Mākslīgais intelekts arvien biežāk dara darbu, ko vēl nesen veica cilvēks – atlasa saturu, meklē pārkāpumus, atpazīst krāpniecību, ierobežo publikācijas un palīdz klientu apkalpošanā. Milzīgajām interneta platformām automatizācija ļauj sekundēs izvērtēt tādu informācijas apjomu, ko cilvēki fiziski nespētu pārskatīt. Taču līdz ar ērtībām rodas jautājums, par kuru runājam daudz mazāk – kas notiek tad, ja mākslīgais intelekts kļūdās, bet cilvēka, kuram šo kļūdu izskaidrot, otrā pusē vairs nav?
Ar šādu situāciju pagājušajā nedēļā saskārusies arī retv.lv redakcija. Septembra sākumā portālā tika publicēta ziņu aģentūras LETA sagatavota informācija par nelaimes gadījumu Rīgā – zem vilciena bija pakļuvis cilvēks. Publikācijā nebija ne asiņainu attēlu, ne pašnāvības pieminēšanas. Kā ilustrācija tika izmantots policijas automašīnas foto.
Tomēr pēc publikācijas ievietošanas Facebook platforma ierobežoja tās pieejamību nepilngadīgajiem. Paziņojumā tika norādīts, ka ieraksts varētu būt saistīts ar pašnāvību, paškaitējumu vai ēšanas traucējumiem. Mēģinājumi panākt, lai lēmums tiktu pārskatīts, pie dialoga ar cilvēku nenoveda.
Šis gadījums pats par sevi varētu šķist nenozīmīgs – viena publikācija, viena nepareizi noteikta kategorija. Taču līdzīgas situācijas izgaismo daudz plašāku problēmu.
Kad algoritms pārkāpumu saskata un kad nesaskata
Tajā pašā nedēļā retv.lv raksta autore saskārās ar pilnīgi pretēju situāciju. Kādas paziņas vārdā bija izveidots viltus Facebook profils, no kura Messenger lietotājiem tika sūtītas ziņas par it kā iegūtu laimestu.
Par profilu tika ziņots Facebook, norādot, ka tas uzdodas par citu personu. Taču arī šoreiz mēģinājumi pievērst platformas uzmanību problēmai atdūrās pret automatizētu izvērtēšanu, kas sākotnēji ziņojumu neatzina par pietiekamu pamatu rīcībai.
Abas situācijas veido savdabīgu paradoksu: vienā gadījumā automatizētā sistēma saskata iespējamu pārkāpumu tur, kur cilvēks to nesaskata, bet otrā – nespēj identificēt iespējamu pārkāpumu, uz kuru cilvēks tai tieši norāda.
Protams, cilvēki arī kļūdās. Atšķirība sāk parādīties nākamajā solī – iespējā lēmumu apstrīdēt.
Septiņu gadu darbs var nonākt algoritma rokās
Īpaši sāpīgas automatizēto sistēmu kļūdas var kļūt tiem, kuriem sociālo tīklu platformas nav tikai vieta, kur pavadīt brīvo laiku, bet gan darba vieta un ienākumu avots.
YouTube satura veidotāju kopienās atrodami vairāki stāsti par autoriem, kuri apgalvo, ka gadiem veidojuši oriģinālu saturu, bet platformas sistēmas to pēkšņi atzinušas par atkārtoti izmantotu, maldinošu vai citādi noteikumiem neatbilstošu. Sekas var būt ne tikai viena video dzēšana: kanālam var tikt atņemta iespēja pelnīt ar reklāmām, bet nopietnāku pārkāpumu gadījumā var tikt slēgts arī pats kanāls.
Turklāt YouTube noteikumi paredz, ka atsevišķos gadījumos problēmas var neapstāties pie viena kanāla. Ja autora kanāls tiek slēgts par noteikumu pārkāpumiem, ierobežojumi var attiekties arī uz citiem ar šo pašu cilvēku saistītiem kanāliem.
