Pēc saraksta reisi pieejami arī cilvēkiem ratiņkrēslos, tomēr praksē bieži vien tā nav. Arī cilvēki ar īpašām vajadzībām vēlas apmeklēt pasākumus un doties ciemos pie draugiem. Lai piepildītu šos mērķus, nereti tiek izmantots sabiedriskais trasnports, kas mūsdienās, vismaz teorētiski, ir pielāgots arī cilvēkiem ratiņkrēslos. Praksē gan tā esot īsta laimes spēle, jo nekad īsti nevarot zināt vai pielāgotais autobuss tiešām būs un vai aprīkojums arī strādās.
Auto transporta direkcijas pēdējos izsludinātajos iepirkumos viena no prasībām ir, lai autobusi būtu tehniski piemēroti cilvēku ar īpašām vajadzībām, tostarp ratiņkrēslā, drošai pārvadāšanai. Pašreiz cilvēku ratiņkrēslos pārvadāšanai pielāgoti esot 65% no visiem autobusiem. Kuros reisos būs ar pacēlāju aprīkotais autobuss, ikviens var noskaidrot vietnē 1188.lv Izmantot šo iespēju vēlējās arī Voldemārs, tomēr plānotais brauciens 3. marta rītā beidzies nemaz nesācies.
Tas arī bija ar invalīdu zīmi, bet nestrādāja pacēlājs. Šoferis izkāpa un pateica, ka nestrādā pacēlājs un gribēja izdarīt vienu nelāgu lietu. Viņš gribēja mani iecelt. Tas nav atļauts, jo, piemēram, ceļot, tam cilvēkam var paslīdēt kāja, un tad var izkrist un sasisties,” tā stāsta rīdzinieks Voldemārs Lapa.
Kā ReTV skaidro Autotransporta direkcijā, atbildīgs par to, lai tiktu izpildīti līguma nosacījumi ir pasažieru pārvadātājs, bet direkcija veicot negaidītas kontroles. Autotransporta direkcijas komunikācijas daļas vadītājs Viktors Zaķis skaidro, ka tiešām tiek veiktas pārbaudes – slēptie reisi, lai pārliecinātos, vai šoferi zina visu.
“Tā ir viena puse, bet otra puse ir mūsu ceļu stāvoklis, kas ne vienmēr ir tas labākais. Ļoti daudz maršrutu tīkla daļas notiek pa grantētiem ceļiem, tur ir daudz putekļu, un tas ne jau labvēlīgi ietekmē arī šo tehniku.”
Uzņēmumam “Talsu autotransports” direkcija pieprasījusi paskaidrojumu, un situācija tikšot izvērtēta. Uzņēmuma pārstāve Egija Hermane telefonsarunā ReTV skaidro, ka nodrošināt citu autobusu, kam pacēlājs strādātu, uzņēmums nevarot, jo līdz Rīgai jābrauc vismaz divas stundas, un ilgi kavētos reiss. Pārbaudes vai pacēlājs strādā tiekot veiktas ik pēc 10 000 kilometru.
Invalīdu un viņu draugu apvienībā “Apeirons” esot tā sauktā “A” komanda, kas regulāri izmēģinot, vai cilvēki ar īpašām vajadzībām var droši izmantot sabiedrisko transportu. Nodibinājuma “Invalīdu un viņu draugu apvienība “Apeirons” biroja vadītājs Ritvars Brālis stāsta, ka teorija ar praksi nesaskan” “Rakstīts, ka viss notiks, bet, kad aizbrauc uz turieni nekā nav. Pārvadātāji ir vinnējuši konkursu, tātad viņiem ir finansējums, jāiepērk dārgākas iekārtas, lai tās darbotos.
Gadījumi, kad nestrādā pacēlājs, esot reti, bet problēmas ar ratiņkrēsla piesprādzēšanu dažādu uzņēmumu pārvadātājiem gan gadoties šad un tad. Voldemārs Lapa atceras, ka tā bijis arī tad, kad vēlējies no Dobeles nokļūt Jelgavā: “Es pateicu tam šoferim, ka mēs nekur nebrauksim kamēr Jūs mani nepiesprādzēsiet. Mēs stāvējām ilgi, kādas minūtes 45, bet beigās izsauca brigādi ar visām siksnām un visu aprīkojumu.”
Pagājušā gadā par prasību neievērošanu invalīdu pārvadāšanā Autotransporta direkcija dažādus pārvadātājus sodījusi 28 reizes. Tikmēr “Talsu autotransports” teic, ka cilvēkiem ar īpašām vajadzībām visdrošāk tomēr esot pieteikt braucienu, jo tad visas iekārtas tiešām pirms reisa tikšot pārbaudītas.