“Es te nepazīstu nevienu kaimiņu! Ļoti gribu atgriezties mājās, gribas iet ciemos pie kaimiņiem pēc sāls un olām,” saka ukrainiete Lilija Maļarova.
Uzņemto ukraiņu skaits Rēzeknē pēc kara sākuma bijis 1186 personas, no kurām 816 jau devušies tālāk. Praktiski visi darbaspējīgie, kas apmetušies Rēzeknē, ir nodarbināti, bērni mācās vietējās skolās. Lilija šeit ir skaistumkopšanas nozares darbiniece, lai gan Ukrainā strādājusi par skolotāju mākslas skolā. Uz šo brīdi Latvijā jau izdevies aklimatizēties, tomēr, protams, arī viņa ar ģimeni cer kādreiz atgriezties mājās.
–Atbraucu uz Rēzekni kopā ar bērniem 2022. gada augustā pēc Krievijas iebrukuma Ukrainā. Braucām tieši uz šejieni, jo mums te bija draugi, braucām pie konkrētiem cilvēkiem gūt morālo un emocionālo atbalstu, zinājām, ka mums palīdzēs arī ar darbu un adaptāciju jaunā vidē, draugi bija jau atbraukuši pavasarī. Pati esmu no Izjumas pilsētas Harkivas apgabalā. Variantu, kurp braukt, protams, bija daudz, bet, jā, mēs braucām pie konkrētiem cilvēkiem, tāpēc nenācās ilgi lemt par galamērķi.
Lilija Maļarova. Foto no personiskā arhīva.
Kā bija atbraucot? Vai bija viegli iejusties? Atrast darbu?
-Viss bija īstenībā pietiekami viegli, man tolaik bija tāds psiholoģiskais stāvoklis, ka nemaz negribējās iepazīties ar cilvēkiem, runāt ar viņiem… tāpēc šāda neliela izolācija man pat nāca par labu, sākotnēji komunicēju tikai ar saviem tuvākajiem un kolēģiem. Darbu atradu ātri, jo darbojos arī skaistumkopšanas jomā, un tur darbā tiešām ukraiņus ņēma ātri. Pēc savas pamata profesijas gan esmu mākslas skolas pasniedzēja, Ukrainā strādāju mākslas skolā. Mēģināju rast darba iespējas šajā sfērā arī šeit, bet bez valodas zināšanām tas, diemžēl, nav iespējams. Bet kopumā Rēzekne mums ir ļoti piemērota – mēs paši nākam no mazas pilsētas, tāpēc atmosfēra ir līdzīga, viss ir tuvu, pieejams. Rīgu īsti neskatījāmies kā dzīvesvietas variantu. Rēzeknes sociālais dienests mums ļoti palīdz, ja ir kādi jautājumi, arī dokumentu kārtošana un sagatavošana paiet ļoti raiti, darbinieki ir ļoti atvērti un pretimnākoši.
Tieši par valodu ir nākamais jautājums – vai ir izdevies pa šo laiku apgūt latviešu valodu?
-Samērā maz. Latgales reģions ar to ir gan ļoti labs, gan savā ziņā slikts dzīvei – te cilvēki zina krievu valodu, viegli uz to pāriet sarunas gaitā, kas gan palīdz, gan ļoti traucē, jo nav iespējas praktizēt latviešu valodu.
Valoda ir ļoti svarīga nacionālās identitātes sastāvdaļa – ja runājam par krievu valodu un tās šī brīža statusu Latvijā, kā uz to skaties, ņemot vērā arī kara situāciju?
