Signis Jaunzems ir Īrijas jauktā latviešu kora “La’IR” kora dziedātājs un diriģents kopā ar diriģenti Rasu Stonkus. Kā saka kora dalībnieki paši: “Koris LA’IR ir pulciņš dziedošu Īrijas latviešu, kuri priecājas par kopābūšanu, draudzējas un dzied.” Koris dibināts 2017. gadā, un tajā dzied vairāk kā 30 dziedātāju. Nosaukumam „LA’IR” esot vairāki skaidrojumi: saīsinājums no „Lai IR” vai arī pirmās zilbes no vārdiem „LATVIJA” un „ĪRIJA”.
Pats Signis šobrīd Īrijā strādā IT jomā un iegūst maģistra izglītību koru mūzikas jomā, atzīstot, ka pēc 20 gadiem, pavadītiem prom no dzimtenes, nejūtas īsti iederīgs ne Latvijā, ne Īrijā.
Ar ko tu šobrīd nodarbojies, dzīvodams Īrijā?
Īrijā strādāju IT jomā un studēju mūziku, nodarbojos ar latviskās kultūras kopšanu, dziedu, muzicēju, esmu kādreiz arī dejojis, bet sapratu, ka mūzika, diriģēšana un komponēšana ir vairāk mans lauks. Šobrīd mūziku studēju padziļināti maģistrantūrā.
Cik gadus jau šeit esi un kā te nonāci?
Īrijā esmu jau 20 gadus, nonācu šeit nejaušības pēc, kad mans kādreizējais kursabiedrs uzaicināja mani braukt sev līdzi. Viņš taisījās pārvākties, un braucienā bija brīva vieta. Tā es šeit nonācu pirmoreiz, nodzīvoju 3 gadus, tad atgriezos uz 2 gadiem Latvijā, jo šķita, ka te dvēselei kaut kā trūkst, nebija sirdslietu, ko darīt. Pēc šiem diviem gadiem mani atkal pierunāja atbraukt, un tad jau es šeit uz vietas iepazinos ar latviešu kopienu. Sāku strādāt ar kultūras lietām un sapratu, ka tas bija tas, kā man pirmajā reizē, šeit esot, pietrūka. Tā nu tagad esmu jau te iesakņojies – tam ir palīdzējusi latviskās kultūras klātesamība, kopā būšana un kopā darīšana. Izejas vairs nav (smejas).
Tad šobrīd piederības sajūta jau ir lielāka Īrijai nekā Latvijai?
Tas varbūt nāk ar gadiem. Kad es dzīvoju Latvijā, es vēl biju jauns, un, teikšu godīgi, esot tur uz vietas, manī nebija tik izteikts latviskais gars vai piederības sajūta. Arī ar tradīciju kopšanu, šķiet, šeit nodarbojos vairāk. Tieši Īrijā tas viss mani sāka aizraut.
Vai seko līdzi norisēm Latvijā?
Jāsaka, ka politiskā sfēra mani nekad nav tik ļoti aizrāvusi, lai es par to interesētos, tādēļ šajā griezumā noteikti nevaru ne par ko padziļināti spriest Latvijas kontekstā. Rutīnas un dienas darbi, brīvdienas, kas kultūras pasākumu dēļ ir apaugušas ar darbiem – laika sadale te ir tāda, ka nesanāk par to interesēties.
Foto no privātā arhīva
Ja jau 20 gadus esi šeit, vai pareizi saprotu, ka tev nesagādātu grūtības iegūt Īrijas pilsonību, kas noteikti nestu sev līdzi vairāk atvieglojumu?
Jā.
Kāpēc neesi to izdarījis?
Es nejūtos kā īrs. Mums, kas dzīvo diasporā, ir tāda interesanta pozīcija, sevišķi tiem, kas te ir padsmit un 20 gadus – mēs esam tā paaudze, kas īsti vairs nevar momentāni un uzreiz iekļauties Latvijas sabiedrībā; ne mēs īsti esam latvieši, ne mēs īsti esam īri, esam kaut kur pa vidu.
Vai ir bijusi doma atgriezties Latvijā?
Šādas domas ir bieži, bet tās pavada arī papildu doma, ka: “Vēl pagaidām nē”. Bet es par to tiešām domāju gandrīz visu laiku.
Kādai jābūt Latvijai, kurā gribētos atgriezties?
Sabiedrība ir pirmais, ko es parasti minu radiem un draugiem kā piemēru, kad es stāstu par to, ka mēs esam jau daļēji īri, bet ne īsti īri. Savā ziņā mēs esam pārņēmuši viņu mentalitāti, un īru mentalitāte saistās ar atvērtību un laipnību, viņi sveicinās uz ielām, apjautājas, kā iet. Visi, kam ir bijusi saskare ar īriem, parasti arī saka, ka viņi ir tādi jauki un pretimnākoši, bet par latviešiem gan saka, ka viņi ir drūmi un nopietni.
