Satversmes tiesa (ST) par neatbilstošu Satversmei atzinusi noziedzīgā nodarījumā cietušajām personām izmaksājamās valsts kompensācijas apmēru, informē tiesā.
Lieta tika ierosināta pēc Administratīvās rajona tiesas pieteikuma. Pieteikumā lūgts izvērtēt likuma “Par valsts kompensāciju cietušajiem” 7.panta pirmās daļas un 7.1 panta ceturtās daļas atbilstību Satversmes 92.panta trešajam teikumam.
Apstrīdētā norma noteic, ka vienam noziedzīgā nodarījumā cietušajam izmaksājamās valsts kompensācijas maksimālais apmērs ir Latvijā noteiktās piecas minimālās mēneša darba algas. Izmaksājamās valsts kompensācijas apmēru aprēķina, ņemot vērā minimālās mēneša darba algas apmēru, kāds noteikts brīdī, kad persona atzīta par cietušo. Ja noziedzīga nodarījuma rezultātā iestājusies personas nāve un kriminālprocesā par cietušajiem atzītas vairākas personas, šīm personām izmaksā valsts kompensāciju, sadalot to proporcionāli cietušo skaitam.
Pieteikuma iesniedzējas izskatīšanā pirmajā instancē ir administratīvā lieta, kas ierosināta pēc vairāku fizisko personu pieteikuma par labvēlīgāku administratīvo aktu izdošanu. Ar Juridiskās palīdzības administrācijas lēmumiem katrai no personām tika izmaksāta valsts kompensācija 620 eiro apmērā. Nepiekrītot kompensācijas apmēram, šīs personas sākotnējos lēmumus apstrīdēja, lūdzot labvēlīgāku administratīvo aktu izdošanu. Ar Tieslietu ministrijas lēmumiem nolemts atteikt izdot labvēlīgākus administratīvos aktus.
ST uzsvēra, ka primāri pienākums izmaksāt atbilstīgu atlīdzinājumu ir tieši noziedzīga nodarījuma izdarītājam un vispār valstij nav tiesiska pienākuma viņa vietā uzņemties pilnīgu atlīdzināšanas pienākumu. Apstrīdētās normas ir tikai daļa no kopējās tiesību aizsardzības līdzekļu sistēmas, kas izveidota, lai nodrošinātu cietušajam atlīdzinājumu par kaitējumu, kas viņam nodarīts ar noziedzīgu nodarījumu, un tādēļ visa šī sistēma ir vērtējama kopsakarā.
Tiesa secināja, ka likumdevējs ir pieņēmis tādu tiesisko regulējumu, kas cietušajam ļauj atlīdzinājumu no noziedzīgā nodarījuma izdarītāja prasīt kriminālprocesā un civilprocesā, savukārt valsts kompensācija ir mehānisms, kas vienkāršotā procesā nodrošina cietušajam savlaicīgu valsts atbalstu.
Tādējādi tiesa atzina, ka likumdevējs ir izstrādājis tādu tiesisko regulējumu, kas gadījumos, kad noziedzīga nodarījuma rezultātā iestājusies personas nāve, ļauj cietušajam aizsargāt aizskartās tiesības un saņemt atbilstīgu atlīdzinājumu. Tomēr var būt gadījumi, kad cietušais atbilstīgu atlīdzinājumu no noziedzīga nodarījuma izdarītāja nevar saņemt, un valsts kompensācija cietušajam ir vienīgais atlīdzinājums par kaitējumu, kas tam radīts ar noziedzīgu nodarījumu.
Tiesa norādīja, ka valsts kompensācijas sistēmai nav jābūt tādai, kas iestādei vai tiesai paredzētu rīcības brīvību kompensācijas apmēra noteikšanā. Tomēr likumdevējam, nosakot fiksētu kompensācijas apmēru, ir jāraugās, lai tā ikvienā gadījumā būtu taisnīga un samērīga. Valsts budžeta intereses pašas par sevi bez citiem objektīviem apsvērumiem nevar attaisnot to, ka valsts nepilda pienākumu nodrošināt taisnīgu un samērīgu kompensāciju par noziedzīga nodarījuma rezultātā iestājušos personas nāvi.
ST secināja, ka lai arī proporcionāla kompensācijas sadale atbilstoši cietušo skaitam ir saskanīga ar direktīvas noteikumiem, tomēr pieteikuma iesniedzējas izskatīšanā esošajā lietā katram cietušajam piešķirto kompensāciju – 620 eiro – par noziedzīga nodarījuma rezultātā iestājušos personas nāvi nevar uzskatīt par taisnīgu un samērīgu.
Vēl jo vairāk tā nebūtu taisnīga un samērīga gadījumos, kad cietušo skaits ir vēl lielāks. Kompensācija šādos gadījumos neizbēgami būs tikai simboliska un acīmredzami nepietiekama. Šāda kompensācija ir pretēja cilvēka cieņai. Tādējādi apstrīdētās normas, ciktāl tās nosaka personas nāves gadījumā piešķiramo valsts kompensācijas apmēru, paredzot tā sadalīšanu proporcionāli cietušo skaitam, ne vienmēr nodrošina taisnīgu un samērīgu kompensāciju.
Līdz ar to ST atzina apstrīdētās normas par neatbilstošām Satversmes 92.panta trešajam teikumam un spēkā neesošām no 2026.gada 1.janvāra.
Savukārt attiecībā uz pieteicējiem pieteikuma iesniedzējas administratīvajā lietā un citām personām, kuras līdz brīdim, kad stājas spēkā jauns likumdevēja pieņemts tiesiskais regulējums, ir pieprasījušas valsts kompensāciju un turpina savu pamattiesību aizsardzību ar vispārējiem tiesību aizsardzības līdzekļiem, bet attiecībā uz kurām administratīvais process vēl nav noslēdzies, ST atzina apstrīdētās normas par spēkā neesošām no sprieduma publicēšanas dienas.
ST spriedums ir galīgs un nepārsūdzams.