Nedrīkst nākamajai valdībai un Saeimai atdot budžetu bez jebkādas skaidrības, intervijā sacīja finanšu ministrs Māris Kučinskis (AS). Tādēļ tiek veidota darba grupa, kura pārskatīs ministriju funkcijas un izdevumus to realizēšanai.
Pirms valdības apstiprināšanas kā vienu no pirmajām prioritātēm jūs minējāt izdevumu mazināšanu. Vai varat ieskicēt, kurās jomās saskatāt lielākās iespējas izdevumus samazināt?
Kopējais budžets ir ap 17 miljardiem eiro. Ja atmetam sociālo apdrošināšanu, pensijas un tās jomas, kuras šobrīd ir neaiztiekamas, – drošība, aizsardzība un veselība -, tad paliek ap 2,6 miljardiem eiro ministriju resoros, kuros var skatīties, ko var vai nevar mazināt. Tie ir ministriju tiešie izdevumi.
Tāpat lielu ekonomiju var dot iepirkumi, jāskatās arī uz valsts kapitālsabiedrībām, kurām ir lieli iepirkumi. Plāns ir jau drīzumā parakstīt rīkojumu par darba grupu. To vadīs viens no maniem padomniekiem un valsts sekretāres vietniece Jolanta Plūme.
Man pašam labs pārsteigums bija tas, ka, lai gan visu laiku tiek teikts, ka neviens neko nevar redzēt budžetā, Finanšu ministrijas rīcībā tomēr ir programma, kura var ieiet jebkurā ministrijā un redzēt izdevumus, prasīt paskaidrojumus. Tāpat aicināsim iesaistīties tos, kas var palīdzēt saprast, kur ir problēmas. Tikšos ar Latvijas Darba devēju konfederāciju, Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kameru, un, visticamāk, arī viņi deleģēs savus ekspertus.
Plāns ir izdarīt to, ko varam paspēt šajos mēnešos, un pilno ainu, ar variantiem ko darīt, noliekam uz galda. Mēs nedrīkstam nākamajai valdībai un nākamajai Saeimai atdot budžetu pilnīgā neskaidrībā. Citādi atkal būs jautājumi, ka steigā kaut kas tiek pieņemts. Visticamāk, izšķiršanās par kādām funkcijām vai konkrētiem soļiem būs jāpieņem nākamajai Saeimai. Ceru, ka mēs arī varēsim šo darbu turpināt, bet, ja ne, tad to pasniegsim.
Cik lielā gatavības pakāpē nākamā gada budžets tiks nodots nākamajai Saeimai?
Jāsaprot, ka budžetu ietekmē arī ieņēmumu daļa. To klasiski sāk analizēt pēc pirmā ceturkšņa datiem, bet nopietnāk pēc otrā ceturkšņa datiem. Tāpēc sagaidīsim otrā ceturkšņa datus. Nelielas korekcijas uz augšu vai uz leju, visticamāk, būs iespējamas, bet tās nebūs būtiskas.
Tradicionāli jūnijā Finanšu ministrija aktualizē arī makroekonomiskās prognozes.
Jā, tās būs. Rudenī prognozes dod arī Latvijas Banka, un tās var vairāk vai mazāk ietekmēt budžetu. Klusais sapnis šobrīd ir budžeta deficītu nākamgad virzīt uz 3%, bet tālākos gados tas būs diezgan grūti, jo mēs nezinām, cik ilgi un kādā apmērā būs jānodrošina aizsardzības sektors. Taču šis jautājums ir aktuāls visai Eiropas Savienībai, ne tikai Latvijai. Mēs jau skaidri zinām, ka aizsardzībai nodrošināsim 5% no iekšzemes kopprodukta (IKP). Lielās valstis priecājas, ja tās var sasniegt 2%, un arī tām ir ļoti grūti saspiest citus izdevumus par labu drošībai un aizsardzībai.
Vienlaikus noteikti jādomā par jauniem ieņēmumiem. Man šķiet, tas ir lauciņš, kas pēc tam, kad es atstāju premjera amatu, pazuda no prioritātēm. Toreiz ekonomika bija prioritāte. Mēs pat izaugsmē apsteidzām Lietuvu, tā bija aiz mums. Pēc tam šī prioritāte pazuda, un Lietuva mums aizgāja garām kā sprinteris. Mūsu priekšrocība ir tā, ka šīs nav finiša taisne. Līdz Lietuvai vēl varam tikt, ja intensīvi strādāsim.
