Skanot dziesmām par jūrniecību, Ainažu jūrskolas muzeja pagalmā aizvadīti dārza svētki, kas veltīti jaunlatvietim un Latvijas pirmās atmodas aktīvistam Krišjānim Valdemāram. Viens no viņa nozīmīgākajiem dzīves darbiem bija latviešu jūrskolu dibināšana, taču viņš iestājās arī pret vācu muižniecības privilēģijām un aizstāvēja latviešu tautas nacionālās intereses. Tieši Ainažos 1864. gadā tika atklāta pirmā latviešu jūrskola, un šī vieta joprojām saglabā Valdemāra piemiņu – gan muzejā, gan cilvēku atmiņās.
“Ainažos viņš nav tikai vēstures fakts – viņš ir dzīvs. Valdemārs jau ir mūsu sirdsapziņas balsts,” saka Ainažu jūrskolas muzeja vadītāja Iveta Erdmane. “Viņš bija tik pašaizliedzīgs. Visu darīja tautai, sevi vispār aizmirstot. Viņš arī bija diplomāts, politiķis, ekonomists. Tādu personību mēs nevaram vairāk nosaukt mūsdienās. Mums viņu nebūs aizmirst! Galvenais, ko viņš uzsvēra – ka latviešiem vajag mantu, vajag pamatus.”
Valdemārs savā laikā pārsteidza ar spēju domāt tālāk par sava laikmeta robežām. Viņš izprata izglītības nozīmi tautas izaugsmē un centās to saistīt ar praktiskiem risinājumiem, kas veicinātu saimniecisku patstāvību. Dārza svētku laikā klātesošos uzrunāja arī Valsts prezidents Edgars Rinkēvičs, kurš vēlāk sarunā ar Vidzemes televīziju uzsvēra, ka tieši jūrskolu dibināšana vislabāk raksturo Valdemāra redzējumu.
“Manuprāt, Krišjāņa Valdemāra vislabāk zināmais devums ir tomēr jūrskola,” sacīja prezidents. “Tā sevī apvieno divas ļoti būtiskas lietas – pirmkārt, izglītību, otrkārt – ekonomisko attīstību. Tas ir tas, kāpēc Krišjāni Valdemāru pirmkārt atceras kā jūrskolas dibinātāju. Protams, ņemot vērā arī visu, ko viņš darījis – sākot no Pēterburgas avīžu izdošanas līdz bibliotēku veidošanai un dažāda veida publicistikai, kas veicināja latviešu ekonomisko domu un izglītības sistēmas attīstību. Jūrskola ir perfekts simbolisks apvienojums – gan izglītība, gan ekonomika.”
Par Valdemāru kā uzdrīkstēšanās piemēru runāja arī bijušais Nacionālo bruņoto spēku komandieris, viceadmirālis Gaidis Andrejs Zeibots. Viņš sacīja: “Mums, latviešiem, ir tāda rakstura īpašība – kamēr neesam simtreiz pārliecinājušies, ka kādu lietu mums izdosies, mēs neko nesākam. Bet tagad ir tie laiki, kad jāuzdrīkstas, ir jāriskē. Bez riska nekad nekas nevar iznākt. Amerikā septiņas reizes mēģina, astotā reize izdodas.”
Viņš atzina, ka pats daudz runājot ar jaunatni un vienmēr mudinot viņus būt drosmīgiem. “Valdemārs bija tas, kurš nebaidījās riskēt. Trakas domas – piemēram, jūrskola Latvijai. Naudas nav, vēlme ir. Kur dabūt naudu? Brauc pārdot kartupeļus uz Sanktpēterburgu, uzpērk cara ierēdņus, dabū atļauju. Tā bija uzdrošināšanās. Visas tās lietas, ko viņš sāka – nekad nevarēja zināt, kā tās beigsies. Arī šodien es mēģināju to pateikt savā uzrunā. Man līdz galam tas varbūt neizdevās, bet tas bija – uzdrošinieties riskēt, nebaidieties. Tagad ir mums iespējas.”
Valdemāra gars šodien dzīvo ne vien piemiņas vārdos, bet arī dziesmās, nodarbēs un cilvēku darbos – Ainažos viņa ideja par tautas izglītošanu un uzdrīkstēšanos joprojām ir dzīva. Ikviens apmeklētājs varēja iesaistīties arī tematiskās meistarklasēs, kas saistītas ar jūrniecību.