Iepriekšējos stāstos par Vispasaules latviešu jauniešu saieta 2×2 dalībniekiem jau izskanēja tas, ka šādi semināri palīdz veidot kopienu, kurā cilvēki viens otru iedvesmo un palīdz viens otram tuvināties gan sev, gan savām latviskajām saknēm. Tā ir noticis ar Monu Treiju, kas pēc studijām ārzemēs sākotnēji nav vēlējusies atgriezties atpakaļ Latvijā, un viņas domas mainījusi tieši dēļ iepazīšanās ar latvisko kopienu, pateicoties kurai jauniete arī nonākusi šī gada seminārā.
Mona Treija (23 gadi)
Es esmu dzīvojusi Vācijā, Nīderlandē un Jaunzelandē, bet jau oktobrī pārvākšos uz Itāliju. Pirmo reizi es dzīvoju ārzemēs 15-16 gadu vecumā, kad es aizbraucu apmaiņas projektā uz Vāciju, kur es arī dzīvoju vietējā vāciešu ģimenē. Tā bija mana vēlme – doties mācīties uz ārzemēm. Līdz šim braucienam es biju paraugbērns, bet dzīve ārzemēs, vienaudžu ietekme, jaunas pieredzes – tas viss ļoti būtiski mainīja manu skatu uz dzīvi. Tolaik pirmā ģimene, kurā es dzīvoju, uzskatīja, ka es par maz izrādu iniciatīvu integrācijai vācu vidē, tādēļ ģimeni nācās arī nomainīt. Otrajā ģimenē gan man gāja lieliski, uzturu ar viņiem kontaktus vēl šodien. Taču, kad atgriezos pēc šī brauciena Latvijā, manā un manu vienaudžu vidū bija izveidojusies kaut kāda plaisa – laikam tādēļ, ka es biju ļoti saliedējusies ar cilvēkiem no ārzemēm, ne tikai vāciešiem – man no tā laika ir draudzene no Melnkalnes, kas man joprojām ir viens no tuvākajiem cilvēkiem. Es biju guvusi tik daudz jaunu pieredžu un iespaidu, ka manu un vienaudžu pasaules redzējumi būtiski atšķīrās. Tas bija viens no iemesliem, kas mani pamudināja arī tālāk lemt par labu izglītībai ārzemēs.
Tad es nodzīvoju divus gadus Latvijā. Covid-19 laikā aizbraucu uz Nīderlandi, kas bija sarežģīti un izaicinoši – es dzīvoju kopmītnēs, man viss pārsvarā notika attālināti. Tad es ik pa brīdim braucu atpakaļ uz Latviju, jo man Nīderlandē nebija, ko darīt, bet tad jau pamazām sāku iepazīties ar jauniešiem tur. Viss pamazām sāka ritēt uz priekšu. Es izveidoju ļoti labu kopienu ar citiem psiholoģijas studentiem tur, jā, es aizbraucu studēt psiholoģiju. Un pa tiem diviem ar pusi gadiem es uzbūvēju dzīvi tur, man ļoti patika dzīvot Amsterdamā. Tas bija arī intensīvs identitātes meklējumu laiks. Es gribēju atrast to savu kodolu, un man tas ir grūti, jo es esmu cilvēks, kas ļoti pielāgojas – es jutu, ka, mainoties cilvēkiem man apkārt, mainos es pati.
Tad es aizbraucu uz Jaunzēlandi, un tas bija moments, kad es sapratu, kas es esmu, jo tur tie cilvēki bija uzreiz tik dažādi, visi bija ar pilnīgi atšķirīgiem dzīves stāstiem un vērtībām. Es nevarēju pielāgot sevi šiem cilvēkiem, jo viņi bija tik atšķirīgi. Un tad es beidzot sāku saprast, kas man patīk, nevis citiem. Es daudz ceļoju tur. Cilvēkiem tur ir ļoti spēcīga saikne ar dabu, un cilvēki tur ir ļoti atsaucīgi – mēs daudz ceļojām ar autostopiem, un katrs, kas mūs veda, bija gatavs palīdzēt arī ar visu citu iespējamo.
Tad es atgriezos Latvijā un man atkal bija krīze. Es nevarēju saprast, no kurienes un kas es īsti esmu. Es negribēju te palikt, tāpēc aizbraucu vēl 2 mēnešus pastrādāt Itālijā, pēc kā gan nolēmu atgriezties Latvijā.