Kā arguments bieži tiek minēts, ka kopš 2020. gada nepārtraukti ir krīzes apstākļi – Covid-19, enerģētiskā krīze, karš.
Arī Igaunijā un Lietuvā bija krīzes. Igaunijai enerģētiskā krīze un Skandināvijas tirgus iecirta milzīgu robu, tāpēc viņi budžetu šobrīd satur ar augstākiem nodokļiem. Lietuvai arī bija gan Covid-19, gan enerģētiskā krīze, bet viņi iet uz priekšu, un viņiem nav augstāki nodokļi kā mums. Iespējams, tur ir mazāka birokrātija un drošāk tiek pieņemti lēmumi. Tie gan ir tikai pieņēmumi. No savas pieredzes, tiekoties ar Lietuvas kolēģiem, redzu, ka viņu problēmas ir ļoti līdzīgas Latvijas problēmām.
Runājot par izdevumu samazināšanu, pirms gada vasarā, kad tapa šī gada un nākamo trīs gadu budžets, bija vienošanās par pakāpenisku izdevumu samazināšanu 814 miljonu eiro apmērā trīs gados. Vai tas paliek spēkā?
Tas paliek spēkā. Šī izdevumu pārskatīšana jau nākamā gada budžetā dod ap 200 miljoniem eiro. Finanšu ministrija ierēdniecības līmenī pie tā stingri turas, un tas paliek spēkā.
Vai būs vēl papildu pasākumi?
Par papildu ekonomiju redzēsim pēc analīzes. Kaut kādu ekonomiju no šiem 2,6 miljardiem var dabūt. 200 miljoni eiro jau ir atrasti, bet skaidrs, ka brīnuma miljards tur nekur nav atstāts. Kaut kas noteikti apstāsies, bet mēs taču nepieļausim, lai valsts pakalpojumi sabrūk vai kļūst mazāk pieejami. Finanšu ministrija un valsts finanšu sistēma ir liels kuģis. Pagriezieni nevar būt ļoti radikāli, lai nesatricinātu pamatus. Rīkosimies uzmanīgi un efektīvi.
Vai ministrijām būs jāpārskata arī bāzes izdevumi?
Jā, apmēram 25% apmērā. Kaut kas noteikti ir atrodams tieši bāzes izdevumos. Nulles budžeta pieeja būtu citādāka, tad mēs noslaucītu galdu tīru un teiktu – nāciet un pierādiet, kāpēc jūs vispār esat. Taču tam vajadzīgs garāks periods.
Trijām ministrijām – Finanšu, Ekonomikas un Satiksmes – jau iepriekš bija šāds uzdevums.
Augustā būs vērtējums, kādi ir rezultāti, un tad redzēsim, kas ir izdarīts.
Premjers Andris Kulbergs uzdevis katram ministram sagatavot trīs piecos mēnešos izpildāmos un izmērāmos darbus. Kādi būs šie jūsu trīs darbi?
Par vienu mēs tikko izrunājām – efektivitātes palielināšana, pārskatot pamatbudžeta izdevumus. Es jau pieminēju, ka skatīsimies arī kapitālsabiedrības.
Man šķiet, pirmais piemērs, kad tika apturēta 52,7 miljonu eiro apropriācija un rezultātā izdevās ietaupīt ap pieciem miljoniem eiro, bija labs signāls, ka jebkurš izdevums šobrīd tiks gandrīz trīskārši vērtēts – kāpēc tas ir, vai bez tā nevar iztikt. Stingrība noteikti palielināsies.
Mēs esam izveidojuši sietu, kāds, šķiet, iepriekš nav bijis, ka Saeimas Budžeta un finanšu komisijas vadītāja Aiva Vīksna (AS) pirmdienās piedalīsies plānošanas sanāksmēs Finanšu ministrijā. Tas nozīmē, ka tie, kuri pēc tam Saeimā saņems budžetu, būs procesā iesaistīti agrāk. Ļoti ceru uz kopēju darbu un efektu.
Par apturētajām apropriācijām, cik sapratu, ka pazuda mediju treniņi un mārketinga izdevumi.
Tur bija dažādi izdevumi. Daži bija tādi, ko bija iemanījušies mazākās summās pielikt klāt, lai gan budžeta plānošanas procesā tie nebija paredzēti un bez tā var iztikt.
