Kāda būs SOS bērnu ciematu nākotne? Šobrīd tiek meklēti risinājumi, lai uzlabotu šo aprūpes formu, tā vairs īsti neatbilst mūsdienu prasībām un vajadzībā. Savulaik, pēc Otrā pasaules kara SOS bērnu ciemati izveidojās Austrijā, kā mājvieta bāreņiem un pamestiem bērniem. Valmieras SOS bērnu ciematā 12 mājiņās šobrīd kopā ar savā SOS mammām dzīvo 43 bērni.
„Šī ir Irbīšu māja, mums katrai mājai ir dots savs nosaukums un šīs ir Irbītes,” saka Ināra Krūmiņa SOS mamma ir jau četrpadsmit gadus un audzina četrus bērnus. Bet ko tad nozīmē būt SOS mammai?
„Dzīvot kopā, motivēt, palīdzēt, priecāties, kā es vienmēr saku, tā mīlestība jau atnāk pamazām. Dzejnieks Valdis Atāls saka, ka mīlestība ir darbības vārds un tā, kopā dzīvojot, tas arī tā pamazām atnāk,” – tā vērtē Ināra Krūmiņa.
SOS mamma Inita Serma ciematā ir devīto gadu un viņa stāsta, ka ģimene viņai ir liela. „Pieci bērni, no sešpadsmit uz leju un līdz deviņi, viens puisis un četras skaistas meitenes, visi vienas mammas bērni”. Inita izrāda mājiņu, kurā dzīvo kopā ar bērniem, būtībā nekas jau te neatšķiras no parastas ģimenes mājvietas, plaša virtuve, uz palodzes diedzējas loki, ēdienu bļodiņas kaķim, Inita ne bez lepnuma arī rāda bērnu zīmējumu ar uzrakstu – „vislabākajai mammai”. Bet, runājot par SOS ciematu nākotni, tad, kā stāsta Anita Vaivode, jāmainās tomēr būtu aprūpes formai, lai tik daudz bērni nedzīvotu tik ļoti koncentrēti vienā vietā. Šī forma ir integrētās ģimenes, tas nozīmē, ka ģimene dzīvo iekļauti sabiedrībā, Valmierā jau tie ir divi dzīvokļi un viens Valkā.
„Mēs vairāk kā gadu jau esam atklāti sākuši paust par to, ka valsts ieņemtais virziens par deinstitucionalizāciju, par bērnu koncentrāciju ārpus ģimenes aprūpē tik lielu – mēs šādi šeit nevaram turpināt. Tāpēc mums ir šīs te integrētās ģimenes, kur mēs paši priekš sevis testējam un pilotējam, paskatāmies, lai mēs varam izdarīt secinājumus, lai mēs varētu pamatot. Šobrīd jau mēs kādu gadu paužam viedokli, ka ciematam desmit gadu laikā būtu jāizformējas.
Pirmā pieredze par integrētajām ģimenēm, kā aprūpes formu Anita Vaivode vērtē pozitīvi. „Tas nozīmē, ka ģimene dzīvo sabiedrībā iekļauti, līdzīgi ir arī Īslīces ciemā, tur ir trīs integrētās ģimenes un šīs te integrētās ģimenes ir daudz stabilākas, daudz pašpietiekamākas. Tiem bērniem ir novērojams tāds pašpietiekams progress, ka viņi paši ar visu tiks galā, ko šeit, ciematā, mēs nevaram nodrošināt, jo viņi viens otram atjauno, pārspēlē pa jaunam tās traumas, tās pieredzes, ko mēs nevaram tā veiksmīgi koriģēt.”
Šādas pārmaiņas, kā stāsta Anita Vaivode, jau ir veiktas mūsu kaimiņos. „Mēs meklējam stratēģisku risinājumu pēc desmit gadiem, jo, ja mēs paskatāmies uz mūsu kolēģiem Igaunijā un Lietuvā, viņi visus ciematus ir izformējuši, tur nedzīvo neviena ģimene, visas ģimenes integrētas sabiedrībā un nevienam nav jāzina, ka tie ir bērni, kas ir palikuši bez vecāku aizgādnības. Valmieras ciemats vēsturiski ir vispār pēdējais Eiropā, simtais un pēdējais, tāpēc, ka jau tad, kad Valmieras ciematu būvēja, bija skaidrs, ka šāds te koncepts, kurš tapa pēc Otrā pasaules kara, 49.gadā, ka tas vairs nav ilgtspējīgs mūsdienu sabiedrībā, ir jāmainās tai aprūpes formai.”
Šobrīd tiek meklēts arī risinājums, kāds pielietojums nākotnē varētu būtu ciemata ēkām. „Mēs esam pārrunās ar pašvaldību par to, vai pašvaldībai interesētu šīs te mājas iegādāties, bet ir skaidrs, ka 16 mājas neviens tā uzreiz uz sitienu nepirks, bez tam zeme pieder pašvaldībai, bet mājas pieder mums, kā asociācijai. Mums vispirms ir jāatrod vienošanās ar pašvaldību par to, vai tas tālāk paliek, kā viens vesels, vai tie joprojām ir divi dažādi īpašumi. Mēs būtu laimīgi, ja te varētu būt, piemēram, pansionāts, varbūt te varētu būt tikpat labi, kāda cita aprūpes forma.”
Jāpiebilst, ka tagad, aprīlī, tiek norit akcija „Atver durvis atbalstam”, kad tiek vākti ziedojumi SOS ciematu bērnu vasaras nometnēm. Viena no šīs akcijas dienām būs 26.aprīlī, kad vairākās Latvijas vietās studenti vāks ziedojumus.