Redakcijas piebilde: lai saglabātu Margaritas personības un runas stila autentiskumu, intervijā vietām atstāta viņas raksturīgā, tiešā izteiksme, tostarp arī necenzēti vārdi.
Domāju, ka Margaritas vārds Latvijā jau ir pietiekami plaši izskanējis viņas skatuvisko aktivitāšu dēļ – Margarita publiskajā telpā parādījās kā šova X faktors dalībniece, un kopš tā laika ir kļuvusi par publisku personu, arī viedokļu līderi, kas paspējusi piedalīties gan citos televīzijas raidījumos, gan startēt politikā.
Šobrīd Margarita strādā par automehāniķa palīgu (lai gan bieži vien automehāniķis palīdzot viņai) un ir grupas “Fak’n’Turīs” soliste. Te jāsaka – žēl, ka, veidojot rakstus, mums tik stigri jāpieturas pie literārās valodas normām, jo Margaritas valodā spēcīgi izpaužas viņas būtība – pilnībā par sevi un savām vērtībām pārliecinātas sievietes būtība, kas pēc vārda kabatā nemeklēs un neļaus nevienam sevi grozīt.
Foto no privātā arhīva
Margarita, ja tev būtu jāpastāsta par sevi cilvēkiem, kas neko par tevi nezina, ko tur teiktu?
Es jau esmu kā atvērta grāmata, visi par mani visu zina. Teikšu pat vairāk – citi par mani bieži vien zina vairāk, nekā es pati! Nezinu, no kurienes viņiem informācija, bet brīžiem klausos un brīnos.
Es esmu vispiezemētākais cilvēks pasaulē, kas ļoti mīl savu zemīti, savu ģimeni un cilvēkus sev apkārt. Tāds cilvēks, kas necels degunu un nestumdīs mākoņus, jo es saprotu, ka mēs visi no viena un tā paša cauruma esam izlīduši un mūs pilnīgi vienādi zemē galu galā arī sabāzīs.
Kā Tu nokļuvi no sava bērnības sapņa līdz brīdim, kur esi šobrīd?
Kādreiz visi bērni gribēja būt kosmonauti, skolotājas vai veikalu pārdevēji – un tas bija normāli, sevišķi veikala pārdevējas amats. Tas bija tas, ko mēs ikdienā redzējām, un, izaugot par veikalu pārdevējiem, cerējām dabūt bezmaksas konfektes darbā. Un skolotāji mēs gribējām būt, lai komandētu citus. Es nebiju īpaši oriģināla un arī gribēju būt skolotāja.
Te gan man jāpiemin, ka šim sapnim esmu arī sekojusi – pirms diviem gadiem biju iesniegusi dokumentus tepat, Rīgas Tehniskās Universitātes Rēzeknes Akadēmijā, bet, tā kā bija uzkārusies www.latvija.lv platforma, mans maksājums līdz augstskolai nebija nonācis. Un dienā, kad vajadzēja nākt parakstīties, man paziņoja, ka nekāds maksājums nav noticis. Es pagriezos un pateicu: “Jūs pat neiedomājaties, cik fantastisku skolotāju jūs tikko pazaudējāt!” Man gan kaut ko tur sauca nopakaļ par vēlāku iestāšanos, bet es neesmu tik bagāta, gribēju tikt budžetā.
Tas par bērnības sapņiem un šodienu. Bet vispār – neviens jau nevar paredzēt, kur dzīve novedīs, kā tā pagriezīsies. Ņemot vērā vēl to, ka es esmu Rīgā dzimusi un augusi – lai es kādreiz iedomātos, ka es skrūvēšu kaut kādus dzelžus Latgalē… Es nevarēju iedomāties, ka es darīšu “sievietei neraksturīgus”, smagus darbus – tas ir likteņa pirksts.
Kā radās šī interese par “sievietei neraksturīgajiem dzelžiem”?