Protams, tur nebija tā, ka viss būtu lieks. Bija arī līdzekļi Valsts prezidenta kancelejai, tiesnešiem, cietuma žogam un citas vajadzīgas lietas. Tāpēc arī saku, ka pieci miljoni it kā nav milzīga summa, bet, ja norobežojamies no lielajiem budžeta skaitļiem un paskatāmies kā parasts cilvēks, tie ir milzīgi līdzekļi.
Publiski esat minējis, ka jāpārskata iepirkumu sistēmu – vai tas nozīmē vēl vienu publisko iepirkumu reformu, neskatoties uz to, ka Saeima tikko vienu jau ir apstiprinājusi? Kā izpaudīsies šī iepirkumu pārskatīšana?
Likums ir salīdzinoši labs, bet likums ir tikai ietvars. Šobrīd trūkst mehānisma. Ir lēmums Elektronisko iepirkuma sistēmu (EIS) sistēmu pārvietot uz Iepirkumu uzraudzības biroju, kas ir Finanšu ministrijas pārraudzībā. Likums dod ietvaru, lai izveidotu mehānismu.
Likums noteikti palīdzēs samazināt birokrātiju. Vienlaikus bija bažas, ka mazākām summām nebūs konkursu un tur varētu palielināties krāpšanās. No savas pieredzes valsts pārvaldē es zinu – tie, kuri prot visprecīzāk uzrakstīt pieteikumus un dokumentus, ļoti bieži ir nevis godīgākie cilvēki, bet gan gudrākie blēži. Godīgs cilvēks var izkrist no konkursa, jo kļūdījies dažos komatos, bet blēži nekļūdās nekad. Sarunātās konkursu uzvaras, par ko runā prokuratūra un citas institūcijas, dokumentos ir nokārtoti perfekti.
Tātad būtība un izsaimniekošana nav atkarīga no tā, vai ir konkurss vai nav. Konkurss parāda, ka to ļoti labi var apiet, ja nav kontroles mehānisma un atklātības. Tāpēc mums jāizveido sistēma, kur no pirmā eiro var redzēt, kurš ir uzvarējis. Saeimā iepriekš tika teikts, ka tas nav iespējams. Izrādās, ir iespējams. Sistēma no 1. janvāra sāks darboties. Esmu jau ticies ar KNAB, prokuratūru, runāsim arī ar Eiropas prokuratūru. Ir jāsavāc visa informācija par sarkanajiem karodziņiem, kas rodas kontroles rezultātā. Tas viss jāiesaista vienā procesā.
Vēlme ir atbrīvoties no sarunātiem konkursiem. Es ļoti labi zinu vietas, kur šāda prakse ir bijusi. Šobrīd vēl nenosaukšu, bet ir gadījumi, ka tieši ministru biroji dod rīkojumus, kuram jāuzvar konkrētās kapitālsabiedrībās. Mēs to zinām un vērojam. Ja visiem iesaistītajiem tiešām būs vēlme to vienreiz izbeigt, esmu pārliecināts, ka nonāksim pie rezultāta. IT konkursi, kas vispār ir kauna traips Latvijai… Tur jāstrādā kopā ar premjera biroju un Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministriju, jo Valsts digitālās attīstības aģentūra ir pilnībā sakompromitējusies un zaudējusi uzticību. Tas, protams, būs pilotprojekts tam visam.
Tātad iepirkumu sistēmas pārskatīšana būs jau apstiprinātās reformas praktiskā ieviešana?
Tieši tā, mehānisma pielāgošana, atbildīgo noteikšana, atklātības princips un sarunāšanas izskaušana.
Vai šajā ziņā vēl būs vajadzīgi likuma grozījumi?
Pagaidām neredzu, ka būtu nepieciešami. Valsts pārvaldē vispār bieži ir problēma, cilvēki iedomājas, ka uzrakstīs likumu un ar to viss būs atrisināts. Ja kāds grib mainīt likumu, lai atnāk ar koncepciju – kāpēc viņš maina, kāds būs mehānisms -, un tikai tad juristi lai to ieliek likumā. Mums bieži ir otrādi, vispirms likums, bet mehānisma apakšā nav. Ar iepirkumu likumu šobrīd situācija ir līdzīga – rāmis ir, bet mehānisms jāizveido.
Tāpat esat minējis, ka jāpārskata prēmijas un naudas balvas – vai tas nozīmē, ka valsts pārvaldē tās vairs netiks izmaksātas par gada rezultātiem?
