“Dzīve pēc skapja” ir kampaņa, kas aicina aizdomāties par to, ka tekstils nav tikai atkritumi, bet resurss, kuram iespējams dot otro dzīvi – šķirojot, atkārtoti izmantojot vai izdomājot radošus risinājumus. Latvijā jau izvietoti vairāk nekā 340 tekstila šķirošanas konteineri, un iedzīvotāji aicināti nodot nevajadzīgo apģērbu sev tuvākajā punktā. Tos ērti var atrast vietnē www.tekstils.lv.
Modes skates “Dzīve pēc skapja” dalībnieces, demonstrējot ilgtspējīgas modes kolekciju. Foto: Ieva Makare
Lai gan redzama pozitīva virzība tekstilatkritumu apsaimniekošanā, joprojām ir daudz neatbildētu jautājumu. Ko ar tekstilatkritimumiem iesākt pēc to savākšanas, kā un cik lielā mērā šajā procesā jāiesaista pašvaldības?
Aicināju uz sarunu Kasparu Zakuli, AS “Latvijas Zaļais punkts” direktoru.
Cik lielu apdraudējumu videi rada tekstilatkritumi?
Tekstilatkritumi veido 3-5% no visas atkritumu plūsmas. 2035. gadā varēsim noglabāt atkritumu poligonos tikai 10% atkritumu. Ja kas būs pa virsu, mums būs jāmaksā soda nauda. Tāpēc jācenšas mazināt šīs atkritumu plūsmas. Viens no veidiem ir ražotāju atbildības noteikšana par katru preci vai iepakojumu, ko ir iespējams savākt un pārstrādāt. Vai reģenerēt ar enerģijas atgūšanu, jo mums, piemēram, nav apgūtas tādas jomas kā mēbeles, vai, piemēram, pie tekstilizstrādājumiem nav iekļautas tādas lietas kā paklāji.
Tekstilizstrādājumi paši par sevi satur hloru, kas nozīmē, ka tos ir kaitīgi dedzināt, un šie 3-5%, lai gan tas šķiet maz, tie ir padsmit tūkstoši tonnu ik gadu, kas varētu nenonākt atkritumu poligonos, bet tikt savākti, sašķiroti un nosūtīti tālākai lietošanai vai pārstrādei.
Cik saprotu, ES direktīvas šobrīd nosaka, ka ar šo gadu tekstilatkritumu savākšana ir obligāta visās ES dalībvalstīs. Vai tā ir?
Ja jautājums ir jā vai nē, tad atbilde ir – jā.
Kuras ir par šo procesu atbildīgās iestādes un/vai institūcijas?
Tad varbūt par to lielo bildi. Eiropas Savienība nosaka lielo rāmi, bet nenosaka, kā katrai konkrētajai dalībvalstij rīkot tekstilatkritumu savākšanu, kā noteikt procentus, ko darīt ar savākto. Valkāt vēlreiz? Sūtīt projām? Ja sūtīt, tad kurp? Eiropas Savienība tādā ziņā atstāj samērā brīvas rokas katrai dalībvalstij, bet nav jau tā, ka ar šī gada 1. janvāri tas visās valstīs tika ieviests. Lietuvā, piemēram, caur saistošajiem normatīvajiem aktiem vēl nav ieviesta tekstilizstrādājumu ražotāju atbildība. Viņiem konteineri ir izlikti uz ielām, tos izlikusi pašvaldība vai uzņēmēji, tā ir pašiniciatīva. Bet normatīvais regulējums vēl nav sakārtots, nav pateikts, ka ražotāji atbildīgi, lai tekstilizstrādājumi tiek atpakaļ savākti. Latvijā jau arī šie te saucamie “ziedojumi”, “charity” konteineri atrodas uz ielām, man šķiet, jau vairāk kā 10 gadus, bet tas arī nebija nekāds regulējums, tā bija brīvprātīga, neorganizēta, nekontrolēta darbība.
Foto: Ieva Makare
Kur tas paliek un kas tur ienāk – to mēs varam tikai minēt. Joprojām daļa to, kas izlikuši šos konteinerus, nav reģistrējušies Valsts vides dienestā. Neuzrāda nekādas atkritumu plūsmas. Lai vai kā, – tekstilizstrādājumi, kas nonāk šajos konteineros, klasificējas kā atkritumi. Un atkritumu plūsmas ir kontrolējams un regulējams process.
Mēs, “Latvijas Zaļais punkts” kopā ar “ECO vide Baltija”, jau kopš 2019. gada uzsākām šo tekstilatkritumu konteineru izlikšanu un jau agrāk mudinājām valdību. Iedzīvotāji ir gatavi, iedzīvotāji grib atbrīvoties no tekstilizstrādājumiem, un nepieciešams tikai normatīvais regulējums, likumi un Ministru kabineta noteikumi. Grūti ir gājis. Taču jebkurā gadījumā mēs par pusgadu apsteidzām šo ES prasību un esam izdarījuši vairāk, piemēram, par tiem pašiem lietuviešiem.
