tā kā kauns atzīt, ka mans kolēģis vai mans radinieks, vai vīrs, vai brālis, vai kāds cits cieš no kaut kā tāda. Un tas ir viens veids, kā arī veidojas līdzatkarība – tu slēp, tu piesedz, tu neizrādi. Otrs ir tas, ka tev tiešām ir bail, ja viņš subordinācijas ziņā ir kaut kur augstāk. Nu, piemēram, tas ir tavs vadītājs. Viņš atnāk uz darbu, tu jūti, ka nāk tā smaka. Bet kā tu iesi un teiksi. Labāk es lieku to visu mierā. Tās ir bailes. Bet jebkurā gadījumā, vai tās ir bailes, vai tas ir kauns, tur trūkst tā tiešā kontakta, ka patiesībā mums rūp tas cilvēks. Jo jebkurā gadījumā tur pazūd rūpes gan aiz bailēm, gan aiz kauna, gan aiz kaut kādas savas vainas apziņas. Tur pazūd īstās rūpes, jo katru reizi, kad tu kaut ko nedari, tu nepalīdzi tam cilvēkam ieraudzīt, atspoguļot, varbūt mainīties, varbūt parādīt, kur ir palīdzība, varbūt apjautāties.”
ReTV foto
Un tomēr attieksme pamazām mainās. Par alkohola problēmām sākam runāt arī tur, kur agrāk, iespējams, vienkārši pievērām acis. Piemēram, darbavietā. Arī Valsts darba inspekcijā arvien biežāk vēršas darbinieki ar jautājumu – ko darīt?
Laura Akmentiņa, Valsts darba inspekcijas Klientu atbalsta nodaļas vadošā juriskonsulte: “Es kā darbinieks saprotu, ka šāda kolēģu rīcība ietekmē arī viņu drošību un veselību. Līdz ar to, protams, ka darbinieku attieksme pret to mainās, un viņi arī ne tikai aktīvi vēršas, bet arī konsultējas pie mums, kā tad rīkoties šādā situācijā.”
Darba likums paredz – ja darbinieks, veicot darbu vai atrodoties darba vietā, ir alkohola, narkotiku vai toksiskā reibumā, darba devējam ir tiesības viņu atstādināt no darba. Bet likums pasaka arī nākamo soli – šāds pārkāpums noteiktos apstākļos var būt pamats darba līguma uzteikumam. Pirms tam gan darba devējam jāpieprasa darbinieka rakstveida paskaidrojums un jāizvērtē notikušā apstākļi. Tāpēc ļoti svarīgi ir ne tikai zināt, ka reibums darbā nav pieļaujams, bet arī jau iepriekš zināt – kā šādu situāciju konstatē un kā to fiksē. Un te katras darbavietas iekšējie noteikumi var kļūt ļoti svarīgi.
Piemēram, ir darbavietas, kur šī kārtība jau ir atrunāta iekšējos noteikumos. Piemēram, kādā pirmsskolas izglītības iestādē Rīgā atrašanās darbā alkohola vai citu apreibinošu vielu ietekmē definēta kā būtisks pārkāpums. Un ir atrunāts arī pavisam praktiski – kā rīkoties. Ja rodas aizdomas, ka darbinieks ir reibumā, situāciju fiksē aktā divu darbinieku klātbūtnē. Ja darbinieks atsakās no pārbaudes, arī šis atteikums tiek ierakstīts aktā.
Un līdzīga izvēle mums jāizdara arī ārpus darbavietas. Ceļu Satiksmes drošības direkcija (CSDD) kampaņās cilvēkiem atgādina – ja kompānijā kāds pēc alkohola lietošanas grasās sēsties pie stūres, nepaliec malā. Atņem atslēgas. Apturi. Ja nepieciešams – izsauc policiju.
Mārtiņš Mālmeisters, CSDD pārstāvis: “Šis lēmums tiek pieņemts jau neadekvātā stāvoklī, kad jau alkohola daudzums organismā ir pārsniedzis kaut kādu konkrētu atzīmi. Un, ja tajā brīdī tiek pieņemts lēmums tomēr doties mājās vai uz veikalu vai kaut kur citur, tas ir tas brīdis, kad līdzcilvēku lēmumam un vēlmei apturēt šo cilvēku alkohola reibumā ir ļoti, ļoti būtiska loma.”
Paradumi nemainās vienā dienā. Lai mainītos mūsu attieksme pret alkoholu, vajadzīga arī paaudžu maiņa. Otrs virziens, kas var ietekmēt cilvēka izvēli, ir valsts politika – alkohola cena, pieejamība, nodokļi un soda sistēma, piemēram – progresīvais sods.
Rūta Treija, tiesu psiholoģijas un kriminoloģijas docētāja: “Progresīvais sods tas ir tad, kad, ja es pelnu 1000 eiro, tad mans sods ir 100 eiro, bet ja tu pelni 8000 eiro, tad tavs sods ir 800 eiro. Viņš ir procentuāls no tavas algas. Un tas uzreiz tev liek aizdomāties. Jo ļoti bieži mēs redzam cilvēkus, kas ir labos darbos, labā situācijā, viņi saka: “Ah, mēs tos 100 eiro samaksāsim, kas man? Paņemšu vēl vienu mašīnu, uzrakstīšu uz cita vārda”. Savukārt, ja tev ir progresīvais sods, tad tas ir daudz lielāks.”
Saprast cilvēku un viņa problēmas nenozīmē attaisnot viņa rīcību. Un jautājums, uz kuru mums katram jāatbild, ir pavisam vienkāršs – kur beidzas līdzjūtība un sākas tolerance pret rīcību, kas var arī maksāt cita cilvēka dzīvību?