Rīkojums jau ir, un šogad naudas balvas nebūs. Ir jāizbeidz tāda prakse, ka mēs ekonomējam naudu, nevienam īsti nestāstām, sakrājam čupiņu un gada beigās to sadalām. Tā nedrīkst būt. Ja kāds tiek apbalvots, tad tam jābūt pamatotam. Ja kāds paraksta rīkojumu par atlīdzību, tad ir jāspēj parādīt, kāpēc cilvēks tiek atalgots un par ko.
Ja runājam par cilvēku darba novērtēšanu un rezultātiem, tas ir atsevišķs jautājums. Mums ir daudz labu un ļoti labu speciālistu, un, tāpat kā jebkuram darba devējam, arī ministram vai premjeram jāskatās, lai labākie cilvēki justos motivēti.
Kāda būs valsts aizņēmumu politika? Skaidrs, ka jāaizņemas būs, lai atmaksātu un pārstrukturētu vecos parādus.
Finanšu ministrijas stiprā puse ir Valsts kase ar ilgi veidotu reputāciju. Arī šobrīd, kad ir jāaizņemas aizsardzības vajadzībām, Valsts kase spēj piesaistīt finansējumu ar labākiem nosacījumiem nekā, piemēram, Lietuva. Kopumā es šobrīd redzu, ka Valsts kase ir ļoti labā formā, un es tai uzticos.
Taču valsts parāds pieaugs.
Pieaugums ir, un tas ir atkarīgs no tirgiem, to nevar noliegt. Ja vecie parādi kādreiz bija ar vienu procentu likmi, tad pienāk termiņa beigas, tie jāpārkreditē. Tas jādara ar iespējami izdevīgākiem noteikumiem. Taču neviena valsts jau īsti neoperē bez parāda.
Cik tālu parāds varētu pieaugt? Vai prognozējat virs 50%, 60% no IKP?
Nākamajā gadā nav prognozēts liels pieaugums. Kā jau teicu, ja budžeta deficīts būs ap 3,2%, varbūt varēsim to nedaudz samazināt, bet skatīsimies.
Augustā beidzas Atveseļošanas un noturības mehānisma termiņš. Vai, jūsuprāt, Latvija izmantos visus pieejamos 1,9 miljardus eiro, vai būs investīcijas, ko nepaspēsim vai nespēsim izmantot?
Kad Krišjāņa Kariņa (JV) valdība šo naudu dalīja, katra ministrija dabūja kaut ko. Visiem tika dota iespēja, bet īsti netika vērtēta efektivitāte. Tādēļ tur ir labi projekti, bet ir arī nesaprotami projekti, piemēram, elektroautobusi ārpus Rīgas. Tieši to pārrunāju ar Finanšu ministrijas revidentiem, ka ir labas lietas, bet jautājums ir, vai nauda ir iztērēta efektīvi un ko tā dos tālāk.
Ja runājam par nākamo struktūrfondu periodu, tad arī tur būs liela plēšanās. Arī pašreizējā periodā vēl ap 25% naudas ir jāpārdala, vēl var paspēt. Tīri cilvēcīgi jau tā ir, ka, kad nauda ir, visi saka, man vajag, es kaut ko darīšu, bet, kad jādara, izrādās, ka neko prātīgu izdarīt nevar. Tāpēc jādomā par mehānismu, kā naudu dalīt pēc prioritātēm.
Manā skatījumā nākamā prioritāte ir ekonomika – tam, kas ģenerē jaunu naudu.
Tāpat kopumā runājot par efektivitāti, ļoti svarīga ir arī aizsardzības industrija. Ministru kabineta sēdē dzirdēju jauno aizsardzības ministru runājam par iecerēm, kā panākt, lai aizsardzībai paredzētā nauda ģenerē ekonomisko aktivitāti Latvijā, nevis mēs tikai nopērkam kaut ko ārzemēs. Tam ir jābūt prioritātei.
Tātad jaunā perioda nauda jāplāno daudz mērķtiecīgāk?
Jā. Šobrīd par nākamo plānošanas periodu sarunās ir gan draudi, gan iespējamie uzlabojumi. Es devos uz Luksemburgu, kur dienaskārtībā bija arī jautājums par programmu pierobežai. Mums tas ir ļoti svarīgi. Taču paralēli jāgatavo arī savs redzējums. Mums šobrīd nav nākamā Nacionālā attīstības plāna, un dīvaini skanēs, bet labi, ka vēl nav. Iepriekšējie plāni bieži vien kļuva par tādu vēlmju grāmatu. Katrs, kurš tur netika iekšā, jutās izstumts un domāja, ka pie naudas netiks, bet, ja tika iekšā, tad gribēja naudu. Prioritātes lēnām izplēnēja.