Es personīgi domāju, ka latviešiem pati serde arī ir jauka un atvērta, tikai līdz tai ir grūtāk tikt. Savukārt šeit, es teiktu, un arī citās kultūrās, tu redzi to draudzīgo virskārtu, bet nekad nevari zināt, ko šie cilvēki līdz galam par tevi domā patiesībā. Taču, neskatoties uz to, šī kaut vai ārējā laipnība nosaka noskaņu, rada sajūtu, ka esi gaidīts, paver iespējas komunikācijai un jaunu kontaktu dibināšanai vienalga, kur tu atrodies. Te ar tevi var kāds uzsākt sarunu uz ielas, veikalā, tajā pat pabā, apjautāties par bērniem, par ikdienu – no šīm “ātrajām” sarunām veidojas atvērtas komunikācijas vide. Savukārt Latvijā, uz kurieni es diezgan regulāri braucu brīvdienās, ieejot tajā pat lielveikalā un mēģinot uzsākt sarunu ar kasieri, lai gan tas var tikt attiecināms uz jebkuru dzīves situāciju, viņa uz mani skatās ar “Ko tu no manis gribi?!” sejas izteiksmi. Tā ir kaut kāda latviešu neuzticēšanās. Šķiet, ka viņi visu laiku meklē kādu paslēptu motīvu draudzīgai uzvedībai vai rīcībai. Latvieši Latvijā ir noslēgti, viņiem ir daudz barjeru. Jā, var jau būt, ka mūsu smagā vēsture un arī līdzšinējā valsts politika ir piespiedusi viņiem tādiem būt.
Kas tad ir labāk – grūtāk piekļūstams iekšējais kodols vai ārējā laipnība?
Abiem jābūt (smejas). Saliekot īru kopā ar latvieti, sanāktu ideāls cilvēks.
No mūzikas apguves viedokļa, kā ir mācīties šeit? Jo ar šīs sfēras profesionalitātes līmeni Latvijā mēs noteikti varam lepoties.
Jā, noteikti. Un īru kultūrā tieši kormūzikas jomā, ko es tagad studēju, visi vienmēr atsaucas uz Latviju, visi zina, kas ir Dziesmu svētki, viens zina Sigvardu Kļavu, viens personīgi pazīst Jāni Ozolu – tādi šeit ir pasniedzēji. Jāsaka arī, ka studijās, kur šobrīd mācos, es Latvijā nemaz nevarētu tikt uzņemts, jo es iepriekš neesmu ieguvis nevienu oficiālu muzikālās izglītības dokumentu. Man ir bijušas specialitātes mūzikas skolā, bet es neko neesmu pabeidzis oficiāli. Savukārt šeit es varu studēt, jo te ņem vērā praktisko pieredzi, un, tā kā es jau vairākus gadus vadu kori, tiku uzņemts uzreiz maģistra līmeņa studijās. Te novērtē praktiskās darbības faktu un pārbauda spējas, novērtē arī Latvijā apgūtās zināšanas, jo viņi zina mūzikas apguves līmeni, kāds ir pie mums.
Kas ir labās pieredzes šeit, kas varētu nostrādāt arī Latvijā, veicinot tās attīstību?
Kā jau teicu, neesmu politikas eksperts, bet manā uztverē, virspusēji skatoties, man šķiet, ka mūsu politiskajā aparātā visas daļas ir tik ļoti saplūdušas vienā veselumā, ka praktiski nenotiek varas maiņa. Neviens cits netiek laists pie stūres, tāpēc mums ir tik daudz “veiksmīgo projektu” un ārējo parādu – nezinu, kā, bet tam aparātam izdodas varu noturēt, un tā ir problēma.
Cik daudz latviskuma ir pietiekami, lai saglabātu sevī šo latvisko kodolu?
Man pietiek ar vienu pilnu svētdienu nedēļā. Vienu brīdi bija tā, ka katru svētdienu mēs ar dēlu, kad viņam vēl bija kādi 5 gadi, braucām uz Dublinu, kur es gan dejoju tautu dejas, gan dziedāju korī. Viņš arī gan dziedāja, gan dejoja un vēl gāja latviešu skolā – tā bija vesela svētdiena, ko mēs veltījām latviskajai kultūrai, tā mēs pabarojām to garu. Un tad, braucot vēlu vakarā mājās, nebija nekāda noguruma, baterijas bija uzlādētas un pat gribējās darboties tālāk.
Mūsu unikālā kultūra ir tas, ar ko es lepojos visvairāk – mēs esam maza, bet tik spēcīga un unikāla tauta, kas ir spējusi saglabāt savu kultūru un garamantas laikiem cauri. Ja paskatāmies uz tiem pašiem īriem – jā, ekonomika te ir attīstīta, bet viņi nav spējuši īsti nosargāt ne savu tradicionālo kultūru, ne valodu – īru valodā te praktiski neviens nerunā. Tādēļ, jā, lai cik mums ir nākuši pāri poļi, zviedri, vācieši, krievi un mēģinājuši uzspiest savu jūgu, latvieši ir turējušies un turas. Latvieši ir.