Valoda ir ļoti būtiska sastāvdaļa, jā. Es domāju, krievu valodu būtu jāmācās tāpat kā angļu vai vācu, valodas apguvei jābūt izvēlei, bet pamata valodai noteikti jābūt valsts valodai. Mēs te esam nedaudz situācijas ķīlnieki šajā ziņā – kādreiz par to neviens nerunāja un nedomāja, tā bija tāda “tautu sadraudzības valoda”, tas bija dabiski, vismaz Ukrainā, un, domāju, arī citviet – rajoni, kas atrodas tuvāk Krievijai Ukrainā – tur runā vairāk krieviski. Rietumukrainā, piemēram, tuvāk Ungārijai, tur parādās ungāru valodas ietekme. Kur ir robeža ar Poliju – poļu valodas. Manuprāt, tas ir normāli un tā ir katrā valstī, bet sava valoda jāzina. Mūsu skolās laikam jau 10 gadus viss notiek tikai ukraiņu valodā – mācību stundas, dokumentācija, sarunas skolā. Lai gan ģimenēs daudzi vienalga lieto krievu valodu, jo ģimenes pamatā ir jauktas. Mans tēvs ir krievs, mamma ukrainiete. Studējusi Maskavā, attiecīgi mūsu ģimenes valoda bija krievu. Mans vīrs nāk no lauku apvidus, kur runā suržikā (“suržiks” (ukraiņu: су́ржик) ir sarunvaloda, ko veido ukraiņu un krievu valodas sajaukums), kas ir specifisks valodas paveids. Bet visas šīs valodas mierīgi vienmēr bija līdzpastāvējušas. Ja mēs runājam par šī brīža lēmumiem Latvijā, kas saistās ar krievu valodas lietojuma mazināšanu un ir pietiekami kategoriski, manuprāt, to vajadzēja darīt maigāk. Jo tas var atkal tikt traktēts no Krievijas puses kā krievvalodīgo tiesību neievērošana. Man šķiet, tas bija jādara lēnāk, pārejai bija jābūt ilgākai gan tāpēc, lai cilvēki to mazāk sajūt, gan arī skolas vidē lai tomēr ir vieglāk. Kad es gāju skolā, mācījos krievu valodā, ukrainiski man bija tikai ukraiņu valodas priekšmets un ukraiņu literatūra. Kad mani bērni jau gāja skolā un viņiem bija jāpalīdz ar mājasdarbiem, tas nebija nemaz tik viegli izdarāms. Visa terminoloģija, ko biju apguvusi krieviski, ukraiņu valodā ir specifiska, un man bija salīdzinoši grūti saprast, par ko ir runa, piemēram, matemātikā vai fizikā.
Rēzekne, salīdzinot ar citām pilsētām Latvijā, tomēr ir gana krieviska – vai ir nācies saskarties ar naidu no vietējo iedzīvotāju puses?
-Tieši Rēzeknē – nē, man nav bijis tādas pieredzes. Te neviens šķībi neskatās. Bet ir bijuši momenti ar cilvēkiem, kas nezina krievu valodu, tad ir bijis grūtāk – centos atcerēties latviešu valodas kursus un iestarpināt kādu angļu valodas vārdu, saprasties jau iespējams. Bet nav tā, ka cilvēki novēršas vai iet prom. Tā attieksme pret ukraiņiem ir neviennozīmīga, protams. Esmu dzirdējusi no citiem par šādiem gadījumiem, ir gadījies, ka pat vilcienos ļoti uzskatāmi komunicē ar nepatiku, bet, paldies Dievam, tas nav bijis tieši manā pieredzē.
Bērni šobrīd mācās skolās Latvijā – kāda jums šķiet izglītība, ko var iegūt pie mums?
-Skolas programmas atšķiras no tā, ko bērni apguva Ukrainā. Mani bērni te, Rēzeknē, mācījās Rēzeknes Valsts poļu ģimnāzijā. Tā bija ļoti pareiza izvēle – no ģimenēm, kuru bērni mācās citās Rēzeknes skolās, dzirdam, ka ir ļoti daudz mājasdarbu. Poļu skolā tā noslodze nav tik liela, un tas man bija pārsteigums – arī Ukrainā uzdeva ļoti daudz mājasdarbu jau mazākajās klasēs. Te mums lielā mērā dod papildus materiālus tikai latviešu valodas apguvei. Bērni adaptējās pietiekami ātri, laba skola, labi bērni, lai gan konflikti ir visur, bērni paliek bērni. Skolas vadība vienmēr nāk pretī, palīdz, ar ko var. Ar skolu esmu ļoti apmierināta. Vecākais dēls poļu skolā jau pabeidza 9. klasi un tagad mācās Rēzeknes Mākslas vidusskolā. Iet manās pēdās, apgūst dizainu, un viņam arī tur ļoti patīk, jau pabeidzis 2. kursu. Manam vecākajam dēlam ir divi izglītības diplomi, tāpat būs arī meitai – paralēli abi mācījās tiešsaistē ukraiņu skolā, lai neaizmirst arī dzimto valodu.
Dzīvojot Latgalē, vai var pamanīt kādas atšķirības starp latgaliešiem un pārējiem Latvijas iedzīvotājiem?
