Vai Tu atceries savus pašus pirmos kosmētikas produktus? Tos, kurus drīkstēji lietot pati un justies kā lielā dāma? Es jā. Nesen man bija iespēja paviesoties “Dzintars” ražotnē, un tas man raisīja senas un dziļi apslēptas atmiņas par pirmo kosmētiku, kas mani toreiz pamazām ieveda pieaugušo pasaulē. Un tas, savukārt, raisīja iedvesmu šim rakstam.
Tas bija divtūkstošo gadu sākumā, kad vecāko māsu ietekmē sāku sev zieķēt virsū pirmos sejas un ķermeņa krēmus, pūst smaržas un niekoties ar dekoratīvo kosmētiku. Toreiz tik lielas kosmētikas izvēles nebija, vismaz ne ciematā, kurā dzīvoju un vismaz ne ar tādu ekonomisko stāvokli, kāds bija manai saimei. Atceros tādus produktus kā Timotei šampūnus un dušas želejas, Dzintars produkciju, Kredo lūpukrāsas, Avon un Oriflame brīnumus, Nivea, kā arī Johnson & Johhnson šampūnus, kas visu laiku sevi slavēja, ka, iekļūstot acīs, nerada asaras, bet tas laikam bija mans pirmais mārketinga aplauziens, jo acīs tas iekļuva gan un patīkamas sajūtas šis fakts nepavisam neraisīja.
Īpašu vienu manā dzīvē un, šķiet, arī daudzu citu ģimenēs, ieņēma vecais labais Dzintars. Kā vieni no pirmajiem produktiem man palicis prātā Nivejas krēms, kas bija mans pats pirmais kosmētiskais skaitumkopšanas līdzeklis. Tas bija šausmīgi biezs un trekns, tādēļ tad, kad to uzsmērēju sev uz sejas, mazliet paturēju, lai iesūcas, un atlikumu noņēmu ar tualetes papīru. Tā es ņēmos katru rītu un vakaru, un tā aizākās mana skincare routine, kas turpinās arī 25 gadus vēlāk. Tiesa, ne vairs ar Niveju, bet ar daudz advancētākiem aptiekas līdzekļiem.
Atceros arī gaiši zilo Hit līniju problemātiskai ādai – tajā bija toniks, līdzeklis pūtītēm, krēms un tonālais. Tas bija mans pats pirmais kombo cīņai ar akni. Ak, ja vien es zinātu, ka pat pēc 25 gadiem es cīnīšos ar šo pašu problēmu, tikai ar citiem kombo.. Tomēr tā smarža ir iesēdusies atmiņās. Vēl bija Kredo krēmi, kas smaržoja mazliet pēc pļavas ziediem – tie bija gan glaunākos trauciņos, gan arī dārgāki par Niveju, tāpēc tie man šķita kaut kas smalks bez gala.
Ciemata centra veikalā, kas bija iekārtots trīsstāvu mājas pirmajā stāvā, varēja dabūt ne tikai pārtiku un žāvētu gaļu, bet arī mākslīgos ziedus, kapu sveces un kosmētiku. Tad nu reizēm pēc stundām gāju pamielot acis un dažreiz arī kaut ko nopirkt – vai nu tās bija matu gumijas par dažiem santīmiem vai kas glaunāks, piemēram, acu ēnas un krēms.
Mani pirmie ķermeņa krēmi bija tādās lielās, bāli zaļās, rozā un dzeltenās pudelēs ar atvāžamu vāciņu. Arī smaržoja pēc pļavas vai kā tamlīdzīga, nosaukums bija Fito. Vēl no Dzintara bija tādas mazākas, koši zaļas pudeles ar baltu etiķeti, nosaukums bija Kredo natur – tie bija gan šampūni, gan balzāmi, gan ķermeņa krēmi. Kad es kādu vakaru vienu tādu ķermeņa krēmu sev smērēju virsū, paralēli skatoties “Likteņa līdumniekus”, māte, ar šausmām ostoties, ieskrēja istabā un teica, ka kaut kur smirdot pēc degoša kaučuka. Jāmeklē, kur deg! Tā nu viņa ostījās gar pakšiem, bet liels bija viņas pārsteigums, ka “degošo kaučuku” es zieķēju sev uz ādas un no manis smaržo (mātesprāt, smird) viss dzīvoklis. Vēl joprojām nesaprotu, kā smird degošs kaučuks, bet tas krēms man patika.
Bija arī tādas Kredo lux skropstu tušas, kuras, cenšoties neizkrāsot savus baltos acābolus, centos smērēt uz skropstām. Un tad vēl nebeidzamie matu sakārtojumi un frizūras! Mūsu saimē iecienītas bija tādas kā ap kaklu saspraužamas stīpiņas, kuras vilka pāri galvai un kas matus atsprauda uz atpakaļ un veidoja tādas kā vairākas matu iedobes gar stīpiņas malu. Nezinu, vai pareizi aprakstīju, bet nosaukumu tam brīnumam neatceros. Bet izskatījās glīti, un mati šķita kuplāki esam. Vēl bija tāda ierīce – topsy tail – kas “izvilka” asti cauri savam “sākumam” (ja tā var teikt), virs matu gumijas. Arī sanāca smuki.
Nezinu, kāpēc, bet toreiz bija kaut kāda vispārēja apsēstība ar gliteriem un visādiem spīdumiem, un jo vairāk – jo labāk! Bija matu lakas ar spīdumiņiem, želejas ar spīdumiem, birstošas acu ēnas ar papildus spīdumiem un lūpu krāsas. Arī ar spīdumiem. Dažus lūpu spīdumus atceros ar dažādām “garšām” – smaržoja tieši tik specifiski ķīmiski pēc, piemēram, apelsīna un ķiršiem. Lūpu spīdums bija ar rullīti uzliekams, tonis atbilstošs katram auglim, un tā nu varēja tik rullēt uz lūpām sevis izvēlēto toni ar garšu un smaržu.
Ja par smaržām runājam, tad manas pašas pirmās maržas bija “Elēģija” un “Noktirne”, ko man kāds uzdāvināja dzimšanas dienā, un, šķiet, es vēl joprojām spēju atmiņās atsaukt šīs smaržas dzelteni violetajā kastītē. Tas ir ļoti dīvaini, bet šķiet, ka tieši smaržas atmiņa man ir visspēcīgākā un spēlē uz jūtām visemocionālāk. Tā pēkšņi tevi atsauc gadu desmitus atpakaļ uz laiku, kad viss šķita vēl esam jauns, neiepazīts, plašs un naivs. Piemēram, vidusskolas koju laikus man kā uz sitiena atgādina Avon smaržas “Pur Blanca” un draudzenes zaļais DKNY smaržu iepakojums, kas smaržoja pēc āboliem.
Laiks iet un laiks mainās, un tāpat kā pirmās apšaubāmās stila izvēles, arī pirmā kosmētika atmiņās un nostaļģijā ieņemt īpašu vietu. Tomēr es ļoti priecājos, ka tehnoloģijas un zinātne ir attīstījusies uz priekšu, lai mums piedāvātu vēl efektīvākus, drošākus un labākus produktus.