1941.gada 14. jūnija deportācijas bija viena no taģiskākajām lappusēm Latvijas vēsturē, kas atstāja sekas vairāku paaudžu liktenī. Ģederta Eliasa Jelgavas vēstures un mākslas muzejā deportēto piemiņai notika pasākums ”Tā tas notika”, kurā varēja iepazīt Jelgavas 3. kājnieku pulka virsleitnanta Voldemāra Pečuļa atmiņas par tā laika traģiskajiem notikumiem.
Pirms astoņdesmit pieciem gadiem vairāk nekā 15 000 Latvijas iedzīvotāju bija spiesti Zāļu vakaru sagaidīt lopu vagonos, kuru ceļš veda uz Sibīriju, no kurienes daudzi tā arī nekad neatgriezās. Deportācijas skāra visdažādāko profesiju cilvēkus, arī Jelgavas 3. kājnieku pulka virsleitnantu Voldemāru Pečuli, kuram, kā viņš raksta savās atmiņās, 1941. gada 14. jūnijā it kā bija jādodas uz mācībām.
Jelgavas 3. kājnieku pulka virsleitnants Voldemārs Pečuļis.
”Mūsu teritoriālā korpusa latviešu virsnieku vidū valda apjukums, neziņa. Kāpēc piepeši bez jebkādas sagatavošanās notiks lauka mācības. Nav arī noteikta mācību vieta. Apmēram, pulkstens vienpadsmitos piebrauc automašīna arī pēc mums. Virsnieks vēl pēc saraksta pārbauda vai ieradušies visi virsnieki kam paredzēts piedalīties mācībās,” tā teikts Jelgavas 3. kājnieku pulka virsleitnanta Voldemāra Pečuļa atmiņās.
”Padomju režīms bija izplānojis Latvijas armijas virsnieku likvidāciju un arestu, līdzīgi, kā tas vēlāk bija Polijā, Katiņā, Litenes nometnē un citviet. “Ostrovieši-14” ir pēc māju nosaukuma, tas ir 14 kilometrus no Gulbenes pilsētas. Tur, mežainā apvidū, vajadzēja izveidot lauku nometni ar teltīm. Iegansts bija, ka virsniekus un instruktorus sūtīs uz mācībām, bet faktiski tas bija iegansts arestam un arī daudzu likvidācijai,” stāsta Ģederta Eliasa Jelgavas vēstures un mākslas muzeja galvenais krājumu glabātājs Aldis Barševskis.
Voldemāra Pečuļa meitai Rutai tolaik bija tikai divi gadi. Izvešana draudējusi arī Rutai un viņas mammai, tomēr no tās izdevies izvairīties. “Mamma paņēma mani uz rokām un brauca uz savām lauku mājām, kur tētis viņai bija saimnieks. Kolhoza laikā viņu gribēja aizvest. Mamma aizmuka uz Lietuvu un tur ļoti saslima, un man bija pavisam traki. Tāpēc, ka es biju bagāta saimnieka mazmeita, mani gribēja no skolas izvest. Skolotāja mūs palaida pa logu ārā, un aizveda skolotāju,” stāsta Voldemāra Pečuļa meita Ruta Babajana.
Ar tēvu Rutas kundze satikās pēc četrapadsmit gadiem, kad viņam izdevās atgriezties dzimtenē. Tomēr tas bijis kā satikties ar svešu onkuli. Pēc atgriešanās Voldemārs Pečulis dzīvojis Bauskas novadā, par Sibīriju neesot runājis, bet pēc viņa aiziešanas mūžībā mazmeitas Evas Golubovskas rokās nonācis viņa dārgumu koferītis: ”Dārgumu lādītē bija daudz viņa skaistās vēstules, ko viņš prata rakstīt ar savu skaisto rokrakstu. Visādas atmiņas un liecības par izsūtījumu. Tas gan jau bija rakstīts pēc atgriešanās. Viņam jau draudēja. Viņš gribēja rakstīt grāmatu, bet viņam lika to likvidēt, ja nē, atkal būs jādodas projām.”
Pateicoties Voldemāra Pečuļa mazmeitai, godinot deportāciju upurus, ar slepenā koferīša saturu varēja iepazīties arī Ģederta Eliasa Jelgavas vēstures un mākslas muzeja apmeklētāji. Voldemāra Pečuļa drauga Viļa Bazona dēls Ansis Bazons: ”Skumjākais jau ir tas, ka no 1941. gada un arī 1949. gada izvestajiem ir palikuši tikai tādi, kurus izveda kā bērnus. Čemodāniņi varētu būt, ka ir. Šeit ir tāds gadījums, ka tas interesēja mazmeitu, bet varētu būt arī tādi čemodāni – ko tie vecie dokumenti te dara, kam tie vajadzīgi. Skumji.”
Vai Voldemāra Pečuļa dārgumu lādītes saturs nonāks Eliasa muzeja krājumos, viņa piederīgie vēl domājot.