Pēc kāda principa Latvijā tiek izvietoti tekstila savākšanas konteineri?
Normatīvais regulējums nepasaka, kur tieši un cik daudz ir jāizvieto tekstila konteineri, mēs skatījāmies pēc Francijas parauga, kur tas ir 1 konteiners uz aptuveni 1000 iedzīvotājiem.
Kur šie atkritumi nonāk pēc savākšanas?
Latvijā ir trīs ražotāju atbildības sistēmas, kas piedāvā tekstila ražotājiem un tirgotājiem nodrošināt valsts noteikto normatīvo aktu izpildi, jo valsts ir pateikusi, ka pagājušajā gadā bija jāsavāc 20%, šogad ir jāsavāc 22,5%, nākošajā gadā – 25% tekstilatkritumu. Respektīvi, ja pārdodat 100 T-kreklus, jums kā tirgotājam un/vai ražotājam jānodrošina, ka 22,5 T-krekli tiks savākti atpakaļ.
Protams, ka tas tiek darīts sadarbībā ar vietējiem atkritumu apsaimniekošanas uzņēmumiem, jo viņi ir uzvarējuši pašvaldības rīkotājā konkursā un viņi ir tiesīgi šos konteinerus uzstādīt. Tas, cik viņi ir atsaucīgi, ir cits jautājums. Viņiem likums neuzliek pienākumu izlikt šos tekstila konteinerus, tekstila tirgotājam ir pienākums. Dažreiz ir ļoti grūti šo izpratni veidot atkritumu apsaimniekotāju un pašvaldību vidū, tā nav simtprocentīgi skaidra.
Mums ir arī ļoti labi piemēri. Ziemeļvidzemē ir pat 20 šķiroto atkritumu pieņemšanas laukumi, nerunājot par konteineru skaitu. Bet, tā ka Latvijā atkritumu saimniecība ir diezgan sadrumstalota, jo pagaidām vēl nav vienotā uzstādījumu kopuma, kas katrai pašvaldībai būtu jāievēro.
Foto: Ieva Makare
Šajā kontekstā negribētos lietot vārdu “atkritumi”, bet gan “resursi”, jo, kas vienam ir atkritums, citam ir resurss. No konteineriem viss savāktais tiek atvests uz Rīgu, jo šķirošanas punktus veidot vairākās vietās būtu ļoti dārgi.
Mūsu sadarbības partneri šajā jomā ir “ECO Baltija vide”, kas darbojas tieši ar tekstilu. Savāktais tekstils tiek sašķirots. Ir vairākas frakcijas – vīriešu apģērbs, sieviešu apģērbs, ziemas apģērbs, vasaras apģērbs, lins, vilna, kokvilna, jauktie materiāli. Pavisam neliela daļa no savāktā paliek Latvijā un nonāk otrreizējā apritē. Protams, ir arī second-hand apģērbi, to mums ir ļoti liels īpatsvars. Aptuveni 25% no tā, kas Latvijā nonāk apritē, ir jau vienreiz lietots. Es nebaidīšos teikt, ka mēs esam Eiropas miskaste lietoto apģērbu ziņā, varbūt skarbi skan, bet tā tas ir – gan no Lielbritānijas, gan no Vācijas mums sūta to, kas viņiem vairs nav derīgs.
Aptuveni 98% no savāktā tiek sūtīti uz citām valstīm, tās ir pārsvarā trešās pasaules valstis, kur iedzīvotāju prasības pēc apģērba kvalitātes ir zemākas un kur ir arī siltāks – Pakistāna, Indija – tur divas līdz trīs reizes uzvilkts un izmazgāts T-krekls šķiet gana labs.
Latvijā pārstrāde no apģērba uz šķiedrām nenotiek, jo mēs vēl tikai pusgadu esam sākuši šos atkritumus vākt. Lai palaistu pārstrādes rūpnīcu, nepieciešami vismaz 5000 tonnu atkritumu. Mums bija mēģinājums sadarboties ar Somiju.
