Rudens ir ražas novākšanas laiks. Ausekļu dzirnavās tradicionālajos Pļaujas svētkos ikviens varēja redzēt un pat izmēģināt, ar kādu tehniku ražu novāca, labību izkūla un graudus samala divdesmitā gadsimta sākumā.
Ar skaļu svilpienu Ausekļu dzirnavās par atklātiem tiek pasludināti septiņpadsmitie Pļaujas svētki.
Brīvdabas muzeja “Ausekļu dzirnavas” saimnieks Mārtiņš Mediņš: “Pļaujas svētkus iedibināja Kārlis Ulmanis. Mēs ar šiem Pļaujas svētkiem vēlamies parādīt latviskumu. Latviešu darba rīkus un latviešu tradīcijas, kā tas viss notika pirms simts un vairāk gadiem. Jaunā paaudze daudz ko no šīm mašīnām un iekārtām nav redzējusi, bet mēs to visu ņemam laukā un rādām cilvēkiem, lai nezūd latviskais darba tikums, lai cilvēki redz, kā strādā.”
Ausekļu dzirnavu saimnieks pats ir cieši saistīts ar lauksaimniecību, un arī muzejā visi senie darba rīki ir gatavi lietošanai. Tūlīt pēc atklāšanas, kad iesvētīti jaunie dzirnavu spārni, jo iepriekšējie neesot izturējuši vētras spēku, saimnieks ierūcina gadsimtu senu traktoru. Tam piebiedrojas arī nedaudz jaunāka tehnika, lai no lauka novāktu un atvestu kartupeļus un citus dārzeņus.
Jāpiebilst, ka senāk laikietilpīgo darbu veikšanai rīkoja talkas, kurās piedalījās radi, draugi un kaimiņi. Un neiztika jau arī bez mūzikas un dziesmām. Kad raža novākta, kartupeļus šķiro, vien senos laikos tas notika nedaudz savādāk. Tomēr lielākā ņemšanās bijusi ar labības kulšanu, un, iespējams, tieši tāpēc šī tehnika attīstījusies visstraujāk.
Vispirms šim nolūkam izmantots sprigulis, ko vēlāk nomainīja daudz modernāka iekārta, skaidro Mārtiņš Mediņš: “Tas dīvainais agregāts tika izdomāts tad, kad vēl nebija izdomāti dīzeļi, kad nebija izdomātas petrolejas mašīnas, benzīna motori, tad, kad visus darbus lauku sētā veica ar zirgiem. Lai atvieglotu kulšanu ar spriguļiem, kas bija ļoti grūts process, lai atvieglotu smago roku darbu, kas saistīts ar malšanu, kulšanu, izmantoja zirgu spēku, un to sauc par zirga ģēpeli.”
Divdesmitā gadsimta 30. gadu otrajā pusē Latvijā sāka ražot kuļmašīnas “Imanta” 1937. gadā tāda maksājusi 4620 latus. Ausekļu dzirnavās seno kuļmašīnu darbina Anglijā ražots ar malku kurināms dampis.
“Vienā vārdā latviski ir dampis. Tāds pats kā tvaika lokomotīve, tikai tas ir vairāk domāts lauksaimniecībā – pie kulšanas, gaterī pie baļķu zāģēšanas,” stāsta muzeja pārstāvji.
Kad dampis sasniedzis vajadzīgo temperatūru, atskan svilpe, un “Imanta” sāk sparīgi izkult graudus. “Imanta” graudus ne vien izkuļ, bet arī sašķiro pēc lielumiem. Lai tiktu pie miltiem gan vajadzīgas vēl dzirnavas.
“Ausekļu” ūdens dzirnavas pirmoreiz tikušas iedarbinātas 1896. gadā un darbojušās līdz 1950. gadam. Tajā pašā vietā arī atjaunotās ūdens dzirnavas, kuru uzdevums saglabāt un parādīt senās malšanas tradīcijas.
“Jau gandrīz divdesmit gadi kā atjaunojām. Te no visas Latvijas salasītas detaļas. Viss darbojas, viss griežas un jebkurā laikā jebko var samalt, bet tas jau ir kā muzejs. Uzreiz nesāks, tas nav elektromotors. Viss darbojas tikai uz ūdens spēku. Te ieber graudus. Paceļ augšā uz dzirnakmeņiem. Viens ir kustīgs, otrs nekustīgs. Var regulēt, jo zemāk noregulēsi, jo vairāk saplacinās – būs smalkie, vairāk pacelsi – būs rupjāki,” skaidro muzeja pārstāvji.
Un, ja jau ir milti, tad jābūt arī pīrāgiem. Pļaujas svētkos pie maizes mājas garum garā rinda, tikmēr saimnieces raujas vaiga sviedros. Recepte gan atklāta netiek, jo tā tiekot sargāta gluži kā sēņu vietas, bet dažus padomus saimnieces tomēr neliedz: “Labestību, mīlestību un to, ko dara, darīt ar prieku.”
Pīrāgu cepēja Līga vēl piebilst: “Pēc saimnieces garastāvokļa var pateikt, vai būs garšīgi pīrāgi, vai nebūs. Saimniecei jābūt izgulējušai, atpūtušai, bet, kad mīca mīkliņu, saimniecei jābūt bišķi dusmīgai, lai mīkliņa labāk rūgtu.”