Tuvojoties Sieviešu dienai mēs stāstām par tām stiprajām sievietēm, kuras ikdienas grūtumu spēj apvienot ar sievišķīgumu. Viena no tām ir mākslīgās apsēklošanas tehniķe, labsajūtas dārza saimniece Sarmīte Avotiņa.
“Kā es smejos, es esmu meitene pēc izsaukuma. Man piezvana, piesaka, jābrauc, jā, braucu pie savām gotiņām. Visi jau mani te apsmej – oi, tā sieviete, kas vīriešu darbus dara. Jā, jā. Ne jau vīriešu darbus, bet bullītim atņemu darbu. Vestienā es no 1976. gada, šogad būs arī 50 gadi. Lai gan pati nāku no Lubānas, it kā pilsētciems skaitījās, bet izvēlējos neatbilstošu, varbūt sievietei smagu darbu. Visu laiku roka tiek nodarbināta, mugura, lopiņi nestāv, it sevišķi gaļas lopi ir tādi, kā es saku, dripennaji, ja,” stāsta Sarmīte.
Ar nostalģiju Sarmīte atceras kādreizējos saimniecības laikus, kad uz darbu vadāja šoferis. Tagad ar visu galā jātiek pašai.
“Nu, kad ir vasara, tad tik vālē. Ziemā pa tiem slidenajiem, aizputinātiem, it sevišķi mūsu Gaiziņkalna, ceļiem. Visādi ir. Nu, grāvī neesmu bijusi par laimi, bet uz to pusi. Reizēm man arī saimniecībā saka – ko tu rausties, tu tak azbesta. Ko tu te raustīsies? – kad es vaimanāju, kādi ceļi, vai ne? Tu taču pieradusi, tu tak brauc. Pēc rakstura es esmu tāda diezgan uzņēmīga, stipra sieviete, bet kādreiz arī liekas, ka man gribas, lai es dažu brīdi būtu vāja, un tā nebūt tā dzīvē nesanāk ikdienā,” atklāj Sarmīte.
Jokojot Sarmīte sevi dēvē par kūts zvaigzni. Lai arī uz fermu, pie lopiem, pa mēsliem, viņa allaž rūpējas par savu izskatu un dvēselē ir dziļi sievišķīga – patīk skaisti uzklāt galdu, svinēt svētkus un sakoptu turēt savu māju un sētu.
Sarmīte Avotiņa: “No laika gala ir patikušas puķes, augi. Nu, un tā pa mazai drusciņai tā visa platība, cik mums ir, arī apauga ar krūmiem un puķēm. Es nesaku to, ka tas ir daiļdārzs, es saku, ka tas ir labsajūtu dārzs, kur mēs paši labi jūtamies un ko novērtē tūristi. Cits saka – kā tu vari to uzspēt? Tu tak piekusi. Nē, nē, ielaižu nadziņus, rociņas zemē, un tas man tādu gandarījumu dod.”
Savukārt simtiem akmeņu, kas izvietoti dārzā, savulaik esot pamanīti ceļmalā un vesti mājās: “Nu, man tā mašīna tāda – lauku variants. Izdodas iecelt, jā, stīvēju un ceļu, bet, ja nē, tad tiek pateikts vīram – braucam abi divi. Un tad vīrs saka – nu, jau varbūt gana. Es saku – nē, ar mani nestrīdies. Nu, man tāds raksturs. Es pēc horoskopa esmu ūdensvīrs, vīrs ir vēzītis, kā es smejos. Nu, tad mēs tur tādu balansu abi turam.”
Un arī rūpi vienam par otru. Kad vien var, vīrs viņu pavadā darbos, savukārt Sarmīte allaž viņu sagaida ar siltu ēdienu. Tā rūpīgi sasegtu, ka tik neatdziest: “Smuki sapaunojam. Tas tāds man tāds plediņš ir silts. Kāds ienāk, redz un jautā – kas tad tev tur gatavojas? Saku, tas man sildās, vīram.”
Laikam ejot, Sarmītei arvien vairāk nostiprinās atziņa, ka dzīvē svarīgākais ir veselība un mīlestība pret tuvāko un arī sevi.
“Jo mēs jau, sievietes, dažreiz neprotam mīlēt sevi. Mēs sevi izdzenam, iznesam un pietrūkst mums varbūt laika tieši pašām sev,” saka Sarmīte.
Te gan viņa piebilst, ka allaž ir jutusies mīlēta, no vīra atbalstīta un lutināta ar ziediem ne vien svētkos, bet arī ikdienā. “Izskan, ka nevajag to Sieviešu dienu, nevajag to 8. martu, bet es uzskatu, ka vajag. Tomēr tad mēs kā sievietes tajā dienā esam paceltas saulītē un saņemam to puķīti, to mīlestības apliecinājumu. Tieši kā sievietei.”