Iedomāsimies cilvēku, kurš septiņus gadus filmējis, montējis un veidojis auditoriju un no sava YouTube kanāla sācis pelnīt iztiku. Automatizētā sistēma viņa saturā konstatē pārkāpumu. Autors tam nepiekrīt un ir gatavs parādīt oriģinālos failus, darba procesu un citus pierādījumus, ka saturs ir paša radīts. Taču tad rodas šī raksta galvenais jautājums – vai viņam ir reāla iespēja šos pierādījumus parādīt cilvēkam?
YouTube apgalvo, ka ir. Platforma norāda, ka satura moderācijā izmanto gan automatizētas sistēmas, gan cilvēkus un ka strīdīgos gadījumos iespējams iesniegt apelāciju. Taču satura veidotāju kopienās sastopami cilvēki, kuri apraksta citu pieredzi – automatizētas vai standartizētas atbildes un ilgstošus mēģinājumus panākt individuālu sava gadījuma izvērtēšanu.
Nav iespējams pārbaudīt, vai visos šajos stāstos satura veidotāji paši nav pārkāpuši kādu no YouTube noteikumiem. Taču tie izgaismo būtisku problēmu: ja automatizēts lēmums var apturēt cilvēka ienākumus vai gadiem veidotu darbu, tikpat pieejamai vajadzētu būt iespējai panākt šī lēmuma pārskatīšanu.
Miljoniem lēmumu pēc pārsūdzības tiek mainīti
Turklāt tas, ka platformu sākotnējie lēmumi mēdz tikt mainīti, nav tikai neapmierinātu sociālo tīklu lietotāju stāsts.
Eiropas Komisijas dati rāda, ka kopš Digitālo pakalpojumu akta jeb DSA piemērošanas Eiropas Savienības lietotāji platformās pārsūdzējuši aptuveni 165 miljonus satura moderācijas lēmumu. Gandrīz 30% gadījumu platforma pēc pārsūdzības savu sākotnējo lēmumu mainījusi. Divu gadu laikā tie ir gandrīz 50 miljoni gadījumu.
Tas nenozīmē, ka mākslīgais intelekts kļūdās 30% gadījumu – lēmumus var būt pieņēmušas automatizētas sistēmas, cilvēki vai abi kopā. Taču šie skaitļi parāda ko citu: iespēja lēmumu pārsūdzēt nav tikai formalitāte. Daudzos gadījumos tā tiešām maina rezultātu.
Vēl uzskatāmāk to parāda gadījumi, kad cilvēks nav samierinājies ar pašas platformas atbildi un vērsies pie neatkarīgas ārpustiesas strīdu izšķiršanas institūcijas. 2025. gada pirmajā pusē šādas institūcijas izskatīja vairāk nekā 1800 strīdu par Facebook, Instagram un TikTok lēmumiem. 52% pabeigto lietu sākotnējais platformas lēmums tika mainīts, piemēram, atjaunojot dzēstu saturu vai lietotāja kontu. Tātad arī pēc tam, kad pati platforma bija pateikusi savu “nē”, neatkarīga pārskatīšana vairāk nekā pusē šo pabeigto lietu noveda pie cita rezultāta.
Arī Eiropas Komisija saskata problēmu
Tieši Facebook un Instagram gadījumā jautājums par efektīvu pārsūdzēšanu jau nonācis Eiropas Komisijas uzmanības lokā.
Komisija 2025. gada oktobrī provizoriski secināja, ka Meta izmantotā sistēma nenodrošina lietotājiem pietiekami efektīvu iespēju apstrīdēt satura moderācijas lēmumus.
Viena no konstatētajām problēmām ir pavisam ikdienišķa: cilvēkam ne vienmēr tiek dota pietiekama iespēja paskaidrot savu situāciju. Facebook un Instagram apelācijas mehānismi, pēc Komisijas sākotnējā vērtējuma, ierobežo lietotāju iespējas izskaidrot, kāpēc pieņemtais lēmums ir nepareizs, vai iesniegt pierādījumus, kas to apliecina. Izmeklēšana vēl turpinās, tādēļ tie nav galīgi secinājumi.
Un te atgriežamies pie ļoti vienkāršas problēmas, ko pazīst daudzi sociālo tīklu lietotāji: ko darīt, ja tev piedāvā trīs gatavas atbildes, bet neviena no tām neapraksta to, kas patiesībā noticis?
