Disidente Lidija Lasmane-Doroņina – vienīgā sieviete Latvijā, kura padomju okupācijas laikā politisku iemeslu dēļ arestēta trīs reizes un kopumā gandrīz divdesmit gadus pavadījusi ieslodzījumā un nometinājumā – šovasar svinēja simtgadi. Viņas atmiņu grāmata “Lidijas ziediņi: Lidijas Lasmanes atziņu dārzs”, kas vēsta par ticību brīvībai un spēju palikt patiesības pusē, tagad tulkota angļu valodā un nupat prezentēta arī Eiropas Parlamentā Briselē.
Šobrīd, kad Eiropā atkal plosās karš, Lidijas Lasmanes dzīvesstāsts iegūst jaunu skanējumu. Simtgadīgā disidente, kura padomju režīmam pretī stāvēja ar pārliecību, kļuvusi par Latvijas brīvības simbolu.
Fragments no viņas grāmatas skanēja parlamentā deputātes Ineses Vaideres lasījumā: “Viņi ir manējie, viņi ir latvieši, tā ir mana zeme, mana cilvēki. Un kādi mēs esam, tādi esam. Un ar tādiem ir jāiztiek. Jāpiedod viņiem, gribi vai negribi, jo es citus negribu. Es nebraukšu uz ārzemēm un manējie arī nebrauks. Latvija ir brīva, nav kara un nevienu neved uz Sibīriju. Pašiem jāķepurojas.”
Lai arī pati Lidija nevarēja ierasties klātienē uz prezentāciju, Eiropas Parlamenta bibliotēkā bija viņas mazmeita Marta Rubene.
“Viņa stāsta viegli. Tas veids, kā viņa stāsta, ir patīkams un jauks. Es nemaz nebrīnos, ka cilvēkiem tos gribas klausīties un tos gribas pierakstīt,” sacīja Rubene.
Tieši tāpēc Lasmanes dzīvesstāsts pārtapis grāmatā, kas ar tulkojuma palīdzību pieejams plašākai auditorijai.
Okupācijas muzeja direktore Solvita Vība uzsver: “Grāmata angļu valodā ir nozīmīga šobrīd tieši tāpēc, lai ar Lidijas domām, ar viņas gaišumu varētu iepazīties ne tikai lasītāji Latvijā, bet arī Eiropas cilvēki un varbūt arī tālu aiz Eiropas robežām. Šobrīd ir svarīgi cīnīties par taisnību, labestību, godīgumu, mieru, par daudzām tām vērtībām, kas ir Lidijas vērtību sarakstā, kas ir Lidijas ziedi, ar ko viņa dalās un kas ir šajā grāmatā.”
Grāmatas tulkotāja Māra Rozīte atzīst, ka darbs nebija viegls: “Nemaz nebija viegli tulkot, jo es aptvēru, kad biju jau sākusi, ka mana latviešu valoda nav tik laba, cik iedomājos. Man tur bija dikti jādomā par tekstu. Tur jau bija tāda padomju terminoloģija un tas laiks, man arī visi bija sveši jēdzieni, un visi vietvārdi Krievijā. Jā, bija zināmas problēmas, bet es ceru, ka es tās atrisināju.”
Lasmanes balsi Briselē atgādināja arī viņas video sveiciens: “Padomju Savienība nav nevienam parādījusi to labāko ceļu pasaulē. Karš nav vajadzīgs nevienam. Mums visiem vajadzīgs miers un tā labā dzīve, pēc kā mēs cenšamies.”
Grāmatas prezentācijas rīkotāja, Eiropas Parlamenta deputāte Inese Vaidere, atzīmē: “Ja mēs neko nedarīsim šajā situācijā, kad notiek briesmīgais karš Ukrainā, tad iespējams, ka kaut kas tāds varētu atkārtoties. Kad Putins pirms vairāk nekā 20 gadiem teica, ka PSRS sabrukums ir lielākā ģeopolitiskā katastrofa 20. gadsimtā, mums, baltiešiem un viduseiropiešiem, bija skaidrs, ka viņš centīsies atjaunot šo Padomju Savienību. Ja viņam tas izdotos, tad dzīve būtu tieši tāda, kā Lidija aprakstījusi savā grāmatā – cietumi, represijas, tas, ka neļauj runāt to, ko cilvēki domā, ko viņi patiesībā jūt.”
Lidijas Lasmanes dzīve ir apliecinājums tam, ka cilvēka gara spēks spēj pastāvēt pretī pat vissmagākajam režīmam. Viņas stāsts šodien skan Eiropā, lai atgādinātu – brīvība nekad nav pašsaprotama.