Jelgavas novada Jaunsvirlaukas pagasta Staļģenē Lieldienu rīts sākas ar folkloras kopas “Liepāre” izdziedātajiem ticējumiem par to, kas šajā dienā jādara. Lai tos visus izpildītu, esot gan agri jāceļas, gan naski jārosās dienas gaitā, tomēr katram rituālam esot arī kāds praktisks pamatojums, stāsta folkloras kopas “Liepāre” vadītāja Ilze Vēvere: “Pirmkārt, jau agri jāceļas, un jāiet tekošā ūdenī, strautiņā mute mazgāt – tad miegs nenākšot un varēšot ik dienu ar gaiļiem kopā celties. Tad jāiet uz šūpolēm. Jānopušķo šūpoles. Mēs – folkloras kopa “Liepāre” arī šorīt saģērbāmies goda tērpos un dziedādamas pušķojām šūpoles. Un tad ir jāšūpojas, un jāšūpojas tā, lai redzētu koku galos zelta sauli margojam, un tad jau arī tie odi nekodīšot.”
Vai šis ticējums tiešām darbojas Ilze Vēvere gan pateikt nevarot, jo, kā pati smej, odi viņu nemīlot, neatkarīgi no tā vai kārtīgi izšūpojusies vai nē. Folkloras kopas “Liepāre” vadītāja vien piebilst: “Šīs Lieldienas jau ir saistītas ar baznīcas svētkiem. Senie latvieši šīs tradīcijas piekopa Lielajā dienā, kas katru gadu nemainīgi ir 21.-22.martā. Tad jau tas īstenībā darbojas.”
Ola – saules un dzīvības simbols
Lieldienu simbols un arī šis dienas galvenais pārtikas produkts ir ola, kas ir saules un dzīvības simbols. Arī Lieldienas ir jauna posma sākums. Turklāt senatnē, kad olas nebija nopērkamas veikalā, Lieldienas sakrita ar laiku, kad vistas sāka dēt un parādījās pirmās olas.
“Man liekas, ka atšķirībā no vairākām citām Eiropas valstīm, mums lielākā cieņā ir īstās – vistu olas, nevis šokolādes. Mēs tik dažādi tās varam nokrāsot. Starp citu, agrāk olas neesot īpaši krāsotas, vienkārši novārītas. Ir tikai dažas tautas dziesmas, kurās olu pervēšana tiek pieminēta. Kāpēc sāka krāsot, es nezinu, bet tas ir skaisti. Pirmais jau bija sīpolu miziņas un pirmā zālīte, kas auga. Kāds izdomāja arī dzīpariņu pārsiet un rezultāts ir jauks,” saka Folkloras kopas “Liepāre” vadītāja Ilze Vēvere.
Arī ReTV uzrunātie pasākuma apmeklētāji teic, ka olu krāsošana ir galvenā šo svētku tradīcija. “Mūsu tradīcija pilnīgi noteikti ir olu krāsošana. Mēs vēl paliekam pie tādām diezgan tradicionālām, dabiskām metodēm. Šogad krāsojām ar kāpostu un sīpolu miziņām. Sanāca tādas diezgan koši zilas, bet kādreiz jau iekrīt prātā arī, kas internetā nolūkots un to arī izmēģinām. Ne mazāk svarīga tradīcija esot kopīgas brokastis un kopīga pasēdēšana ar radiem,” saka rīdziniece Agnese Karlosone.
Vai Lieldienās olas dēj tikai zaķi?
Krāsainās olas Lieldienās zaķis visbiežāk paslēpj dārzā, bet šodien tas ar visu olu grozu atļepatojis arī uz Staļģeni, lai kopā ar bērniem sacenstos olu ripināšanā un dancināšanā uz novusa galda, kas esot šīs vietas tradīcija. Folkloras kopas “Liepāre” vadītāja Ilze Vēvere stāsta, ka zaķis esot Lieldienu simbols Vācijā, bet viņai pašai jau kopš bērnības Lieldienās olas nesot rubenis: “Man bērnībā vienos laukos olas dēja rubenis. Es aizbraucu uz otriem laukiem, bet tur olas ar ķerru vadāja zaķis, un tad mums bija diezgan spēcīgas domstarpības ar brālēnu un māsīcu, jo es teicu, ka zaķis nedēj olas. Viņš nav putns, un es tādas olas neēdīšu. Protams, ka zaķītis mums ir ienācis no Vācijas, kur tas ir Lieldienu simbols.”
Arī pasākuma apmeklētāja Everika Pāne stāsta, ka arī viņu mājās zaķi olas nedējot: “Mums mājās ir tā, ka olas atnesa Lieldienu bruņurupucis, jo meitai ļoti patīk bruņurupuči, un, patiesībā, bruņurupuči jau arī dēj olas. Es nezinu, no kurienes tas ir radies, ka zaķis tās olas dēj un nes, bet, man jau šķiet, ka jebkurš dzīvnieks var būt šajā tēlā.”
Neatkarīgi no tā, kā krāsainās olas nonākušas jūsu mājās, galvenais ir tās ēst ar mēru, un neēst bez sāls, jo ticējums vēsta – kurš Lieldienās ēd olas bez sāls, visu gadu melošot, un to taču neviens nevēlas.