Ko tad cilvēks var darīt?
Eiropas Savienībā atbilde tomēr nav bezgalīgi mēģināt vēlreiz nospiest Facebook vai YouTube pogu “Appeal”.
Digitālo pakalpojumu akts paredz, ka cilvēkam ir tiesības apstrīdēt platformas pieņemtu moderācijas lēmumu. Ja strīdu neizdodas atrisināt pašā platformā, lietotājam ir iespēja vērsties arī pie sertificētas ārpustiesas strīdu izšķiršanas institūcijas. Saglabājas arī tiesības vērsties tiesā.
Tas ir būtisks drošības mehānisms. Tomēr tas neatrisina pašu problēmas sakni, jo cilvēkam, kura publikācija šodien kļūdaini ierobežota, kura profils bloķēts vai kura gadiem veidotais kanāls pēkšņi zaudējis monetizāciju, vispirms nevajadzētu meklēt Eiropas regulas un neatkarīgas strīdu izšķiršanas institūcijas. Vispirms vajadzētu būt iespējai pateikt citam cilvēkam: “Jūsu sistēma ir kļūdījusies. Lūdzu, paskatieties.” Un saņemt atbildi nevis no nākamās sistēmas, bet no cilvēka.
Mēs gribam ātrāk un lētāk. Bet par kādu cenu?
Uzņēmumu vēlme izmantot mākslīgo intelektu ir saprotama. Skaidrs, ka cilvēks nespēj sekundēs izvērtēt miljoniem Facebook publikāciju, YouTube video, komentāru, krāpniecisku reklāmu un viltus profilu. To spēj mākslīgais intelekts. Tas var atklāt vardarbīgu saturu, bērnu izmantošanu, krāpšanu un citus pārkāpumus, pirms tos vispār paspēj ieraudzīt cilvēks. Tāpēc atteikšanās no automatizācijas diez vai būtu risinājums, taču efektivitātes dēļ nevajadzētu cilvēku noņemt no galējā lēmuma pieņemšanas.
Šobrīd mēs daudz jautājam, kurās profesijās mākslīgais intelekts varētu aizstāt cilvēku. Varbūt tikpat svarīgi būtu savlaicīgi vienoties par pretējo, tas ir, kurās vietās cilvēkam vienmēr jāpaliek sasniedzamam.
Ja algoritms iesaka filmu, kuru nevēlamies skatīties, kļūdas cena ir niecīga. Ja tas kļūdaini ierobežo vienu sociālā tīkla ierakstu, sekas, iespējams, arī nebūs dramatiskas.
Bet tā pati pieeja kļūst daudz problemātiskāka brīdī, kad automatizētas sistēmas lemj par cilvēka ienākumiem, gadiem veidotu uzņēmējdarbību, pieeju kontam, finanšu pakalpojumiem, apdrošināšanu, darbu vai citiem būtiskiem jautājumiem.
Tad vairs nepietiek ar to, ka sistēma darbojas pareizi “vairumā gadījumu”.
Varbūt vēl nav par vēlu noteikt robežu
Mākslīgais intelekts pats par sevi nav šī stāsta ļaundaris. To, cik lielas pilnvaras tam piešķiram un ko darām brīdī, kad tas kļūdās, izlemj cilvēki.
Tādēļ viena no robežām, ko vēl varam noteikt, ir pārsteidzoši vienkārša: jo būtiskākas sekas cilvēkam rada automatizēts lēmums, jo reālākai jābūt iespējai prasīt cilvēkam to pārskatīt. Tātad – ne jau čatbotam, izvēlnei ar trim neatbilstošiem atbilžu variantiem vai sistēmai, kura dažu sekunžu laikā vēlreiz apstiprina iepriekšējās sistēmas lēmumu, bet īstam, dzīvam cilvēkam. Jo jautājums jau nav, vai mākslīgais intelekts kādreiz kļūdīsies. Protams, ka kļūdīsies, gluži tāpat kā cilvēki. Jautājums ir, vai brīdī, kad tas notiks, otrā pusē vēl būs kāds, kurš mūs uzklausīs.