Tas bija ļoti vienkārši! Laikā, kad mēs augām, nebija ne televizoru, ne telefonu – cik tu ilgi lasīsi vaboles un ravēsi dārzu? Tas apnīk! Un mums bija traktoriņš, tas bija kaut kas jauns – pieliec trijstūri, pārbaudi eļļu, es to varēju darīt visu laiku, tikai nelieciet man sienu kast vai iet dārzā! Tā radās interese.
Bet par darbu, kur esmu tagad, sanāca tā, ka uzņēmuma īpašnieks zināja, ka es skrūvēju savu lauksaimniecības tehniku. Viņš man piedāvāja atbraukt un pamēģināt, varbūt man iepatiksies arī šis virziens. Tā kā man ir uzņēmējdarbībā augstākā izglītība, viņš gribēja mani šajā amatā pieņemt, bet es nevarēju nosēdēt mierā un gāju skrūvēt – tā arī sanāca! Es nevaru ilgi nosēdēt mierā, man ir jānodarbina gan rokas, gan prāts, citādi es eju galējībās (smejas).
Man vienmēr ir bijis interesanti uzzināt kaut ko jaunu, un mašīnas es nekad nebiju skrūvējusi. Visu laiku uzdevu jautājumus, vilku paralēles ar sev jau zināmo lauksaimniecības tehniku, un tā arī iestrādājos. Es bez dzelžiem nevaru! Kāds iet pa Viļānu un Kārsavas tirgu skatīties puķītes, es skatos dzelžus.
Foto no privātā arhīva
Tu esi dzimusi un augusi Rīgā?
Jā, esmu Rīgas dāma, ja vārdu “dāma” ieliek ļoti lielās pēdiņās (smejas). Mamma man ir tīra rīdziniece, baba bija latgaliete, pēc kara atbrauca uz Rīgu dzīvot, vectēvs bija no Balvu puses. Tēvs bija īstais krievs. No Rīgas un Latgali mēs ar mammu atbraucām, kad es biju pabeigusi devīto klasi. Tad es uzsāku mācības Nautrēnu vidusskolā – un to es gribu uzsvērt – ja es nebūtu tikusi Rogovkā, vidē, kur ir tikai latgaliešu valoda, es varbūt nerunātu latgaliski. Tur man nebija variantu, bija latgaliski jārunā. Man tas bija salīdzinoši vienkārši, es uzreiz sāku runāt, maniem brāļiem gan bija daudz grūtāk.
Bet savu piederību tu izjūti Latgalei?
Liekot roku uz sirds – jā. Es vairs Rīgā ilgāk par 2 dienām nevaru izturēt, es nekad vairs nebūšu pilsētniece. Kad mēs kā bērni augām Rīgā, tas bija līdzīgi kā lopiem – mums bija mazs pagalms, kur mūs laida staigāt, vecākiem bija bail, ka mūs kāds nozags vai nobrauks mašīna uz ielas, bet, atbraucot uz šejieni, tu biji brīvs, te nebija nekādu robežu – ej mežā, lasi ogas. Un esmu tāds cilvēks, kuram robežas likt nedrīkst – jo vairāk to dara, jo vairāk es tās mēģinu pastumt vai salauzt. Ja mani kāds kādreiz pamāca, uzreiz arī jautāju – pēc kādiem tad standartiem man ir jādzīvo? Kurš to ir noteicis?
Tava karjera mūzikā un tava karjera politikā – kā tas notika?
Kā saka – iestāties partijā ir tāpat kā iekāpt sūdā – nekad neatmazgāsies. Smirdēs mūžīgi. Politikā es iesaistījos, jo manā dabā ir mēģināt mainīt to, kas nav pareizi.Pat, ja ir pavisam neliela cerība, es mēģināšu tās lietas bīdīt. Partijā es biju ar savu raksturu, ar savu rāmjos nelīšanu, un par to mani cienīja, biju nokļuvusi līdz partijas valdei, neļaudama nevienam sevi grozīt. Bet te ir jāsaka, ka politikā vienmēr pienāk brīdis, kad ir jādara kaut kas pret savu pārliecību vai sirdsapziņu, un tāpēc man šī karjera neizdevās. Mana mēraukla ir katru rītu, paskatoties spogulī, justies brīvi un labi, jo es neesmu nevienam pietaisījusi kabatā, neesmu nevienam iedūrusi nazi mugurā, man ir tīra sirdsapziņa.
