Izlasīju ziņu, ka latviešu kulta filmai “Limuzīns Jāņu nakts krāsā” šogad jau 47 gadi. Drusku mazāks laiks pagājis no mana personīgā Jāņu limuzīna stāsta, tomēr noilgums jau iestājies un tiesības nost neviens vairs par šo neņems.
Nepārprotiet – nekad neesmu sēdusies pie stūres reibumā. Ko diemžēl, kā liecina kāds nesen veikts pētījums, Latvijā dara trešā daļā autovadītāju.
Lai saprastu, ko ar cilvēka reakcijas ātrumu dara alkohols, man pietika ar vienu Jaunā gada svinēšanu Karpatos, kur sadomājām pusnaktī ar degošām lāpām rokās laisties lejā no kalna. Tas izrādījās diezgan sarežģīti, jo pēc dažām glāzēm dzirkstošā, kas sajūtu līmenī bija piešķīris tikai papildu enerģiju, uz kalna nekas vairs nebija kā parasti un finālā es gandrīz vai finišēju aitu aplokā.
Stāsts ir par ko citu.
Tas notika dažus gadus pirms neatkarības atjaunošanas. Pie sava pirmā limuzīna – vēl jauna 7. žiguļa – biju tikusi neraksturīgi ātri. Un negribēti.
Mašīnu es mantoju, jo mans tētis negaidīti nomira drīz pēc savas piecdesmitās dzimšanas dienas. Pati vēl pie tiesībām nebiju tikusi, jo tēvs nevienu citu pie stūres nelaida un šoferu kursos biju paguvusi apgūt tikai teoriju. Vienīgā braukšanas pieredze – stunda apmācības laukumā ar paģirainu instruktoru. Ģimenē autovadītāja apliecība tobrīd bija tikai vīram. Kuram, cita starpā, vadīt auto bija izdevies iemācīties jau kaut kādā mistiskā vidusskolas programmā. (Laikam jāpiebilst, ka mums abiem tobrīd bija knapi divdesmit.) Es pati vēl no visas tās autobraukšanas neko daudz nesapratu. Tikai to zināju, ka, pārslēdzot ātrumus, ir kārtīgi jāizspiež sajūgs un nedrīkst aizmirst noraut rokas bremzi, ja grib noparkoties.
Tajos Jāņos mēs aizbraucām uz Vecpiebalgu pie vīra drauga, kuram tur bija lauku mājas. Togad bija vieni no tiem garajiem svētkiem, kādas piecas brīvas dienas. Viss sākumā kā nākas – vispirms Skroderdienas Druvienā, tad sadziedāšanās un sadzeršana ar kaimiņiem. Pīrāgi, šašliks, meijas, ugunskuri un nebeidzama ballīte. Divas dienas, kā jau Jāņos pie kārtīgiem latviešu līgotājiem. Gulēšana teltī, kur no rīta piecelies saules uzkarsēts un odu sakosts.
Trešajā dienā bija runāts braukt atpakaļ uz Rīgu, jo man bija kaut kur (pat neatceros, kur) jābūt. Un vispār – cik tad var?
Bet ar to trešo dienu sanāca tā, ka atšķirībā no manis vīram šoreiz nekur nebija jābūt. Un viņš nekur negribēja braukt. Lai nebūtu par to lieki jādebatē, viņi ar draugu bija rīta kafiju aizstājuši ar “tikai vienu” aliņu. Nu, jūs jau nojaušat, ka šis ir diezgan brīvi interpretējams jēdziens. Katrā ziņā bija skaidrs, ka viņš pie stūres sēsties nevarēs vismaz līdz vakaram.
Bet tā nebija runāts! Mani vienmēr stipri besījis, ja cilvēki netur vārdu un uz viņiem nevar paļauties, bet tajā vecumā es par tādām situācijām nedusmojos klusībā, bet reaģēju uzreiz “Labi,” teicu. “Tad varbūt es braukšu pati?”
Bet viņi abi ar to draugu, kurš, starp citu, tagad ir zināms zobārsts un klīnikas vadītājs, smējās. Nu tā no sirds. Tik tracinoši tas bija. Visi taču zināja, ka es vēl tikai mācos braukt. Un tagad es te saku, ka viena pati braukšu uz Rīgu. Kā tad.
Ja viņi nebūtu smējušies, es varbūt nebūtu tik ļoti sadusmojusies. “Tas vispār ir mans auto!” paziņoju, paņēmu atslēgas, iekāpu mašīnā, iedarbināju to (to man tajā vienīgajā reizē autoskolā iemācīja) un aizbraucu. Sākumā es domāju, ka aizbraukšu līdz lielajam ceļam un tad griezīšu atpakaļ. Vīrs vēlāk teica, ka arī viņš tā domājis un satraukties sācis tikai pēc kādas stundas. Bet tad iedomājos, ka tā būtu kapitulācija tā “tikai viena aliņa” un visas kompānijas priekšā. Pilnīga izgāšanās. Un braucu tik uz priekšu.
Tā nu es tajos Jāņos bez tiesībām, bez pieredzes (bet skaidrā prātā) no Vecpiebalgas atbraucu līdz Rīgas centram un mašīna noplīsa tikai pie Ģertrūdes ielas, apmēram 300 metrus no manas toreizējās dzīvesvietas. Kāds vīrietis palīdzēja man to nostumt no Brīvības ielas, es aizslēdzu auto un aizgāju mājās.
Tur gan man vajadzēja steigšus uzpīpēt, jo joprojām nesapratu, kā vispār esmu šo dabūjusi gatavu. Laikam bija kaut kāds adrenalīns nobloķējis visus veselā saprāta centrus smadzenēs – jauniem jau tā reizēm gadās. Atliek vēl piebilst to, ka tajā gadā bija izbēguši kaut kādi cietumnieki un uz ceļa vairākās vietās bija izvilktas ķēdes un izvietoti posteņi, kas pārbaudīja dokumentus. Es ar savu smuko mašīnu laikam neizskatījos aizdomīga, tāpēc ne reizi neapturēja. Biju pat leģendu sacerējusi, kāpēc man nav nekādu dokumentu līdzi. Domāju, ka Jāņos gan jau manam naivās meitenes stāstam noticētu.
Panika man sākās, iebraucot Rīgā, kur bija daudz vairāk mašīnu. Bet neko – līdz centram tiku. Un ziniet, kāpēc man tas auto beigās noplīsa? Tāpēc, ka aizdedzes atslēga sadega, jo pie katras sarkanās gaismas apstājoties, es izslēdzu motoru. Iedegās zaļā – atkal iedarbināju un braucu tālāk.
Vēl vakar ar toreizējo dzīvesbiedru šo notikumu atcerējāmies un konstatējām, ka vispār mums dzīvē ļoti paveicies ar Sargeņģeļiem, jo jaunībā bijām tik nesaprātīgi, ka tagad pašiem bail atcerēties. Tomēr viss vienmēr beidzies labi.
Bet labāk nekad nedariet, kā es toreiz. Nebrauciet, kad prātiņš aizgājis pastaigāties un nebrauciet arī reibumā.
Drošu un prātīgu svinēšanu visiem!