-Es jau esmu sākusi atpazīt latgaliešu valodu, var saprast, kad runā latviski un kad latgaliski – latgaliešu valoda ir plūstošāka, mīkstāka, lai gan ar abu valodu satura izpratni vēl neiet tik raiti. Bet tādu cilvēcisko kvalitāšu ziņā – īpašas atšķirības neesmu ievērojusi. Bet kopumā latvieši ir ĻOTI mierīgi, salīdzinot ar ukraiņiem. Ļoti mierīgi. Man šķiet, tas veidojas kaut kur ģenētiski. Mani ļoti pārsteidz, piemēram, fakts, ka es te nepazīstu nevienu kaimiņu! Es te dzīvoju jau trešo gadu un nepazīstu nevienu kaimiņu! Pie mums tas nebūtu iespējams! Mēs tiešām ejam pie kaimiņiem pēc sāls, aizņemties kādu olu, ja aptrūkstas, bet pankūkas jau uz plīts. Mēs visi viens otru pazīstam, pat, ja tas ir privātais sektors – visi zina visas mājas uz savas ielas, kur kurš dzīvo, ko kurš dara. Mēs bieži ejam viens pie otra ciemos, bieži ejam ciemos arī spontāni, un tā ir norma. Te gandrīz vai jāpierakstās uz pieņemšanu!
Vai ir kāda latviskā tradīcija, kas ir iepatikusies?
-Man ļoti patīk, ka svētku un atceres dienās pie katras mājas tiek izkārts karogs, pie mums tā nedara. Tad katru reizi, kad ir karogi, es skatos kalendārā – kas tad ir par svētku dienu šodien. Jāņu tradīcijai līdzīgi mums ir Ivana Kupalas svētki, kas notiek vēlāk par Jāņiem, bet tā arī ir izteiktāka lauku reģionu svinību tradīcija, pilsētās šos svētkus nesvin gandrīz nemaz. Savukārt Ziemassvētki, Jaunais gads – tie ir sociālie pasākumi mums, kad mēs ejam svinēt kompānijās ar draugiem, bet dzimšanas dienas mums ir vairāk tādi ģimenes pasākumi. Te ir otrādi. Vēl viena īpatnēja lieta – ģimenes svētki un sanākšanas. Man ir draudzene ukrainiete, kas dzīvo kopā ar latvieti – viņš uz svētkiem aicina bijušās sievas radus, viņi uztur normālas, draudzīgas attiecības pēc šķiršanās – tā te ir norma! Pie mums tā noteikti nav, ja notiek šķiršanās, tad tiek nodedzināti visi tilti un otra puse vairs neeksistē.
Ļoti gribu atgriezties mājās, protams, skumstu, domāju par to. Gribas iet ciemos pie kaimiņiem pēc sāls un olām. Bērniem te ir vieglāk – mums, mana vecuma cilvēkiem, lielākā daļa dzīves pagāja Ukrainā, mums tur ir atmiņas, piedzīvojumi, te vēl vienkārši nav tās bagāžas ar notikumiem. Gribu, lai dēls te paliek, un viņš arī grib – varbūt ne Latvijā, bet studēt Eiropā kaut kur noteikti.
Lilija Maļarova ar savām gleznām. Foto no personiskā arhīva.
Vai vispār ir kur atgriezties?
-Situācija manā pilsētā ir smaga, tas ir tuvu frontes līnijai. Karstuma dēļ vasarā sprāga daudz mīnu, sākās mežu ugunsgrēki. Karavīrus pārceļ uz tukšajām mājām, kas rada draudus. Mūsu mājas ir uz Harkivas trases, visu laiku brauc tehnika. Nav skolu, nav bērnudārzu – viss ir iznīcināts. Mana māja gan vēl ir, tur dzīvo mans tēvs, lai māju neatdod kādam citam. Man tur palicis tētis un māsa, bet māsa tagad ir okupētajā teritorijā, Melitopolē. Viņi pagaidām arī paliek okupācijā, jo viņiem tur ir daudz nekustamā īpašuma, ko negrib pazaudēt. Viņi gan nav gluži gūstekņi, bet psihoemocionāli tur ir nospiedoši. Bet cilvēki, kas tur ir, jau ir pieraduši… cilvēki pierod pie visa.
Vai ir vēl kāds veids, kā mēs varam atbalstīt Ukrainu?
-Man šķiet, ka jūs darāt ļoti daudz, vairāk prasīt būtu vienkārši nepieklājīgi. Vienīgais, par ko es esmu domājusi, ka daudzi, kas atbrauc, nevar sevi realizēt savā profesijā, kas ļoti negatīvi ietekmē pašapziņu. Cilvēki, kas Ukrainā bija zinātnieki un inženieri, ārzemēs strādā ar apkopējiem. Es arī ar prieku strādātu skolā – būtu lieliski, ja mēs varētu uzreiz sākt strādāt un paralēli apgūt valodu, kā tas ir mediķiem, cik es zinu, jo, kā jau minēju, ar ikdienas komunikāciju un valodas kursiem ir krietni par maz – tie, kas apgūst valodu kursos, īsti nevar to pielietot ikdienā, jo literārā valoda, ko māca kursos, atšķiras no sarunvalodas.