Politiķi katros svētkos stāv kā lelles savos uzvalkos, bez neviena puteklīša, bet, esot tajā vidē, arī Saeimā, es redzēju, ka tie cilvēki kameru priekšā ir vieni, bet, pīpējot aiz stūra, pilnīgi citi. Man bija pat žēl, ka viņiem tik daudz ir jāizliekas. Es uz darbu Jēkaba ielā (red. Saeimā) vienmēr nācu savās krosenītēs, džemperī, pufaiciņā, un visi pierada, un man arī bija vienalga. Bet tajā darbā nevar pat nobezdēties, simts punkti pateiks, ka apdi**ies! Es tāda neesmu. Es varu būt nosmērējusies ar majonēzi, kečupu un motoreļļu, un tas nekādā veidā nemainīs to, kāds es esmu cilvēks.
Un mūzikā – nu salasījāmies mēs tāds trako bars, ko var noteikti spriest pēc mūsu dziesmu tekstiem (smejas). Bet šī arī ir sava veida rāmju nojaukšana un robežu laušana. Kāpēc visiem būtu jādzied nodrillētas balādes par mīlestību un dzimteni? Mums ir, piemēram, dziesma “Viņi vemj” – par cilvēkiem, kas pārballējas un vemj. Jo tāda ir dzīve! Mums ir dziesma par skaistu cūku, ko paņem mājās, izaudzē un kas ir jānokauj – tāda arī ir dzīve! Asins desas pēc tam ēd viss ciemats! Un nav, ko liegties vai skaisto cūciņu žēlot!
Man ir paveicies, ka man ir mēle savā vietā. Es esmu savā dzīvē daudz bijusi veču vidū, esmu dzirdējusi viņu jokus, esmu vispār daudz dzīvē pieredzējusi, kas man palīdz uzstāties un noturēt cilvēku uzmanību. Es vienmēr runāju analoģijās, izmantoju runās jokus un savu dzīvo valodu – tas ir kaut kas īsts. Man nekad nav scenārija, un tas ir iemesls, kāpēc manī klausās, jo es zinu, par ko es runāju, un es par to runāju spilgti.
Tu pati par sevi esi ļoti spilgta sieviete. Kāda, tavuprāt, ir sievietes loma mūsdienu sabiedrībā, ja to vispār iespējams definēt?
Tas ir atkarīgs no tā, kādā sieviete ir “statusā” – vientuļa sieviete, sieviete ģimenē, vientuļā mamma – tās ir pavisam dažādas lomas. Ja tu domā tieši par feministēm, kas ļoti agresīvi cīnās par savām tiesībām, nesen redzēju video, kam es piekrītu. Tātad viena feministe piegāja pie džeka un strīdējās, šī viņam no visa spēka cirta pa seju, viņš viņai atpakaļ – es šajā gadījumā esmu džeka pusē! Ja jau tu sevi pozicionē kā līdzvērtīgu cilvēku, bet tajā pat laikā paļaujies uz “sievietes sist nedrīkst”, tad neprovocē. Tie ir dubultie standarti. Mums ir milzum daudz veidu, kā aizstāvēt savas tiesības.
Jebkura sieviete grib būt vāja. Es nezinu, kas ir ar tām feministēm, ka viņas tā dusmojas uz vīriešiem… Vai nu nav dabūjušas, vai dabūjušas par daudz, ka tagad grib atriebties viņiem visiem.
