Krāslavas novadā skolu skaits, tāpat ka citviet Latvijā, optimizācijas dēļ ir būtiski samazinājies. Šobrīd novadā palikušas Krāslavas Varavīksnes vidusskola, Dagdas vidusskola, Krāslavas ģimnāzija, Ezernieku pamatskola un Aleksandrovas pamatskola. Krāslavas Varavīksnes vidusskolai nu jau otro gadu ir arī programmas īstenošanas vieta Robežniekos.
Lai noskaidrotu situāciju izglītības jomā, kā arī to, kā robežas ar Krieviju tuvums ietekmē skolēnu ikdienas dzīvi, uz sarunu aicināju Krāslavas Varavīksnes vidusskolas direktori un ilggadēju izglītības darbinieci Mariju Mickeviču.
Pirmais jautājums būs par Robežniekiem – kāda tur ir sistēma, cik daudz skolēnu mācās, kādi ir izaicinājumi?
2024. gadā tika pieņemts lēmums. Robežnieku pamatskola tika reorganizēta un pievienota kā programmas īstenošanas vieta Krāslavas Varavīksnes vidusskolai. Tur ir ap 70 skolēnu un 8 pirmsskolas bērni, pārējie no pirmās līdz 9. klasei. Skolā strādā 13 pedagogi un 7 tehniskie darbinieki. Man tur ir vietniece, kas visus šos iepriekšējos gadus bija direktora pienākumu izpildītāja, un līdz ar to es jūtos droša, ka viss ir kārtībā.
Pārsvarā Robežniekos mācās bērni, kas tur dzīvo. Arī no Indras ar autobusu katru rītu atved un vakarā pulksten trijos aizved skolēnu grupu, kas te mācās pēc Indras pamatskolas slēgšanas. Tolaik vairums no vecākiem vēlējās, lai bērni turpina mācības lauku vidē, domājot arī par individuālo attieksmi pret skolēniem, kas parasti ir tādās mazākās lauku skolās. Turklāt – mazo skolu saglabāšana nozīmē arī to, ka laukos paliek cilvēki.
Skolēniem gan ir bijis jāpierod pie tā, ka regulāri brauc tehnika, gan pie karavīriem formastērpos vietējos veikalos, bērni ir redzējuši arī migrantus. Tiekoties ar vecākiem, viņi saka: ”Varbūt jūs varat pastāstīt, kas notiks, kāpēc tās mašīnas brauc un kaut ko būvē un tā tālāk?” Tāpēc es arī šo jautājumu uzdodu mūsu amatpersonām, lai pastāsta, kas tad notiks. Tas nav noslēpums, ka aiz loga notiek būvdarbi.
Bērni saprot, ka tur var justies drošībā, jo mēs veicam ļoti lielu tādu izskaidrošanas darbu. Šī kopiena vienmēr ir bijusi daudznacionāla – runājot par Robežniekiem, jāsaka, ka tur cilvēki runā varbūt vairāk krievu valodā, bet seko līdzi notikumiem un neizrāda agresiju. Vienīgais, kas uztrauc – ļoti strauji samazinās cilvēku skaits. Es vienkārši ar piemēru var demonstrēt tikai no vienas ģimenes stāsta – pārbrauca viena ģimene ekonomisku apsvērumu dēļ uz Daugavpili, 7 bērni, daudzbērnu ģimene, kas principā ir vesela klase vienā mazā lauku skolā.
Runājot par mācību stundu organizēšanu – vai, neskatoties uz nelielo skolēnu skaitu, Robežniekos mācību stundas notiek atbilstoši klašu grupām, vai ir vecumposmi, kuriem mācību stundas notiek kopā?