Tāpēc es teiktu, ka šobrīd ir iespēja šo dokumentu veidot mazliet citādi, pēc reālām prioritātēm un pēc tā, kas dod labumu, nevis vienkārši sadalot visu naudu.
Vai sarunās jau ir prognozes, cik daudz naudas Latvijai varētu būt pieejams nākamajā periodā?
Pagaidām prognozējam apmēram tādu pašu apjomu, bet precīzi skaitļi vēl jānoskaidro. Šobrīd neizskatās, ka Latvijai darītu pāri, bet zināmi draudi ir. Lielais sarunu risinātājs šobrīd ir Ārlietu ministrija, pēc tam arī finanšu ministriem būs jācīnās, bet vislielākā cīņa, protams, būs premjeram.
Eiropas Komisija ir izdarījusi savu darbu. Agrāk visi bija priecīgi, ka būs atsevišķas aploksnes – lauksaimniekiem nauda, kohēzijai nauda, un tad varēja teikt, ka Brisele pie kaut kā vainīga. Tagad mums viss ir viens liels kumoss, bet ir izņemts ārā drošībai nepieciešamais. Katrs cīnās gan par atsevišķām daļām, gan par kopējo apjomu. Par rezultātu vēl ir pāragri spriest.
Sarunas noslēgsies šogad vai nākamgad?
Nākamā gada pirmajā pusē vajadzētu būt skaidrībai. Taču mēs nevaram gaidīt, kamēr nauda tiks sadalīta, un tikai tad domāt, kur to liksim. Darbs par prioritātēm un nākamo struktūrfondu periodu jāsāk jau tagad.
Līdz šim Eiropas fondi Latvijā bijuši ļoti būtiska investīciju sistēmas daļa. Bet no Eiropas nāk signāli, ka turpmāk naudas būs mazāk, Latvija vairs nav grūtdienīte, kurai tikai jāiedod. Svarīgi ir ģenerēt arī vietējo naudas plūsmu.
Jā, tieši par to es arī runāju. Tāpat nekad nedrīkst arī aizmirst, ka budžets šos projektus arī līdzfinansē. Ja par Eiropas struktūrfondu naudu uztaisi kaut ko neefektīvi, tu vienlaikus esi izsmērējis arī 15% budžeta naudu. Tāpēc atkal nonākam pie efektivitātes.
IT joma ir kliedzošs piemērs. Privātais sektors līdzīgas lietas pasūta trīsreiz lētāk nekā valsts sektors.
Jūs jau minējāt, ka nākamgad jātiecas uz budžeta deficītu ap 3%. Vienlaikus Eiropas Komisija aizsardzības izdevumu dēļ ļaus izmantot izņēmuma klauzulu un vairākus gadus pārkāpt deficīta robežu. Vai tas nozīmē, ka Latvija varētu neizmanto šo klauzulu?
To neizmantot būtu diezgan muļķīgi, jo tā ir papildu nauda, kas var ģenerēt pienesumu ekonomikai. Tāpēc arī uzsveru aizsardzības industrijas nozīmi.
Piemēram, Sēlijas poligons. Tur ir milzīgs būvniecības apjoms. Diskusija ir par to, vai to celt kā publiskās un privātās partnerības projektu vai vienkārši par budžeta naudu. Man labāk patīk privātā partnerība, jo tad ir daudz rūpīgāka izmaksu analīze. Par to runājām arī ar Eiropas Investīciju banku. Ķekavas apvedceļš ir labs piemērs. Publiskajā un privātajā partnerībā ir stingrs līgums, un būvnieks par rezultātu atbild vēl daudzus gadus.
Likumā noteikts, ka aizsardzībai jāsasniedz 5% no IKP. Vai to izdosies izdarīt?
Domāju, ka jā. Bet jāatzīst, ka jaunajam aizsardzības ministram mantojums ir smags. Puse ierēdniecības iepriekšējā ministra laikā ir atstājusi darbu, un jau tagad ir redzams, ka nav pieņemti nepieciešamie lēmumi. No finanšu ministra un Finanšu ministrijas puses nostāja būs tāda, ka, lai tiktu pie naudas, aizsardzības nozarei jānāk ar plāniem un jāpaskaidro katra pozīcija.