Un ir otra galējība – tā muļķītes, kas ir gatavas kāda cita dēļ mainīt savu ārējo izskatu. Agrāk mēs visi bijām pelēkā masa, padomju laikā mēs bijām vienādi. Tagad notiek pretējs process – katrs otrais ir ar uzpumpētām lūpām vai vaigiem, katrs otrais mēģina izcelties kaut kā, bet drīz vairs nebūs vides, uz kuras fona izcelties – visi būs vienādi. Ja kāds attaisno savu vajadzību vizuāli visu laiku sevi “uzlabot” ar sabiedrības spiedienu, es teikšu, ka tas ir vienkārši ļoti iesakņojies mārketinga triks. Grozi kā gribi – šmotkas (red. drēbes) mēs ražojam daudz, visādus krēmus ražojam daudz – kur tad mēs to botoksu vēl liksim? Liksim sejās! Par sekām neviens neinteresējas, tas ir modes kliedziens un ar to pietiek. Cilvēki vispār nedomā uz priekšu. Vienīgais, ko es esmu ar savu ķermeni izdarījusi, es esmu uztaisījusi tetovējumus, bet tas tika izdarīts apzināti. Varu tos paslēpt, ja gribu, bet varu arī palielīties, ka: “Es varēju, izturēju un uztaisīju! Ko tad jūs, sīkie mīzali, varat tāpat (smejas)?”
Sabiedrība var pieprasīt tev saģērbties pēc etiķetes, bet ne jau piepumpēt lūpas vai pakaļu – tā ir tava nostāja, konkurējot ar pārējām uzpūstajām aitām. Es esmu tāda, kāda es esmu, un vispār neuztraucos par to, ka kļūstu vecāka. Ja kāds saka, ka tas ir “sabiedrības pieprasījums”, pasakiet viņam, ka Margarita domā, ka jūs di**at.
Foto no privātā arhīva
No kurienes tevī tik daudz pārliecības par sevi un spēka?
Godīgi sakot, es neesmu redzējusi nevienu vāju sievieti. Visas, kas nav iekritušas lietošanas galējībās, ir spējušas piecelties pat pēc smagākajiem dzīves sūdiem un iet tālāk. Mana pārliecība nāk no tā, ka es zinu, kas es esmu, es sevi mīlu un cienu. Atkārtošos – man no rītiem, skatoties spogulī, ir tīra sirdsapziņa, es sev uzsaucu: “Nu ko, vēl turamies!”.
Mani kaitina, kad cilvēki žēlojas un čīkst par savu dzīvi. Parādiet man kādu, kam viss uz zelta šķīvīša ir ticis atnests! Nevienam! Ir jāiziet cauri grūtībām, jāmāk no tā mācīties. Ja nesanāk, kāpiet vēlreiz uz tiem pašiem grābekļiem, dabūjiet pa tauri, lai efekts noturīgāks. Es nenožēloju nevienu dienu, ko es esmu dzīvojusi šajā pasaulē, nenožēloju nevienu no elles riņķiem, caur kuriem esmu izgājusi, tas mani ir darījis stiprāku. Ir jāsaprot, ka neviens tev nevar likt darīt to, ko tu negribi, neviens tev nevar liegt mācīties un atņemt tavas zināšanas – tā ir īsta bagātība. Jāmāk nolikt oponentu ar argumentāciju, nevis ar kreiso āķi, tad tu esi uzvarētājs.
Es esmu nonākusi līdz tam, ka man vairs nav žēl cilvēku, kas sūdzas vai žēlojas. Tie, kam pa īstam kaut kas ir noticis, to atklās tikai tuvajiem un tuvās sarunās, par pārējiem čīkstētājiem man ir vienalga. “Oi, man nav malkas ziemai!” Tev ir rokas un kājas, tu krānus pa žogiem zīmēji visu vasaru un rudeni, un tagad kāds cits ir vainīgs, ka tev nav malkas? Tfu!
Izejot cauri savai pieredzei, varu teikt, ka jaunajiem viss vēl priekšā, sevišķi dāmām – viņas vēl sitīs, grūstīs, bakstīs, ticiet man. Galvenais nemīzt – spļauj sejā, sit pa olām, kod papēdī – tavs uzdevums ir izdzīvot. Pēc tam domāsim, kur tos pāridarītājus likt – aprakt vai noslīcināt. Man, ja kas, vienmēr bagāžniekā ir maiss un lāpsta, zvaniet!