1. līdz 9. klašu grupā ir visas klases pārstāvētas, taču ir stundas, kuras, iespējams, tiks apvienotas – tās varētu būt sporta nodarbības, mūzikas mācību stundas, piemēram, dizains un tehnoloģijas. Vecāki arī ļoti gudri – viņi saprot, ka labi ir mācīties skolā, kas ir tuvāk, bet tajā pašā laikā viņi grib arī, lai būtu izglītības kvalitāte. Te gan ir jāuzsver, ka mēs nevaram salīdzināt pilsētu un lauku skolas, kā tas tiek darīts katru gadu, izvērtējot skolēnu sniegumu, kārtojot eksāmenus. Bērni ir dažādi, ar savām vajadzībām. Ir bērni ar mācīšanās traucējumiem, ar garīgās attīstības traucējumiem, mums ir jāizglīto visi. Ja mēs skatāmies ciparos, eksāmenu rādītāji katru gadu ir augstāki salīdzinājumā ar to, kas ir bijis. Bet aiz katra skaitļa ir bērns ģimenē, skolotājs, un šie lauku skolu bērni bieži vien ir arī lauku nākotne. Strādājot iepriekšējā darbā, mums bija līdzīgi Asūnē (izvietots pagasts, bibliotēka, muzejs), kur šobrīd skola stāv tukša, tas pats ir Andzeļos, Andrupenē. Tiesa, tur tagad militāristi apdzīvo skolas ēku, bet novada karte kļūst aizvien tukšāka. Un mums ir jāstrādā ar visiem skolēniem, kas pie mums atnāk, jo ir skaidrs, ka mēs neatrisināsim demogrāfisko situāciju, un 2030. gadā mācības uzsāks par 50% mazāk bērnu, nekā tagad ir skolā. Kāds būs gan mazo, gan lielo skolu liktenis tad, tas nav paredzams. Šeit apdraudēti ir tieši lauku reģioni, jo jaunu ģimeņu ir ļoti maz.
Skolēnu skaits ir mazs, skola ir tuvu robežai. Kā ir ar pedagogu sastāvu? Vai skolotāju pietiek?
Mēs meklējam jaunus skolotājus, jaunus kadrus, un pašlaik veiksmīgi esam atrisinājuši jautājumu par matemātikas un datorikas mācīšanu. Arī ķīmijas skolotājs mums ir jauns, šobrīd vēl studē. Tādēļ papildu darbs ir arī jauno pedagogu iepazīstināšana ar skolas vidi, arī ar milzīgo birokrātisko slogu un visiem dokumentiem, kas skolotājam jāaizpilda. Ja nav papīrs uzrakstīts, sevišķi, ja tā ir nelabvēlīga klase, ir grūti risināt problēmas skolas – vecāku vidē. Ja ir saruna ar vecākiem, tūlīt jāatzīmē e-klases žurnālā. Kopumā aizpildāmo dokumentu šķiet pārāk daudz. Piekrītu, ka ir nepieciešams monitorēt mācību norisi, ir jābūt skaidri definētiem mācību mērķiem, taču vai tik lielā apjomā, kā tas šobrīd tiek prasīts gan no pedagogiem, gan no skolām kopumā, nezinu. Bez mērķa un priortātēm nevar, atbilstoši tam piekārtojam uzdevumus.
Tagad pedagogi nemitīgi mācās, veido profesionālo pilnveidi. Mēs arī cenšamies tiem palīdzēt – mācāmies to, ko mēs nezinām, ja ir nepieciešamība, pulcējamies mazās grupās un apspriežam. Piemēram, kā labāk uzlabot skolēnu zināšanu formatīvo vērtēšanu sestajā klasē. Un tad katrs pastāsta savu pieredzi. Bet nekādi kursi nesniedz pilnībā to, ko pedagogam darbam skolā reāli vajag. Klases ir tik dažādas. Mācību līdzekļu piedāvājums liels. Lai gan pēdējā laikā ir zināmi uzlabojumi – notiek semināri gan par vērtēšanu, gan par mācību saturu, ir izveidotas digitālās istabas, materiālu ir tik daudz, ka skolotāji apmulst – viņiem vajag atlasīt nepieciešamo, pielikt klāt kādu daļu no sevis oriģināli izveidotām tēmām vai uzdevumiem. Manos laikos, kad es mācījos, tādā ziņā bija vieglāk – viena grāmata, ņem un mācies.
Kas tiek komunicēts ar skolēniem kara un robežas tuvuma kontekstā? Vai un kā jūs runājat ar skolēniem par karu? Sevišķi ņemot vērā faktu, ka Krāslavas pusē nav tā latviskākā vide.
