No ekonomistes līdz bērnu bibliotekārei

Ceļš uz bibliotekāra profesiju ne vienmēr sākas starp grāmatām. Arvien biežāk darbu bibliotēkās izvēlas cilvēki, kuri iepriekš strādājuši pavisam citās nozarēs, līdzi nesot savu pieredzi un zināšanas. Kā bibliotēka kļuvusi par vietējās kopienas satikšanās vietu un kāpēc darbs tajā kļūst par aicinājumu – par to stāsts no Pļaviņām.

Iluta Ķikure Pļaviņu bibliotēkā strādā vien gadu, taču jau šajā laikā viņas priekšstats par bibliotekāra profesiju ir būtiski mainījies. Viņa atzīst, ka nebija apzinājusies šis profesijas plašo pienākumu loku.

Kas tad ir jāmācās bibliotekāram? Bibliotekāram ir jāmācās ļoti daudz, gan statistika jāzina, gan kā pasniegt bērnam, lai viņš lasītu grāmatiņas. Vispār ļoti daudz. Bet man ļoti patika, tāpēc, ka tas bija ļoti interesanti, jo tā jau nebija mana ikdiena iepriekš,  tā kā es mācījos, tas likās tāds, jā, priekšstats par bibliotēku palika,” stāsta Pļaviņu bibliotēkas Bērnu apkalpošanas nodaļas bibliotekāre Iluta Ķikure.

Savulaik Iluta ieguvusi ekonomistes un sociālās audzinātājas izglītību, un iegūtās zināšanas šobrīd noder, strādājot tieši bērnu nodaļā.

“Jā, bērniem vajag to vietiņu, kur viņš jūtas gaidīts, mīlēts, es pat teiktu arī, tāda drošības sajūta, kad viņš te var atnākt, bibliotēka būs vaļā. Viņi nāk kompānijās, tad paņem to grāmatiņu, dodas mājās. Mēs viņam arī iesakām, piemēram, klausies, mums ir tāda un tāda grāmatiņa, jo, nu, tos bērnus mēs jau esam iepazinuši, kuram kas patīk,” viņa turpina.

Kā atzīst iestādes vadītāja, arvien biežāk darbu bibliotēkās izvēlas cilvēki, kuri iepriekš apguvuši citu profesiju un tikai vēlāk nolēmuši savu profesionālo dzīvi saistīt ar bibliotēku. Starp viņiem ir gan uzņēmēji, gan citu nozaru speciālisti.

“Tāpat mums pašlaik bibliotēkā strādā arī latviešu valodas skolotāja, kura apguvusi gan filoloģiju, gan pedagoģiju,” skaidro Pļaviņu bibliotēkas vadītāja Ineta Grandāne.

Vadītāja uzsver, ka atrast speciālistus reģionos kļūst arvien sarežģītāk, tādēļ, domājot arī par paaudžu maiņu kolektīvā, par nākotni tika domāts jau laikus. Vienlaikus viņa norāda, ka jaunpienācēju pieredze un zināšanas citās jomās ir būtisks ieguvums, jo mūsdienās bibliotēka vairs nav tikai vieta grāmatām – tā kļuvusi par informācijas, izglītības un vietējās kopienas centru.

“Bibliotēkā ir visas zinību nozares, un tas nozīmē, ka bibliotekāram jābūt ar ļoti plašu redzesloku. Un ir labi, ka viņam ir plašais redzesloks, un ka viņš ir īpaši zinošs, teiksim, kādā vienā jomā,” saka vadītāja.

Lai gan vasarā Pļaviņu bibliotēkā apmeklētāju ir mazāk, gada laikā šeit pulcējas vairāk nekā 1500 aktīvu lasītāju, un ikdienā tiek rīkoti dažādi pasākumi, īpaši domājot par mazākajiem grāmatu draugiem. Tieši bērnu interese par lasīšanu, viņu prieks un aizrautība, nākot uz bibliotēku, Ilutai apliecina, ka izvēlētā profesija ir īstā.

“Ja es bērnos neredzētu to prieku, bet es redzu! Kad viņi atnāk “labdien” un samīļo, ejot projām, tad uzreiz tā liekas, ir pareizais lēmums!” viņa saka.