Liela daļa līdzekļu tiks turēta rezervē. Tāpēc, sakot 5%, es domāju, ka likumā ir ierakstīts, ka valsts garantē šādu apjomu, bet tas nenozīmē, ka nauda tiek vienkārši atdota un var darīt, ko grib. Tā būs programma vai fonds, no kura naudu ārā nevarēs dabūt, kamēr nebūs skaidrs plāns un izlietojums. Vai aizsardzības nozare spēs faktiski izlietot 5%, būs atkarīgs arī no Aizsardzības ministrijas spējas šo naudu apgūt.
Ir vēl divi sāpīgi jautājumi – kas notiks ar “airBaltic” un “Rail Baltica”? Līdzekļi būs nepieciešami gan aviosabiedrībai, gan dzelzceļa projektam – kā to risināt?
“Rail Baltica” gadījumā šobrīd ir mazliet saprotamāk, kas jādara, un tas ir atkarīgs no mums pašiem. “airBaltic” gadījums gluži nav atkarīgs no mums, bet no paša “airBaltic”. “Rail Baltica” stāstā vairs neviens netic, ka līdz 2030. gadam varētu būt gatavs, tāpat aizmirstam to, ka varam neko nedarīt, jo tad ir jāatbild gan Lietuvai, gan Igaunijai, gan jāatmaksā viss, kas līdz šim ir izlietots. Mums ir jādara.
Šis ir arī piemērs tam, ko stāstīju par iepirkumu likumu – ar likumu vien nepietiek. Likumā ir pateikts, ka Satiksmes ministrijai jāplāno un jādara, bet Finanšu ministrijai jāgādā nauda. Tā tas nestrādās. Kulbergs ir ļoti apņēmīgi noteicis, ka “Rail Baltica”, kā arī “airBaltic” vadība jāpārņem Ministru kabinetam, un tas ir pareizi. To vajadzēja darīt jau sen. Nevar būt tā, ka viens kaut ko pasūta, apēd, bet otram ir par to jāsamaksā. Redzams, ka celtniekiem ir bijusi ļoti laba apetīte.
Vispirms projekts ir jāsastrukturē. Jābūt pilnīgai skaidrībai, ko mēs ceļam un ko neceļam. Iespējams, projektēšanā būs jāveic korekcijas. Projekts jāvada ārpus atsevišķām ministrijām – premjera darba grupā. Cik saprotu, tā drīzumā tiks izveidota.
Kad ir skaidrība, ko būvējam un kā būvējam, tad var strukturēt finansējumu. Ir bijuši piedāvājumi no lielajām bankām, arī jautājums par privāto partnerību. Turklāt tuvojas jaunais struktūrfondu periods, kur Satiksmes ministrija iepriekš nepiedodami pazaudēja iespēju dabūt naudu, jo nebija gatava iesniegt projektus tur, kur nauda faktiski gaidīja.
Vai var saprast, ka, visticamāk, būvējam tikai trasi?
Jūs tā saprotat un es arī tā saprotu, bet tas jau vēl nekur nav nofiksēts.
Vai iespējams pārskatīt līgumus, par kuriem izskan, ka tie ir ļoti dārgi?
Šie dārgie līgumi, man šķiet, jau ir nodoti tiesībsargājošām institūcijām izvērtēšanai. Man nav informācijas, kādi ir rezultāti. Bet tas ir Satiksmes ministrijas jautājums.
Savukārt “airBaltic” biznesa plāns, cik saprotu, būs augustā.
Līdz tam mēs nedaudz esam ķīlnieka lomā, gaidām, ko atnesīs. Sliktā ziņa ir tā, ka mēs nevaram vienkārši ieguldīt naudu, jo tas būtu valsts atbalsts, un valsts atbalstu aviācijas nozarē ļoti rūpīgi vēro.
“airBaltic” bankrots Latvijai nebūtu izdevīgs, bet Latvijai nebūs iespējams turpināt dot tiešas dotācijas. Jāsagaida biznesa plāns, ko jaunais uzņēmuma vadītājs ir solījis. Jāskatās, vai jaunajā plānā ir atteikšanās no tā, ko Latvija nevar pacelt, piemēram, pārāk liels lidmašīnu skaits, kas ir nesamērīgs.