5 mēnešus nodzīvoju Latvijā. Pirmie mēneši bija ļoti grūti. Es vairs nezināju, kur es iederos, jo visi mani draugi bija no vidusskolas un pazina to manis versiju, pirms man bija visas šīs pieredzes, un es nevarēju vairs ne ar vienu saprasties. Tad mana brāļa labākais draugs aizveda mani vienu vakaru uz dančiem – tur es sāku iepazīt daudz jaunu, fantastisku cilvēku, kam bija līdzīgs dzīves redzējums, kam ir bijušas daudzas pieredzes. Tieši tad es sāku daudz vairāk satuvināties ar latviešu tradīcijām, ar visu to, kas mums ir īpašs, un tur es uzzināju arī par 2×2.
Līdz tam man bija pat kaut kāds naids pret Latviju – man likās, ka nekā jau te nav, visi par kaut ko sūdzas, un ar tādu domu es arī dzīvoju ārzemēs – ka es nebraukšu atpakaļ uz Latviju. Bet pa šiem pieciem mēnešiem un līdz ar šo jauno komunikāciju es sapratu, ka Latvijā īstenībā ir fantastiski, ka mēs esam tik stipri, mēs nesam milzīgu enerģiju un spēku sevī, sapratu, ka man ļoti rūp Latvija, ka es gribu te dzīvot, ka man te patīk.
Nedaudz paceļojot pēc tam pa Āziju, es sapratu, ka man tomēr pietrūkst arī Nīderlandes, un es atradu darbu Amsterdamā, tas bija pagājušā gada augustā. Braucu uz turieni iedomājoties, ka man būs tāda pat dzīve, kāda bija studiju gados, bet tas ne tuvu nebija tam, ko es pieredzēju. Es iepazinu šo te nīderlandiešu darba vidi, darba mentalitāti, kas man ārkārtīgi nepatika – darbs, mājas – nav nekādas sasaistes ar pasākumiem, tradīcijām, kultūru. Bet tad es iepazinos ar draudzeni, kas nodarbojas ar akrobātisko jogu, un tur es atkal ieguvu ļoti atvērtu, zinošu, ieinteresētu cilvēku kopienu, lai gan pati Amsterdama man šķiet uz darbu, rutīnu, čīkstēšanu, bet nekā nedarīšanu tendēta.
Foto no privātā arhīva
Kā ir ar ģimeni? Cik lielā mērā ģimenē tiek koptas latviskās tradīcijas un kā ģimene ietekmēja Tavu izvēli mācīties ārpus Latvijas?
Ģimene man nav īpaši uz tradīcijām vērsta. Es studēju psiholoģiju, mana mamma ir psiholoģe, pasniedz arī universitātē, un tieši viņa man ieteica studēt psiholoģiju ārzemēs. Bet par identitātes veidošanos un piederību – tas ir labs jautājums. Mēs ģimenē esam ļoti tuvi, bet esam ļoti dažādi, un kaut kā tieši uz to latviskumu mēs ne ļoti esam gājuši. No bērnības jau mums tika arī sadalītas lomas ģimenē – mans brālis ir tāds nevaldāmāks, un es redzēju, cik ļoti tas sāpināja manus vecākus, tāpēc es visu dzīvi esmu centusies būt tāda people pleaser (psih. uzvedības tips, kad cilvēks cenšas izpatikt citiem, bieži vien kaitējot sev), es gribēju būt ļoti laba un pareiza, tā ka es vairāk fokusējos uz to, ka es esmu laba meita, nevis kas es esmu īstenībā.
Vai Tev šobrīd ir svarīga latviskā piederība?
Jā, man ir ļoti svarīga latviskā piederība, īpaši, kad es cilvēkiem ārzemēs mēģinu skaidrot, kas ir latviešu tradīcijas, kas ir Jāņu svinēšana. Cilvēki to neuztver, jo, pirmkārt, angļu valodā nav pietiekami precīzas terminoloģijas, otrkārt, citu valstu pilsoņiem nav šādas kultūras pieredzes. Man latvietība asociējas ar tuvību dabai, mūsu dzīvi dabas ciklos, Jāņi, Apjumības, ZIemassvētki, Lielā diena – mēs zinām, kas ir jādara, lai mēs uzplauktu, lai iegremdētos sevis attīstībā. Arī ģērbšanās stils Latvijā ir unikāls, salīdzinot ar citām valstīm – tāds dabisks. Pat ja apģērbs ir spilgts un krāsains, vienalga ir tā dabiskā pieskaņa.
