Siguldas pievārtē, gandrīz piecus kilometrus no Turaidas, atrodas zoodārzs, kas tapis ar pašaizliedzīgu darbu, neatlaidību un lielu mīlestību pret dzīvniekiem. Viesojamies no rīta, kad zoodārzs vēl nav atvērts apmeklētājiem, bet tā vadītājs Daniels Kalvišs jau ir ieradies – darbs sākas vēl pirms tiek atvērtas durvis pulksten desmitos. Kaut arī pašam Danielam ir tikai nedaudz pāri divdesmit gadiem, šis ir viņa zoodārzs un viņa ikdiena. Interese par dzīvniekiem viņam sākusies jau bērnībā.
“Man liekas, jau desmit gadu vecumā es gandrīz katras brīvdienas biju Rīgas zoodārzā. Tur mums pa kluso atļāva strādāt, un es biju priecīgs, ka vispār man kaut ko dod bez maksas. Tie darbinieki arī bija priecīgi – mēs izdarījām netīros darbus, kamēr viņi varēja iedzert kafiju,” stāsta Daniels.
Ideja par paša zoodārzu radusies vēl pirms COVID-19 pandēmijas, kad viņu uzrunāja kaimiņš Sandijs. Pandēmijas laikā Sandija bizness bremzēja, un tika nolemts īstenot sen loloto ieceri. Pirmais zoodārzs tika atvērts Salacgrīvā, bet vietas trūkuma dēļ vēlāk iegādāta zeme pie Turaidas. Tagad Siguldas zoodārzs darbojas jau ceturto sezonu.
Zoodārza iemītnieku klāsts ir plašs – šeit mīt lemuri, surikāti, kamieļi, lamas, pat zebras. Tomēr īpašu apmeklētāju uzmanību piesaista tieši lemuri. Viņiem ir lielas acis un rotaļīgas kustības, un daudziem tas atgādina multfilmu tēlus. Bet aiz tā visa slēpjas stingra hierarhija un savi noteikumi Daniels skaidro, ka lemuru sabiedrībā dominē tieši mātītes.
“Tās galvenās ir mātītes – viņas ir nekaunīgākas, pastumj visus nost, gan citus savus ģimenes locekļus, gan arī apmeklētājus. Tēviņi ir mierīgāki, komunikablāki. Mātīšu vidū ir galvenā alfa mātīte, kura vienmēr būs pirmā pie barības, pirmā visur. Viņa nosaka toni. Arī garastāvoklis viņām pa dienām atšķiras.” stāsta Daniels.
Lemurs. Foto: Emvats Mosakovskis
Lemuru aprūpe neaprobežojas ar barības iedošanu – jāseko līdzi arī mitrumam, temperatūrai un dzīvnieku savstarpējām attiecībām.
“Citreiz viņi no rīta vienkārši negrib kontaktēties. Tad mēs pasakām apmeklētājiem, ka šodien tiešais kontakts nebūs. Apskatīties viņus var vienmēr, bet vai būs mijiedarbība – to mēs nevaram garantēt,” saka Daniels.
Lai arī lemuri var šķist mīlīgi un piemēroti mājdzīvnieki, Eiropas Savienības noteikumi paredz, ka primātus, pie kuriem pieder arī lemuri, drīkst turēt tikai akreditēti zoodārzi vai zinātniskas iestādes. Siguldas zoodārzs tiek uzturēts tikai no biļešu ienākumiem – nav valsts vai pašvaldības atbalsta. Katrs apmeklētājs, kas atbrauc, palīdz dzīvnieku aprūpei.
“Ja dzīvnieks saslimst, ārstēšana ir dārga. Mūsu pieeja ir – ja dzīvnieks ir izārstējams ar dārgu manipulāciju vai operāciju, mēs to darām neatkarīgi no tā, cik dzīvnieks maksā. Ir bijuši gadījumi, kad ārstēšanas izmaksas pārsniedz paša dzīvnieka vērtību divas vai trīs reizes,” atklāj Daniels.
Katram dzīvniekam ir savs veterinārārsts – kādam tā ir Rīga, citam Jelgava. Lielo dzīvnieku operācijas bieži tiek veiktas uz vietas, jo transportēšana var radīt pārāk lielu stresu. Par nākotni Daniels domā jau tagad – tiek izstrādāts detalizēts attīstības plāns jeb masterplāns.
Zebra pozē kamerai Siguldas zoodārzā. Foto: Emvats Mosakovskis.
“Vieta mums to atļauj. Mēs plānojam attīstīt zoo ar vienotu koncepciju. Es pats Rīgas zoodārzā strādāju ar lielajiem kaķiem – lauvām, tīģeriem. Tā ir mana vājība. Es jau esmu savu biznesa partneri pārliecinājis, ka viņi būs arī Siguldā. Kaimiņi mazliet uztraucas, bet es saku – lai guļ mierīgi. Ja būs lauvas vai tīģeri, viss būs kārtībā.”
Viņš piebilst, ka lielo kaķu turēšanai ir stingri noteikumi – voljēriem jābūt aprīkotiem ar trim drošības durvīm. Līdz ar to – tā vienkārši neviens neizmuks. Siguldas zoodārzs aizvadījis četras sezonas, un, kā atzīst tā vadītājs, visvērtīgāk ir redzēt, ka cilvēki atgriežas atkārtoti. Tas esot visskaidrākais apliecinājums tam, ka tiek darīts kas nozīmīgs.
