Skip to main content
Atlasīt pēc reģiona

Mājdzīvnieks zarkukainis iemāca bērniem atbildību

30. maijs 2022
Laura Rozīte, ReTV

Zaļš zarkukainis uz melna fona, staigājot pa virsmu.
Foto: Māras Arājas personīgais arhīvs

Dzīva radībiņa, kura neaizņems daudz laika, jau no mazotnes bērnam iemācīs rūpes un atbildību, – saruna par Māras Arājas pieredzi, ģimenē ienākot zarkukaiņiem.

 

Māra ar ģimeni jau trīs gadus dzīvo lauku mājā. Lai gan bērni sapņoja par mājdzīvniekiem, vecāki nevēlējās papildus atbildību: “Dzīvnieki piesaista mājai. Ja gribi kaut kur aizbraukt atpūsties, jādomā, kur likt suni, kurš viņu pieskatīs un pabaros. Bijām skeptiski noskaņoti.”

 

Zarkukaiņi ģimenē ienāca kā dāvana bērniem. “Draudzene rakstīja, ka viņas draugiem esot daudz mazu kukainīšu – varbūt manas meitenes arī vēloties. Es teicu – jā! Ja viņi dzīvo un neko daudz neprasa, lai uzdāvina. Nezināju, ko sagaidīt. Sāku internetā lasīt, kas vispār ar viņiem jādara. Tā vienu dienu divās burkās atbrauca desmit kukainīši. Tobrīd viņi bija trīs centimetrus gari.”

 

Ja mājās ir bērni, svarīgi izrunāt, ka zarkukainis ir maza un trausla radībiņa – dzīva būtne, kuru nedrīkst mocīt. Māra atzīst, ka nav ļāvusi viņus rokās ņemt vieniem pašiem – pieskatīja, lai netiktu satraumēti. Pēc pusgada mazie brīnumi sasniedz sprīža garumu. “Mani pārsteidza, ka bērni zarkukaiņus uztver kā normālus dzīvniekus. Meitenes ar viņiem pat rotaļājās. Man viņi likās vienkārši kā kukaiņi.”

 

Māra uzsver arī zarkukaiņa trūkumus: viņš ir trausls, nevar saņemt mīļumu kā no citiem dzīvniekiem. Īpaši svarīgi ir saprast, ko vēlas no mājdzīvnieka.

“Zarkukainis ir iespēja bērniem iemācīt atbildību un rūpes. Viņi var ilgi iztikt īpaši neaprūpēti. Var aizbraukt uz dažām dienām prom, saliekot svaigas lapas un izsmidzinot ūdeni. Nekas nenotiks. Tās varbūt būs mazliet sažuvušas, bet viņš pagrauzīs arī tādas. Ar suni mācīt atbildību, kad ir jāiet divas reizes dienā ārā – bērnam ir grūtāk saprast, ja nav nekādas pieredzes.”

Reklāma

Zarkukainis dzīvo aptuveni gadu, taču dēj arī oliņas. “Ja nemaldos, viņi dēj vienu olu dienā. Audzētājiem ir vesela sistēma, kā tās olas savākt. Var ielikt ledusskapī. Kad grib, lai izšķiļas, izņemt un nolikt siltumā. Ir svarīgi olas dēt kontrolētā vidē un temperatūrā, nevis, kur pagadās. Viens – neizšķiļas. Otrs – ja izšķiļas, netiek pēc ēdiena un ūdens. Ar vīru smējāmies – sāks istabās dzīvot zarkukaiņu kolonijas, kad viņi bija izlaisti pastaigāties, bet tā nenotika. Ja gribas, lai ilgstoši dzīvo un lai nomainās paaudzes, sasniedzot, domāju, kādus astoņus mēnešus, jāliek terārijā, kamēr sašķiļas.”

 

Kas jāņem vērā, vēloties adoptēt zarkukaini?

“Burka ir labs pagaidu risinājums, kur dzīvot. Ja gribi, lai iesākumā kādu laiku nav jādomā, pietiks ar trim litriem. Lai kukainis neizrāpotu no trauka ārā, liku tillu ar gumiju virsū. Nākamajai paaudzei esmu izdomājusi nopirkt stikla laternu ar durtiņām, kur parasti svecītes jāliek iekšā. Tā ne tikai kalpos galvenajai funkcijai, bet arī iekļausies interjerā. Cilindriskās vāzes vai akvāriji. Arī dzīvesvieta ir jāiekārto – jāieliek zeme vai smiltis.”

Reklāma

Māra uzsver, ka zarkukaiņa mītnē trauku, no kā padzerties, likt nedrīkst, jo radībiņas var noslīkt. Svarīgi izveidoto mājokli regulāri apsmidzināt ar pulverizatoru – kukainis padzersies no lāsītēm. “Kad zarkukaiņi mājās uz brīdi bija izlaisti un dzīvojās uz istabas augiem, norasināju. Patika gan augiem, gan pašiem kukainīšiem.”

 

“Jāsaprot arī, ko dot ēst. Rudens sezonā griezu un liku iekšā rožu dzinumus, kas ne tikai garšo, bet arī labi izskatās – varēja gan ēst, gan staigāt pa tiem. Ziemas periodā tie var būt veikala pētersīļi un salātlapas. Lasīju internetā, bet pati neizmēģināju, ka der arī pirtsslotas, kurām uzlej ūdeni, lai paliek mīkstākas un atdzīvojas. Nejauši atklāju, ka garšo pat burkāni. Smējos, ka tas ir teju kā saldais ēdiens.”

 

Jautājot, vai visi bērniem dāvinātie kukainīši izdzīvoja, Māra atbild – nē, jo ir “dabīgā atlase”. “Zarkukaiņiem augot, kā čūskai tiek mesta āda. Gadās zaudēt kādu ķermeņa daļu. Ja vienu kāju zaudē – var izdzīvot. Ja vairākus locekļus – netiek pēc ūdens un ēdiena.” Viņas bērni to ir uztvēruši ar sapratni. Var teikt, ka tā ir arī iespēja jau no agras bērnības apzināties kāda dzīves posma noslēgšanos. “Neskatoties uz to, ka tas ir kukainis, rodas pieķeršanās. Viņš nenāk pie tevis mīļoties, bet esi pieradis, ka staigā apkārt vai sēž uz rokas.”

Saistītās birkas