Man ir žēl, ka nav neviena partnera – “Lufthansa” tika piesaistīta, bet nezinām, cik viņi ir gatavi iesaistīties. Mums būtu svarīgi saglabāt “airBaltic”, bet mums nevajag īpašuma tiesības uz 98% uzņēmuma. Mums vajag satiksmi uz Rīgu un no Rīgas.
Tātad jūsu redzējums ir, ka “airBaltic” jāsašaurinās?
Jā, iespējams, uzņēmumam ir jāsaspiežas. Kāpēc tika plānots tik milzīgs apjoms, nezinu. Varbūt tajā brīdī bija cita situācija, 2018. gadā iespējams lidosta bija pilna ar Ukrainas un Krievijas tranzīta pasažieriem, kas brauca cauri Rīgai. Iespējams, uz to arī bija balstīti plāni, bet vienā dienā tas viss izbeidzās.
Labā ziņa ir tā, ka “airBaltic” Rīgā vairs nav tik milzīga tirgus daļa kā agrāk. Šobrīd tā ir ap 50%, agrāk bija lielāka. Rīga ir pietiekami pievilcīga arī citām kompānijām. Tāpēc plāns, ka tikai “airBaltic” nodrošinās savienojumus, vairs nav. Jāgaida biznesa plāns un jāskatās, kādi būs risinājumi. Atšķirībā no “Rail Baltica”, kur valsts pati var kontrolēt, kā projekts virzās, aviācijā daudz kas atkarīgs no tirgus, lidojumiem un uzņēmuma finanšu stāvokļa.
Divas iepriekšējās valdības iesāka reformas, kas šobrīd šķiet iesprūdušas. Viena ir nebanku kreditētāju uzraudzības nodošana Latvijas Bankai. Saprotu, ka ir vienošanās, ka Saeima to skatīs.
Likumprojekts jau ir nodots Budžeta komisijai. Pretestība ir diezgan liela. Ekonomikas ministrija un paši nebanku kreditētāji ir rūpīgi sarakstījuši argumentus. Daļa ir racionāli argumenti, kuros var ieklausīties, bet aiz tiem ir arī netiešie un nepierādītie argumenti.
Viņi baidās, ka uzraudzība varētu kļūt stingrāka. Es viņiem saku, Latvijas Bankā jums, goda vārds, nebūs sliktāk. Turklāt būs lētāka arī samaksa par kontrolēšanu. Latvijas Banka ir nodefinējusi, ka uzraudzība nebūs tāda kā Skandināvijā, kur nebanku kreditētājiem mēdz uzlikt gandrīz tikpat stingrus kontroles mehānismus kā bankām. Mums tā uzraudzība būtu maigāka – nebūtu bankām līdzīgas kapitāla prasības, dalības maksa būtu mazāka.
Būtība ir vienkārša, ka Patērētāju tiesību aizsardzības centrs pēc sava rakstura ir patērētāju un tirdzniecības uzraugs, nevis finanšu sektora uzraugs. Vēsturiski tas tur nonāca tāpēc, ka Ilmārs Rimšēvičs, būdams Latvijas Bankas vadītājs, negribēja ar šo sektoru ķēpāties. Viņš bija pietiekami ietekmīgs, lai politiķu vairākumu pārliecinātu, ka banka šo uzraudzību neņems. Tad atrada institūciju, kas nemācēja pateikt nē. Tā šī uzraudzība tur nokļuva.
Mans viedoklis ir, ka tai jāpāriet uz Latvijas Banku. Arī Eiropas regulējuma virziens ir tāds, ka uzraudzības mehānismi vairāk vai mazāk izlīdzināsies visā Eiropā. Tāpēc agri vai vēlu šis jautājums tik un tā būs jārisina.
Otrā reforma ir pašvaldību finanšu izlīdzināšana. Tā arī ir iestrēgusi. Ko darīs jaunā valdība?
Es ar šo jautājumu ļoti rūpīgi iepazinos jau pirms nonākšanas amatā, strādājot Saeimas komisijā. Ja pašvaldībām ir atvēlēta noteikta nodokļu daļa, visā pasaulē ir mehānisms, kā to izlīdzina, lai kāds nepaliktu vispār bez naudas. Mums jāpārbauda, vai piedāvājumā ir vajadzīgi uzlabojumi. Tiksimies ar Latvijas Pašvaldību savienību, pašvaldību grupām. Piemēram, ar Latgales pašvaldībām runāsim arī tad, kad 27. jūnijā tur būs Ministru kabineta sēde.