Latvieši manā galvā ir sadalīti tādās kā divās grupiņās – vieni, kas pukst, ka viss ir slikti, ka nekas nesanāks, un ir ar tādu iekšējo aizvainojumu pret visu pasauli. Un tad ir tā otra grupa, kur es negribu teikt, ka tie ir tikai jaunieši, jo es redzu arī fantastiskus, radošus un atvērtus arī vecākās paaudzes cilvēkus, bet lielākoties tie ir gados jaunāki cilvēki, kuriem ir tāds lepnums par to, kas viņi ir, un par to, ka mēs esam tik īpaši ar savu kultūru. Šī cilvēku grupa grib darboties, grib daudz kur doties, bet viņi zina, ka galu galā atgriezīsies Latvijā, jo tā ir vieta, kur viņi patiesi grib būt.
Vai Tu gribi būt Latvijā?
Jā, noteikti jā. Es tagad divus gadus studēšu maģistratūrā Itālijā, tā ka tas nenotiks uzreiz, bet pēc tam es vēlos patiešām atgriezties. Plānoju strādāt savā sfērā, bet ne klasiskajā terapijā. Šogad ieguvu kvalifikāciju dabas terapijā, un mana maģistra darba tēma būs Psychology of Wellbeing and Social Inclusivity (Labbūtības psiholoģija un iekļaujoša sabiedrība), kas arī ir vairāk tieši par to, kā mēs viens otram varam palīdzēt, un tas ir tas virziens, kurā es gribu mērķēt savu karjeru.
Un par 2×2 runājot – kā Tu te jūties?
Man bija augstas ekspektācijas, jo mans brālis bija te bijis vairākas reizes, un viņam bija ļoti labas atsauksmes. Mans brālis arī studēja bakalauru un maģistru ārzemēs, bet viņam vienmēr bija tā nostāja, ka viņš brauks atpakaļ uz Latviju, kas ilgu laiku bija pret manu nostāju – ka es to nedarīšu. Tagad mēs abi esam ar tādu domu – braukt uz Latviju. Es pazinu dažus cilvēkus šeit, kas man uzreiz iedeva tādu mājīguma sajūtu. Bet man ir arī tādas divas galvenās atziņas par šeit pavadīto laiku. Pirmā ir tāda, ka man kā cilvēkam vispār ir grūti atrasties cilvēku grupās, pat, ja ir trīs cilvēku grupa, es ļoti fokusējos uz citiem, un man ir grūti atvērties. Ne jau tāpēc, ka es negribētu to darīt, bet gan tāpēc, ka man iestājas mentālais bloks. Un pirmajā dienā, kad mēs atbraucām, man likās, ka te ir ļoti daudz cilvēku. Bet es sāku pamazām, mēģināju iepazīties, sāku satuvināties, runāties, un tad šodien, kad mums bija uzdevums parunāties ar kādu, ar ko tu neesi runājies, es sapratu, ka ar lielāko daļu es esmu parunājusies! Man ļoti patīk, ka cilvēki te ir ļoti ieinteresēti un atvērti. Ja es pajautāju: “Kā Tev iet?”, mani kaitina dzirdēt atbildi: “Labi.” Jā, nav jāieslīgst pavisam smalkās detaļās, bet, ja jau es jautāju, tātad mani tas interesē. Un te cilvēki atbild citādāk – es jūtos saguris, bet priecīgs, jo es darīju to un to. Tas man patīk. Un cilvēki ir ārkārtīgi patiesi – viņi runā par savām jūtām, par savām emocijām, par savām bailēm. Un es ļoti izjutu saikni ar Latviju, sevišķi daudzinājumā – kad mēs dziedam, dejojam, esam kopā – es jūtu to piederību Latvijai, un, kad es atbraukšu mājās, es apsēdināšu savu mammu un tēti, un mēģināšu saprast vairāk par savām saknēm.