Somijā ir divas pārstrādes rūpnīcas, viena pārstrādā tekstilrūpniecības atgriezumus, kas paliek pāri pēc lekālu izgriešanas, tie ir viendabīgi materiāli bez apģērbu furnitūras (rāvējslēdzējiem, pogām u.tm.), un otra rūpnīca strādā jau ar gataviem apģērba izstrādājumiem. Bet tur ir ļoti augstas prasības – piegādātajam apģērbam arī jābūt bez furnitūras. Ir prasība arī apģērbu iepriekšējai šķirošanai pēc sastāva – ja kokvilnu, piemēram, ir salīdzinoši viegli pārstrādāt, tad jauktos materiālus – salīdzinoši grūti vai pat neiespējami pārstrādāt par šķiedru. Šādi materiāli visbiežāk tiek samalti un, viens piemērs – izmantoti kā siltumizolācijas materiāli. Bet Latvijā vēl pagaidām nav šādas rūpnīcas, un es nezinu, vai tuvākajā laikā būs. Šobrīd, vedot atkritumus citur, mums vēl būtu jāpiemaksā aptuveni 800 eiro par tonnu, lai tos no mums paņemtu. Skandināvi varbūt var atļauties to darīt, bet mēs ar savu rocību to pagaidām nevaram.
Viens no veidiem kā mazināt tekstilatkritumu jeb resursu apjomu ir to pārdare par jauniem apģērbiem, ko arī varēja redzēt akcijā “Dzīve pēc skapja”, un te Latvijai varētu būt potenciāls – modes skatē kopā tika eksponēti 25 tērpi, kurus veidojuši septiņi Latvijas dizaineri un tekstilmākslinieki – Uģis Zauerhagens, Evika Muizniece, Inguna Sīmansone, Karīna Plotņikova, Kristīne Kligina, Santa Pētersone un Aija Bley.
Foto: Ieva Makare
Tērpu tapšanā izmantoti lietoti apģērbi, mājas tekstils un apavi, kā arī dažādi pārstrādāti materiāli, kas piešķir katram darinājumam unikālu stāstu. Kolekcijas atklāj pārsteidzošu daudzveidību – no pirts rituālu apmetņiem un totēmiskiem siluetiem līdz dramatiskām formām, rotaļīgām faktūrām un konceptuālām dekonstrukcijām. Katrs darbs ir piemērs tam, kā šķietami nevajadzīgs tekstils iegūst otru dzīvi, kļūstot par gan praktisku, gan estētisku vērtību. Skates vizuālo tēlu papildina grima mākslinieces – Silva Bērziņa, Liene Lagutkina, Baiba Vasile, Liene Šulca, Agita Boldireva un Līga Mačevska, kuru radītās grima interpretācijas vēl vairāk akcentē tērpu noskaņas un dizaineru ieceres, kopā veidojot spēcīgu vēstījumu par ilgtspējīgu modi, kas nav tikai par atkritumu samazināšanu, bet arī par radošu pieeju nākotnes garderobei.
Vienīgā problēma šajā ziņā ir no jauna izveidoto apģērbu cena salīdzinājumā ar “ātro modi” – tekstila pārstrāde par jauniem apģērbiem ir laikietilpīgs roku darbs, kas, neskatoties uz mazākām materiālu izmaksām, kopējo produkta cenu ļoti sadārdzina, un Latvijas vidējam iedzīvotāju slānim šādi ekskluzīvi apģērba gabali, ņemot vērā valsts vidējo ienākumu līmeni, lielākoties nav pa kabatai.
Foto: Ieva Makare
Uzziņai: Tekstilizstrādājumu patēriņš Eiropas savienībā palielinājās no 17 kg uz cilvēku 2019. gadā līdz vidēji 19 kg 2022. Pietiekami daudz, lai varētu piepildītu lielu koferi ar jauniem tekstilizstrādājumiem. Tajā pat laikā katru gadu atkritumos tiek izmesti aptuveni 12 kg apģērba uz cilvēku.
Latvijas iedzīvotāji arvien biežāk izvēlas tekstilu neizmest atkritumos, bet nodot to tam paredzētos konteineros. Trīs gadu laikā šķirošanas aktivitāte pieaugusi par 60,61%, un šobrīd savu nolietoto apģērbu un apavus šķiro jau katrs otrais.
Tomēr līdzās šai pozitīvajai tendencei pētījums izgaismo arī faktu – 18% iedzīvotāju joprojām tekstilu izmet sadzīves atkritumos, liecina “Eco Baltia vide” un “Latvijas Zaļā punkta” dati. Ja 2022. gadā tekstila šķirošanas konteineros savu lieko apģērbu nodeva trešdaļa iedzīvotāju, tad šogad to dara jau 53%. Nedaudz vairāk kā trešdaļa respondentu izvēlas sev nevajadzīgo tekstilu nodot labdarības organizācijām. Vienlaikus tekstila izmešana sadzīves atkritumos pēdējo trīs gadu laikā samazinājusies. Lai gan tendence ir pozitīva, tas joprojām ir ievērojams tekstila apjoms, kas ik gadu tiek nogādāts atkritumu poligonā.