Īstais iemesls, kāpēc daudziem pašvaldību pārstāvjiem tas nepatīk, ir sajūta, ka viņiem būs mazāk naudas. Dažiem šķiet, ka viņi jau tā maksā par daudz. Bet mana atbilde ir – beidziet lielīties, ka tas viss ir tikai jūsu darbs. Piemēram, Mārupe, Babīte, Ādaži, ka viņi ir atvilkuši iedzīvotājus no Rīgas. Bet tā nav, cilvēki paši ir izvēlējušies pārcelties ārpus galvaspilsētas, turklāt tā ir turīgākā iedzīvotāju daļa. Pašvaldība varētu lielīties tad, ja tā pati būtu piesaistījusi investorus, attīstījusi industriālās teritorijas un ar to pievilkusi cilvēkus.
Vienlaikus objektīvi ir arī tas, ka šīm pašvaldībām trūkst skolu, bērnudārzu un infrastruktūras. To nevar noliegt. Taču tam, ka šīs pašvaldības tagad ir nopelnījušas un varēs darīt ar to naudu, ko grib, tam es negribētu piekrist. Tajā pašā laikā Krāslavā, Ludzā trūks naudas elementāriem pakalpojumiem.
Liels pluss, ko pašvaldības mēdz aizmirst, ir tas, ka nekustamā īpašuma nodoklis tiek atstāts pašvaldību rīcībā. Tas ir fantastisks instruments, ar to var gan gūt ieņēmumus, gan piesaistīt uzņēmējus, dodot atlaides vai veidojot savu politiku.
Tātad šo reformu virzīsiet?
Jā, virzīsim. Protams, būs diskusijas, un, ja kāds piedāvās labākus uzlabojumus vai efektīvāku risinājumu, uzklausīsim. Bet pārāk tālu no pamata virziena neaiziesim. Manā skatījumā Finanšu ministrijas speciālistu izstrādātais piedāvājums nav slikts. Tas noteikti ir labāks par iepriekšējo modeli, kas ir novecojis. Pie vecās sistēmas daudzi reģioni vienkārši nevarēs nodrošināt elementārus pakalpojumus.
Par iespējamu nodokļu pārskatīšanu vai reformu. Iepriekšējais finanšu ministrs Arvils Ašeradens teica, ka ir vienošanās nodokļus pārskatīt reizi politiskā cikla laikā. Šis cikls faktiski sāksies tikai rudenī pēc vēlēšanām. Vai šī valdība kaut kam ķersies klāt?
Nē, nedomāju. Tas ir nākamās valdības otrā budžeta jautājums. Ašeradena kungs teorētiski runāja pareizi, nodokļu sistēmu nevar raustīt. Viņam pārmeta to, ka reforma tika taisīta reizē ar budžetu. No šīs reformas viens ieguvums neapšaubāmi bija tas, ka tika izlabota iepriekšējās reformas uzspiestā un nesaprotamā progresivitāte. Sistēma tika vienkāršota. Tas mazināja galvassāpes grāmatvežiem un iedzīvotājiem. Bet nodokļu reformu nevajag taisīt vienlaikus ar budžetu.
Finanšu ministrijai līdz gada beigām ir uzdevums izvērtēt iedzīvotāju ienākuma nodokli attiecībā uz ieguldījumiem kapitāla tirgū, jo pašreizējā likme ir 25,5%. Vai tas būtu jāmaina?
Tas ir par augstu. Kapitāla tirgus ieguldījumi Latvijā aug ļoti lēni. Ja ir koncepts, kā ar šādām izmaiņām palielināt ekonomiku un kā pēc tam atpakaļ atnāks jauni ieņēmumi, tad tas ir tā vērts. Bet ir jābūt piedāvājumam, kas parāda, kā tas piesaista papildu ienākumus. Nevar būt tikai tā, ka kādam samazina nodokli, bet nav koncepta, kā tas atnesīs papildu naudu ekonomikā.
Vai FM plānotas kādas štatu samazināšanas vai, piemēram, kādu vadošo amatpersonu nomaiņas?
Šobrīd pats svarīgākais ir darbs. Četros mēnešos iekšēju auditu nav iespējams veikt, bet arī tam pienāks laiks. Bet jebkurā vietā, kur esmu strādājis, mans kritērijs ir darba rezultāts. Ja rezultāta nebūs, būs pārmaiņas.