Biedrība ”Amatnīca” uzsākusi Jūrmalas apkaimju identitātes izzināšanu. Šoreiz ikviens varēja iepazīt Kaugurciema vēsturi un piekrastes kulināro mantojumu.
1959.gadā Jūrmalai, kas pilsētas statusu ieguva 1920. gadā, pievienoja arī Sloku un Kaugurciemu. Mūsdienās šo apkaimi zinām kā Kaugurus, tomēr Kaugurciema vēsture ir daudz senāka, un vietējie līdz pat šai dienai neesot ar to samierinājušies. Kaugurciems kopš 16. gadsimta zināms kā lībiešu zvejniekciems. Visos laikos šeit dzīvojošo galvenā nodarbošanās ir bijusi zvejniecība, bet bijusi arī telpu izīrēšana atpūtniekiem, jo Kaugurciems ir vieta kur aizsācies Rīgas Jūrmalas kūrorts, stāsta vēsturniece Inga Sarma: ”Kauguri ienāca padomju laikā. Senāk tika lietots vietvārds Kaugures, un Kaugurciems apzīmējot tieši ciemu, bet visu pludmales teritoriju sauca par Kaugurēm. Tad, kad sāka pagājušā gadsimta sešdesmitajos gados būvēt jauno dzīvojamo masīvu, to sāka dēvēt par Kauguriem, bet jebkurš kaugurciemietis ļoti apvainojās, ja viņam saka, ka viņš dzīvo Kauguros. Jā, viņi joprojām to sauc par Kaugurciemu, jo tāds tas arī ir.”
Biedrība ”Jūrmalas Amatnīca” pagājušajā gadā aizsākusi apkaimju identitātes apzināšanu. Par seno zvejniekciemu biedrība atgādināja ar Zivju dienu pašā jūras krastā. Tagad Kaugurciemā esot palicis tikai viens zvejnieks, bet ritināt atmiņu kamolīti kādreizējie zvejnieki gan vēl ir gatavi. Egons Rasa stāsta, ka tēvs sācis ņemt līdzi jūrā, kad viņam bijuši vien pieci gadi:” Toreiz, lai ieinteresētu, mums, puikām – 10, 12 gadīgiem atļāva iet ar laivām, mest tīklus, bugurēt. Vadiņu uztaisījām, mēs vadu vilkām. – Kādas zivis vilkāt? – Visādas. Asari, vimbas, brekši kāds zutis gadījās. – Kad pēdējo reizi bijāt jūrā? – Pirms diviem gadiem. Nu pa bišķim. Kādu salaku, kādu renģi, ja dabū licenci.”
To, ka zivju jūrā nav, apliecina arī zvejnieks Dainis Štāls, kurš Zivju dienā cenšas ko nokūpināt, lai pasākuma apmeklētāji kādu zivi vismaz pagaršot varētu: ”Kūpināšanai ir kaut kāda sava recepte? – Liek dūmos un kūpina. Katru zivi gan savādāk jākūpina. Karstums katrai ir savādāks. Tur ir jāmāk.”
Zivju iepazīšana.
Atsvaidzināt savas zināšanas vai iepazīt zivis, tiesa gan tikai spēlē, var ikviens. Zivis pazudušas ne tikai no jūras, arī uzrunātie pasākuma dalībnieki atzīst, ka uzturā jūras veltes lietojot maz, un receptes esot pavisam vienkāršas.
Ķemeru nacionālā parka Dabas centra vadītāja Agnese Balandiņa: ”Ceptas renģes. Ņemam svaigas renģes, kas laikam ir visgrūtākais. Atrodam renģes, vislabāk pie vietējiem zvejniekiem, un vienkārši pa vecmāmiņas modei, oliņā. Ar sāli, oliņu, rīvmaizi vai miltiem cepam pa vairākām kopā. Hops un apgriežam otrādi, un ēdam tieši no pannas.”
Biedrības ”Jūrmalas amatnīca” vadītāja Agnija Saprovska: ”Vienmēr kūpināta renģe būs labs vakara noslēgums, bet tāda recepte, kas man no tēva nākusi, ko viņš vienmēr ir atcerējies kā savu bērnības recepti, ir avīzē cepta siļķe krāsnī, ko viņi ir cepuši mazā, mazā dzīvoklītī Rīgā.’‘
Pavāre Dina Čuba no Rojas stāsta, ka senākā recepte, ko zina, ir pienā sutinātas renģes: ”Tajā laikā vīri gāja jūrā un ķēra zivtiņas, gotiņa jau bija mājās, un tad tās sutināja. Man atsūtīja jūsu puses recepti, un jūs (red. jūrmalnieki) jau lepni dzīvojāt, pie jums viss saldajā krējumā tika taisīts. Nevarat iedomāties, cik ļoti labi garšo. Tur vēl nāk klāt pipari, sīpoli un lauru lapiņa. Ļoti garšīgi.”
Zivju dienas apmeklētāji varēja iepazīties ar vairākām citām senām receptēm, kam doti visai asprātīgi nosaukumi. Kā piemēram, “Inspektors Ķesa Somijā”. Tās sastāvdaļas ir līdaka, kuru pēc tīrīšanas iesaka nemazgāt, bet izslaucīt ar salvetēm vai mīkstu papīru. Nepieciešami arī mārrutki un garšvielas pēc garšas un citrons vai laims, ko izmanto ēšanas laikā. Arī pagatavošana ir diezgan vienkārša. Līdakai uzsmērē 0,5 mm mārrutku, pievieno sāli pēc garšas, ietin to visu folijā un cep uz grila līdz gaļa mīksta. Kad zivs jau tikusi uz šķīvja, tai var likt klāt arī citrona sulu.