Sērenē iedegas barikāžu atmiņu ugunskurs

Barikāžu atceres pasākumi pilsētās un pagastos turpinās. Pirmoreiz barikāžu laika atmiņu ugunskurs iedegās arī Aizkraukles novada Sērenes pagastā.  

Aizkraukles novada Sērenes pagasta bibliotēkas telpās par barikāžu laiku stāsta toreizējās laikraksta ”Brīvā Daugava” žurnālistes un fotogrāfes Daigas Kalniņas izstāde ”Brīvības ķīlis”, kas tapusi no kadriem, kas iemūžināta četrās foto filmiņās, jo, tāpat kā daudzas citas lietas tajos laikos, arī filmiņas bija grūti pieejamas.

Barikāžu fotogrāfiju izstāde Sērenes pagasta bibliotēkā.

”Ļoti žēl, ka es nevarēju nofotogrāfēt visu, ko es tobrīd gribēju nofotogrāfēt, jo es domāju par katru kadru – spiest slēdzi vai nespiest slēdzi. Īpaši labi tas redzams pēdējā kadrā. Pēdējais kadrs, kur apakšā jau redzama perforācijas mēlīte,” par piedzīvoto stāsta Daiga Kalniņa.

Atmiņu ugunskurs iekurts arī pagalmā pie Sērenes tautas nama, kurā ik pa brīdim ieskanas gan cilvēcības, gan vienotības notis. Sērene atrodas, aptuveni, 100 kilometrus no Rīgas, tomēr doma par brīvu Latviju sildīja vietējo sirdis un neļāva palikt vienaldzīgiem.

Sērenietis, vecākais zemessargs Andris Grozītis atceras, ka Atmodas laikā sācis strādāt mežrūpniecības saimniecībā jeb ”MRS”: ”Principā, man bija ļoti daudz krievu riņķī, bet, starp citu, mēs ar viņiem braucām uz barikādēm, viņi arī atbalstīja to visu Atmodas laiku. Tās runas jau arī tad sākās, ka uz barikādēm būs jābrauc, jo to brīvo Latviju gribas tomēr!”

Sērenes pagasta iedzīvotāja Ināra atceras: ”Es strādāju slimnīcā, un vajadzēja kādam palikt arī strādāt. Vīrs brauca ar autobusu, veda cilvēkus un zupas vārīja tepat. Liela atsaucība, autobusi bija pilni visi, un tie, kuri palika mājās, pa televizoru skatījāmies un uztraucāmies.”

Folkloristiem Atmodas laiks esot sācies vēl krietni pirms Latvija uzdrīkstējusies cerēt, ka būs brīva un neatkarīga valsts, stāsta sēļu tradicionālās mūzikas grupas ”Krāce” vadītāja, folkloriste Iveta Tāle: ”Interese par savu identitāti būtībā bija visā pasaulē sākusies un nonāca arī līdz Baltijas valstīm. Lietuvā un Igaunijā sākās folkloras kustība, kas tiešām bija interese par savu pagātni, kuru no mums mēģināja noslēpt padomju laikos. Mēģināja mūs padarīt par vienotu padomju tautu, kurai nav savas etniskās piederības sajūtas un nav savas atmiņas.”