Jā, tas tā tiešām ir. Atnākot pirms pieciem gadiem strādāt šajā skolā, latviešu valodas zināšanu ziņā situācija bija daudz sliktāka. Mēs mainījām ļoti daudz. 2022. gada likumi par pāreju uz mācībām tikai latviešu valodā noteica pakāpenisku pāreju, bet realitātē tas notika ļoti strauji. Tā arī nedrīkst, ka šodien aizgāju gulēt un bija tā, bet no rīta pamodos un pēkšņi viss notiek citādāk. Pirmkārt, bija skolotāji, kas līdz šim mācīja, strādāja un kam dzimtā valoda bija krievu valoda. Tad pēkšņi vajag visu latviski. Jā, nu bija tā, ka daži skolotāji aizgāja projām, jo bija šī ieplānotā Valsts valodas centra pārbaude, daudziem nācās arī uzlabot latviešu valodas zināšanas, daži ir atgriezušies pēc šī valodas līmeņa uzlabošanas, bet lielākoties visi nokomplektētie kadri šobrīd ir tādi, kuriem dzimtā valoda ir latviešu valoda un kuri pilnībā pārvalda latviešu valodu.
Bērnu atbalstam mums skolā ir veidoti gan dažādi pieraksti, gan “runājošās sienas”, atgādnes, kas noteikti palīdz, bet latviešu valodas līmenis, kādā jākārto eksāmeni, visā valstī ir vienots, un tas rada sarežģījumus. Sevišķi, ja runājam par priekšmetu specifisko terminoloģiju.
Krievu valodas kontekstā jāsaka, ka mūsu gadījumā komunikācija ar vecākiem ir ļoti, ļoti svarīga. Mums vecākiem jānorāda šī informācija, jāpaskaidro vērtēšanas kārtība, kur valodas barjera arī ir zināma problēma, jo tie vecāki, kas ir krievvalodīgi, arī grib gūt pilnīgu izpratni par mācību procesu. Tas, ko mēs uzsveram, ir, ka latviešu valoda ir pamats, lai mūsu bērni būtu konkurētspējīgi, un visi vecāki grib, lai viņu bērni tādi ir. Bet gadās tādi, kas atnāk un saka, es tajā valodā [latviešu] nerunāšu, un tad mums jāaicina gandrīz vai tulks. Tā ka strādājam gan ar bērnu, gan ar vecākiem.
Vai bērniem tiek skaidrots, ka ir kara situācija un Krievija ir agresorvalsts?
Robežniekos bērni redz militārpersonas visu laiku. Škiet, tas bija 2022. gads, kad skolā ieradās ļoti daudz ukraiņu bērnu mācīties, kādi 25 bērni dažādās klašu grupās. Jau tad mēs mēģinājām skaidrot, ko karš vispār nozīmē. Bet šeit mums bija jābūt ļoti, ļoti lojāliem. Kā jau teicu, ir daudzi, kuriem krievu valoda ir dzimtā valoda, un šis skaidrojošais darbs bija jāveic tā, lai neaizskartu viņa personiskās jūtas. Mēs rīkojam dažādas kampaņas Ukrainas atbalstam, bērniem, ukraiņu ģimenēm, un stāstām par to, kas vispār reāli notiek. Tāpēc mēs ļoti daudz sadarbojamies ar mūsu bruņotajiem spēkiem (Jaunsardzi, Robežsardzi, Aizsardzības ministriju), viņi brauc pie mums ar izglītojošām lekcijām.
Mums ir daudz, daudz, daudz jāstrādā pie šiem jautājumiem, jo, protams, ir ģimenes, no kurām nāk ļoti konkrēts naratīvs, kuru mēs kā skola īsti atspēkot nevaram un nedrīkstam. Visu laiku paturam prātā arī to, ka sarežģītākos gadījumos mēs varam droši vērsties pie Drošības policijas.
Pagājušajā gadā skolā bija ieradušies arī pārstāvji no Drošības policijas, lai iepazītu, kāda ir situācija. Pilsēta mums ir maza, un tu dzirdi, kas notiek apkārt, un tad tu beigās saproti, ka tomēr esi uz pareizā ceļa.